Māra Slanāra attiecību līkloču stāsta turpinājums 1
Turpinu stāstīt par Māri Slanāru – vīrieti, kuram mazliet pāri 50, kurš ir veģetārietis un reizēm peldas aukstā ūdenī. Pirms vairākiem gadiem viņš pameta spriedzes pilno dzīvi Rīgā, māju, ģimeni, jo juta – dzīvē pietrūkst prieka. Pārcēlās uz mazu namiņu pļavā pie Durbes upes sešu kilometru attālumā no Pāvilostas. Sāka dzīvot vienkāršāku dzīvi, atvērās citiem cilvēkiem, un notikumi sāka mest savādas cilpas. Tā viņš pirmo reizi sastapa savu māsu un tēvu. Taču vispirms par to, kā Māris satika sava jaunākā dēla Rolanda mammu – Laucinieci, ar kuru kopā nodzīvoja gadu pēc tam, kad bija izšķīries no iepriekšējās draudzenes, jo sāpīgi izjuta bērnu trūkumu viņu attiecībās.
Lauciniece un Antropoloģe
“Satikšanās vien bija ko vērta. Tas notika pirms trim gadiem pavasarī – pēc Rolanda gadiem to var aprēķināt. (Māris pasmaida) Aizrakstīju viņai draugos.lv, jo Lauciniece savā profila bildē redzama kožam ausī rotaļu zaķim. Viņa man kaut ko atbildēja un tā vienu vakaru sarakstījāmies. Uzaicināju pie sevis ciemos. Labi, viņa braukšot, bet dzīvojot otrā Latvijas malā.
Tajā pašā laikā man piezvanīja kāda antropoloģe no Igaunijas – braukšot trīs nedēļas pie manis padzīvot, pētīšot manu dzīvi.
Tajā laikā biju brīvs vīrietis. Ko es saklausīju šo sieviešu vārdos? Lauciniece strikti pasaka, ka viņai esot puisis, lai es nedomājot, ka mums būs kaut kādas attiecības. Tā kā ciemiņi man patīk, saku, lai brauc droši. Vai kāds darbs arī būšot? Kaut ko jau atradīšu – šūt aizkarus, varbūt kaut ko lodēt, kādus vadiņus pārkniebt. Antropoloģe turpretī dūdo kā meža balodītis – Māri, Māri, mani tik ļoti gribas pie tevis aizbraukt, mani ļoti interesē tādi cilvēki kā tu! Nodomāju, ka viņa man sit kanti, tāpēc saku, lai tik brauc.
Pirmā atbrauc Lauciniece. Izkāpj no autobusa. Uz šosejas tiek izcelta arī šujmašīna un kādi trīs koferi. Skatos – glīta meitene, staltu stāju. Iet, galvu pacēlusi. Tā aizejam uz mājām. Iekārtoju viņu un pavēstu, ka nākamajā dienā atbrauks Antropoloģe – tad gan Lauciniecei vajadzēs kādu laiku padzīvot manā Pāvilostas dzīvoklī, jo, iespējams, ar otru sievieti man izveidosies attiecības. Lauciniece bez jebkādas skābuma izteiksmes vai vilšanās tikai saka – jā, labi, Māri!
No rīta kājām aizejam uz dzīvokli, viņai visu izrādu, atstāju atslēgas. Atā!
Apmēram pusnaktī atbrauc Antropoloģe ar divām milzīgām somām. Iekārtojas… Daudz neceremonējoties, jautājumu viņai, vai gulēs pie manis vai kur citur. Kā – pie tevis?! Izrādās, viņa tomēr atbraukusi kā antropoloģe, nevis mana nākamā draudzene, un viņai ir vīrs un divi bērni. Acis viņa mirkšķina, matus atglauž, tomēr atbraukusi, profesionālu motīvu vadīta.
Tas nekas! Man dzīvoklī ir otra meitene. Tā arī Antropoloģei saku, ka nākamajā dienā aiziešu uz Pāvilostu.
No rīta Antropoloģe prasa ūdeni kafijai, bet es skarbi viņai atbildu – vārīju bietes, re kur biešūdens, speciāli jaunu ūdeni nevārīšu! Tā nu viņa dzer biešūdeni. Pati gribēja uzzināt, kā es dzīvoju. Tā es dzīvoju! Karsts ūdens paliek karsts ūdens, un tas, ka tur klāt ir bietes, var nākt tikai par labu.
