Piparkūku meitene 1
“Būdams brīvs vīrietis, pagājušā gada decembrī klīdu pa Rīgu, cerēdams atrast jaunu draudzeni. Tolaik atkal biju randiņu attiecībās ar Rīdzinieci, taču vēlējos tām pielikt punktu – šāds stāvoklis man traucēja izveidot pastāvīgu kopdzīvi.
Tumšs, slapjš sniegs, pēcpusdienas krēsla. Doma laukumā uzcelts Ziemassvētku tirdziņš. Mans mērķis kļūst skaidrāks – vieglāk ir iepazīties ar meitenēm, kuras spiestas stāvēt uz vietas, tātad ar pārdevējām. Ir arī vienkāršs un redzams iemesls sarunas uzsākšanai – preces. Tuvojos tirdziņa kioskiem, skatos, parunājos ar vienu vai otru pārdevēju. Pie viena kioska redzu uzrakstu Vegānās piparkūkas. Mans temats! Esmu zirgā! Eju klāt, runājos ar meiteni un pēc neilga laika jau zinu, kā viņu sauc, esam apmainījušies ar telefoniem. Saku Pārdevējai – aicinu tevi pusdienās! Bet viņa atsaka, jo esot jāiztirgo piparkūkas un citas preces. Nākamajā dienā gan mēs varētu kopā papusdienot pie viņas Cesvainē.
(Šajā intervijas brīdī Mārim klēpī ieraušas sagurušais Rolandiņš. Lai nomierinātu zēnu, Māris turpina stāstīt, bet pārveido balsi pasaku vecīša tonī.)
Neko daudz neiebilstu un nejautāju, bet nākamajā rītā ar automašīnu braucam uz Cesvaini. Ir arī citi pasažieri – sievietes, bērni. Pa ceļam šur tur iebraucam, paņemam piparkūku izejvielas un ap vienpadsmitiem vakarā esam galā. Priekšā ir lauku mājas un vairāki cilvēki. Visi ir veģetārieši – gluži tāpat kā es. Vakarā ieēdam vakariņas, ejam gulēt.”
Atkāpe par Universālveikalu
“Bērnībā, kad man bija divi vai trīs gadi, reiz jautāju mammai, kur ir mans tētis. Viņa man atbildēja, pastāstot: “Rīgā ir Centrālais universālveikals, tajā ir platas kāpnes. Mēs tur bijām abi kopā un pa tām kāpām. Blakuskāpņu posmā pamanīju tavu tēvu un teicu tev – skaties, re, kur tētis! Tu skatījies, grozīji galvu uz vienu un uz otru pusi, bet tā arī viņu neredzēji. Tik neuzmanīgs tu biji!”
Tā bija vienīgā reize, kad es savu tēvu ne-redzēju.
Vēlāk, kad atkal uzdevu šo jautājumu, mamma man teica, ka tēvs dzīvojot Inešos. Kad vēlējos zināt kaut ko vairāk, viņa atvairīja manu uzmācību, teikdama, ka viņš par mani neinteresējas, lai es liekoties mierā.
Tā es zināju, kā viņu sauc un ka viņš dzīvo Inešos.”
Tēvs
“Otrajā rītā, pamostoties pie Cesvaines veģetāriešiem, saņēmu Piparkūku meitenes piedāvājumu doties viņai līdzi uz Nītauri, kur jāvada kāda ansambļa nodarbības – izrādījās, viņa ir mūzikas skolotāja. Pa ceļam viņa negaidot paziņoja, ka pa ceļam jāiebrauc Inešos. Pastāstīju, ko zinu par tēvu. Viņa to noklausījās diezgan vienaldzīgi, jo citas lietas bija svarīgākas. Inešos vajadzēja stundu gaidīt. Pa jokam ieteicos, ka došos meklēt savu tēvu, un tā arī darīju. Piparkūku meitene to uztvēra kā pašu par sevi saprotamu.
