Bez žēlastības un maiguma 1
Stāstījumā atgriežamies trīs personu saimniecībā Māra mājā. Visi kopā nodzīvojuši aptuveni trīs nedēļas.
“Beidzamā diena bija viskritiskākā – abas sievietes gandrīz vai sakāvās. Antropoloģei tūlīt jābrauc prom, bet man pirkstā skabarga, un tas sāk pūžņot. Novēroju, ka Lauciniece mani diez ko nežēlo – sak, vīrietis, gan jau nenomirs, un arī ar četriem pirkstiem var izdzīvot tīri labi. Tāpēc izlemju tajā dienā, kad Antropoloģe dosies uz Liepāju, braukt kopā ar viņu un iet uz slimnīcu.
Pa ceļam Antropoloģe pret mani ir ļoti laipna un izrāda nožēlu par notikušo. Vai par nenotikušo. Tomēr viņai jau ir zināms tālāko darbu grafiks, viņa dodas projām. Es aizeju uz slimnīcu, man pārgriež pirkstu, un es atgriežos savās mājās. Dzīvojam kopā ar Laucinieci.
Viņa ir ļoti izturīga, var jebkurā diennakts laikā, piemēram, pulksten vienpadsmitos vakarā, pateikt – es aiziešu uz Pāvilostu. Ir decembris, tumša nakts, dubļi. Lauciniece uzvelk jaku, aizvelk rāvējslēdzēju līdz zodam, un prom. “Nenāc man līdzi.” Šajā ziņā es viņu augstu vērtēju, bet viņa tā izturējās ne tikai pret sevi, bet arī pret mani. Šāds skarbums attiecībās man gan ne sevišķi patika.
Vēl kāda lieta – Lauciniece slēpās no cilvēkiem. Vai baidījās? Redzēju, ka viņa no tiem vairījās. Vai baidījās, to tikai viņa pati zina. Bet man cilvēki patīk. Ja pie manis kāds atbrauca, viņa negribēja rādīties. Kādu laiku man tas šķita pat forši – tāds džungļu radījums, krūmložņa mājās. Tomēr pastāvīgā vairīšanās no citiem nebija veselīga. Ja kāds vienu reizi mēnesī grib pabūt viens, tas ir normāli, bet ja tā ir visu laiku…”
Lauks un siltumnīca
Pamazām Māris jaunajā draudzenē atklājis arī citas īpašības, kas nav īsti patikušas. Lai to ilustrētu, viņš atstāsta divas epizodes.
“Lauciniece, būdama īsta lauciniece, izdomāja, ka kaut ko audzēs – viņa te neesot atbraukusi slinkot un pa gultu vārtīties. “Es esmu darba zirgs!” Lai es sarunājot kādu, kurš uzars zemi. Kaimiņam ir traktors, viņš to varētu. Atnāk un jautā, cik daudz jāar. Es tā pavirši izmetu – visu! Un tā sākas mūsu pirmais konflikts ar Laucinieci. Viņa ir sašutusi: kā – visu?! Konkrētu laukuma platību tomēr nenosauc. No mana viedokļa, vienkāršāk būtu apart visu pļavu, un lai viņa pēc tam izvēlas, kur un kādā platībā sēt un stādīt. Nē, viņa skaidri zinot, tomēr jau atkal neko precīzi nepasaka.
Tiek uzarts. Lauciniece neko nesaka. Paiet kādas pāris nedēļas, viņa savas ķiršu lūpas ir sakniebusi. Un tad laiž vaļā – tur jau neko nevarot stādīt, ir tikai uzarts, vai tad traktorists nevarēja arī uzecēt?! Bilstu, ka tad tas būtu arājam jāpasaka, bet viņa sāk kaimiņu apsaukāt par idiotu, stulbeni, debilo, kretīnu, kurš pats nezinot, ka jāecē, vai arī speciāli to nedarot. Saku, ka varu pats lauku uzrakt, ņemu lāpstu un vienā dienā to izdaru.
Tagad viss it kā kārtībā, bet, kā jau uzartā pļavā, tur ir papilnam velēnu. Tās jāizcilā, jāpurina, nezāles jāvelk laukā. Lauciniece šņākdama ņemas to darīt, bet es – ne, jo man tas nav vajadzīgs. Viņa kļūst diezgan dusmīga, tomēr demonstratīvi strādā un ceremoniāli apstāda lauku.
Vēl Lauciniecei vajadzīga siltumnīca – pērn pie tēva viņa audzējusi tomātus un gribētu to darīt arī pie manis. Nekādu problēmu, paskatīšos sludinājumos un siltumnīcu nopirkšu! Te atkal mums iznāk rīvēšanās, jo, pēc Laucinieces domām, īsts vīrietis siltumnīcu būvē pats. Es iebilstu, ka es to tomēr nopirkšu, bet viņa asi protestē – tā esot dārgi. Saku: Lauciniec, es tev iedošu naudu, taisi siltumnīcu pati vai nopērc lētāk.
Te atkal iznāk tāpat kā ar lauka aparšanu – viņa nezina, kā pareizi jārīkojas, galvenais, lai lētāk.
Tā nu Lauciniece atrod savu bijušo paziņu, kurš atbrauks un uzcels siltumnīcu. Beigās cena ir tādi pati kā sludinājumā, bet viņš taisīs savām rokām. Lūk, īsts vīrietis! Būvē trīsreiz ilgāk, nekā paredzēts, un rezultāts ir neracionāls un pēc siltumnīcas izskatās tikai attāli. Jautāju, vai pati ar šo problēmu tiks galā. Tā laikam man nevajadzēja vaicāt, jo uzreiz apvainojas un saka – jā, es pati!
Nākamajā dienā, kad atbrauc siltumnīcas cēlājs, Lauciniece sāk uz viņu kliegt, lietojot dažādus rupjus vārdus. Viņa nesaka, ka siltumnīca jāpārbūvē, bet auro par nezin kādiem 20 eiro, ko šim vīram netaisoties maksāt. Kliegšana turpinās pusstundu. Es izeju no mājām, jo attiecību skaidrošana turpinās. Kad esmu atpakaļ, puisis savu naudu ir dabūjis un apmierināts brauc prom, bet nederīgā siltumnīca stāv, kā stāvējusi.
Es siltumnīcu izlaboju, bet pēc mēneša viņa tāpat kliedza uz mani. Par ko? Tas pat nav svarīgi. Pieņēmu, ka viņa tā izlādējas. Viņas kliegšana un vēlāk arī pēkšņās greizsirdības scēnas man kļuva tikpat vienaldzīgas kā, piemēram, lietus. Ahā, šodien līst. Ahā, šodien viņa kliedz. Es vienkārši devos prom uz Pāvilostu. Cik tad kliegs viena pati? Otrā dienā satiekamies, it kā nekas nebūtu bijis, nekādu pārmetumu.
Lauku dzīve man pamazām sāka kļūt par vienmuļu. Pārvācāmies uz Pāvilostu, bet tur Lauciniece turpināja uz mani kliegt. Laukos tas nešķita tik traki, bet pilsētā jutu, ka tas man ļoti nepatīk. Atpakaļ uz laukiem skriet negribēju, tāpēc teicu Lauciniecei – tev jābrauc prom. Pēc ļoti saspīlētas nedēļas viņa arī aizbrauca, bet jau bija stāvoklī. Tā radās Rolands, kurš tagad dzīvo pie manis.”