Antropoloģe paliek manā mājā. Lasa pierakstus, grāmatu. Es aizeju uz Pāvilostu. Lauciniece man jautā, kāpēc esmu tik ātri atgriezies. Pastāstu, ka ar otru sievieti nekas nav sanācis. Ar Laucinieci gan izdodas – tagad viņa ar mani nepārprotami koķetē.
Palieku Pāvilostā pa nakti, Antropoloģei nezvanu. Nākamajā dienā, rociņās saķērušies, abi ar Laucinieci pārrodamies mājās. Antropoloģe ir nokvēpusi melna – visu nakti centusies iekurināt krāsni. Laukā ir auksti, kādi -3 grādi. Ir sadedzināti visi iespējamie papīri, viņa nav varējusi uzvārīt kafiju, ēd čipsus un konfektes, ko izkravājusi no somas. Visu nakti domājusi, vai saukt kādu palīgā, lai brauc pakaļ un ved viņu no turienes projām, tomēr noturējusies. Man neko nepārmet, jo pati jau gribēja izmēģināt, kā es dzīvoju.
Antropoloģi iepazīstinu ar Laucinieci. Skaidri redzams, ka Antropoloģe ir greizsirdīga, jo abas nemitīgi ecējas – kaut kas vienmēr ne tā nolikts, ne tā izdarīts. Atmet matus, dusmīgi krāso lūpas… Tā kā mana pieredze ar sievietēm ir visai šaura, es visu saprotu tieši – Antropoloģe ir antropoloģe, Lauciniece ir mana draudzene. Punkts. Tomēr viņas nezin ko savā starpā dala! Un to es īsti nesaprotu joprojām.”
Atkāpe par Rīdzinieci un skaidrām robežām
Šajā stāsta vietā Māris izdara atkāpi un atgādina par vēl vienu savu draudzeni – Rīdzinieci. Kopā ar diviem viņas bērniem abi bija kopā aptuveni pusgadu un izšķīrās, jo sieviete nespēja izturēt nepārtrauktos konfliktus ar bērnu tēvu, un tas izraisīja šķelšanos arī viņas un Māra attiecībās. Tas sīkāk aprakstīts iepriekšējā 36,6 °C numurā. Māris un Rīdziniece nosvinēja šķiršanos ar zemeņu bļodu un malciņu balzama.
“Mēs sabučojāmies, novēlējām viens otram visu labu un beidzām attiecības. Tas ir ļoti svarīgi. Bet pirms kāda laika dienā, kad esmu Rīgā, Rīdziniece man zvana un saka – es braucu uz Pāvilostu! Labi, brauc, un vai zini, ko tur darīsi? Jā, šo un to, pasauļošos… Tieši tajā brīdī man bija randiņš, bet tā sieviete man nesimpatizēja, tāpēc Rīdziniecei tā arī pateicu – pagaidi, man tūlīt beigsies tikšanās, pēc tam pavadīšu tevi uz Pāvilostas autobusu.
Eju ar Rolandu uz pieturu, viņa tur sēž un smaida. Nofotografējamies visi kopā, bet man prātā tas, ka esam nosvinējuši šķiršanās rituālu un viņa dzīvo kopā ar savu bērnu tēvu. Līdz autobusam atlikušas piecas minūtes. Viņa man jautā – vai tu arī brauksi? Saku, ka labāk ne, ja viņa tur būs. Rīdziniece kļūst domīga un jautā, kur tad es Rīgā nakšņošot. Atbildu, ka droši vien pie kādām draudzenēm. Un Rīdziniece uzsprāgst! Gandrīz sāk kliegt uz mani, bet es saku – atā, Rīdziniec!
Vēlāk uzzināju, ka uz Pāvilostu viņa todien tā arī neaizbrauca.
Manu uzvedību toreiz noteica šķiršanās rituāls. Ja tāda nebūtu bijis, es droši vien būtu aizbraucis kopā ar viņu. Vai arī mums vajadzēja jaunu rituālu, lai atkal varētu savienoties, nevis tā vienkārši – smaidīt autobusa pieturā.”