Inešos piegāju pie vienīgā tobrīd tuvumā redzamā cilvēka – kāda žiguļa šofera. Vaicāju, vai viņš zina, kur dzīvo tāds un tāds vīrs. Žiguļa šoferis norādīja uz vienu no nedaudzajām daudzdzīvokļu mājām.
Tālākā rīcība bija vienkārša, jo to savulaik apguvu, strādādams Latvijas Gāzē un apstaigādams klientu dzīvokļus. Lai neapstātos, devos iekšā pirmajās parādes durvīs un zvanīju pie pirmajām durvīm. Tajās man norādīja, ka meklētais dzīvojot stāvu augstāk. Zvanīju pie durvīm, atvēra kāds vīriņš. Iepazīstināju ar sevi. Tēvs neko neteica. Es turpināju rīkoties kā gāzinieks un teicu – ejam iekšā. Nemetos viņam ap kaklu, neapkampu, nebučoju, un viņš tieši tāpat. Atkāpās, lai dotu man ceļu, it kā es patiešām būtu kāds gāzinieks. Apsēdāmies virtuvē, es stāstīju par sevi, viņš klausījās. Kad stunda bija pagājusi, braucu prom.
Pēc tam pie tēva aizbraucu vēl pāris reižu. Uzkritu kā sniegs uz galvas. Par pagātni viņš nekad nerunāja, stāstīja tikai par tagadni. Beigās viņš mani atraidīja – teica, lai nebraucot.”
Māsa
“Vasarā atkal meklēju sievu. Viena no veģetāriešu draudzenēm apsolīja, ka ar kādu iepazīstinās, un tā arī palika. Kādu dienu Feisbukā man atrakstīja kāda meitene – Māri, es gribu tevi satikt! Jau runājām randiņa vietu, bet tad viņa man vaicāja – vai tu zini, kas es esmu? Nodomāju, ka tā laikam ir veģetārietes solītā paziņa. Atbildēju, ka satiekoties arī noskaidrosim, nav ko pētīt vienam otru internetā. Tā teicu, lai neattālinātu satikšanos.
Kad satikāmies, viņa man uzreiz pateica, ka ir mana māsa. Tā man bija randiņš ar māsu. Viņa par mani bija uzzinājusi nevis no tēva, bet gan no viņa draudzenes. Māsa pastāstīja, ka mums esot arī pusbrālis, kurš dzīvojot Ērgļos, bet tēvs klusējot kā partizāns un nesakot, kā viņu sauc.
Ar māsu vairs netikāmies. Sapratu, ka tobrīd viņai to vajadzēja, jo dzīvē bija grūts posms – gribējās ar kādu izrunāties. Taču kāds labums no visas šīs epopejas bija – beidzot māte pastāstīja, kā satikusies ar tēvu. Jau stāstīju, kā viņa ar māsām un vecākiem saspiestībā dzīvoja mazā dzīvoklītī. Viņa vēlējusies ar kādu iepazīties, iespējams, lai varētu apprecēties un tikt prom no ģimenes. Gājusi uz zaļumballēm Mežaparkā. Mans tēvs tur spēlējis akordeonu tik skaisti, ka viņa muzikantā ieskatījusies. Rīgā viņš īrējis gultasvietu, dažus mēnešus abi tikušies, bet pēc tam viņš atgriezies Inešos pie līgavas. Es jau biju projektā, bet tad izrādījās – tēvs ir aizņemts…
Kad man bijuši trīs mēneši, viņš vēlējies mani apmeklēt tajā pašā mazajā dzīvoklītī, kur mitinājās mammas ģimene, taču izlikts pa durvīm, iepriekš noklausījies piecbalsīgu morāli. Tā nu viņš vairs nav rādījies.
Kad man bijuši seši mēnesi, māte devusies uz Inešiem, bet izlikta aiz durvīm – ko braucot postīt ģimeni.
Tā viņi šķīrās un vairs nesatikās.”
