Atkāpe par roņiem 0
Māris paskaidro, ka roņu pasākumi viņu nesaistot, jo tie notiekot apmēram tā – svētdienas rītā sapulcējas, brauc uz kādu ūdenskrātuvi 50 kilometru no Rīgas, tur mazliet iekož… Seko peldēšana apmēram minūti, tad pirts ar košanu un rasolu, un pusnaktī atgriežas mājās. “Man šāda proporcija nebija pieņemama. Man patīk peldēt mīļu, patīkamu cilvēku kompānijā. Bars nav nepieciešams, bet, ja kāds skatās, ir vieglāk. Ja esmu viens, man tā īsti negribas iet, bet ar skatītājiem rodas entuziasms mesties aukstajā ūdenī.”
Veģetāriešu guru
Stāstā atgriežamies Pāvilostā. Jūras krastā sastaptajiem cilvēkiem Māris, starp citu, atklājis, ka ir veģetārietis.
“Tad gan viņiem acis sāka mirdzēt, ņēma mani aiz piedurknes un teica – nāc! Gāju pie viņiem uz mājām, sākām tērzēt. Viņiem bija trīs vai četru gadu pieredze veģetārismā. Kad pateicu, ka man tā ir jau 30 gadu, viņi bija manējie! Viss vakars pagāja stāstos, es tiku sildīts, lolots un lutināts, barots ar salātiem un izguldīts.
No rīta viņi mani veda iepazīstināt ar Pāvilostas iedzīvotājiem. Viņi bija centušies arī citus pievērst veģetārismam, bet vietējie viņus atšuvuši – lepnie kurzemnieki taču tā vienkārši nemainīs savus paradumus. Tad viņi stūma mani pa priekšu un teica citiem – skatieties, veģetārietis! Toreiz biju diezgan sportiskā formā, taču par veģetāriešiem runā, ka tā jau viņi labi turas, bet, ja jāņem rokās cirvis vai zāģis, to viņi nespēj. Bet te, lūk, tāds, kas vēl ziemā peld! Tiku rādīts kā uzskates līdzeklis, man bija jāstāsta, kā es dzīvoju, ko ēdu, vai lietoju vitamīnus. Tas nebija grūti, visu pastāstīju kā pašu par sevi saprotamu.
Pāvilostā dzīvoju kādas četras dienas, kļuvu populārs. Man tur kļuva omulīgi. Vietējie veģetārieši piedāvāja atbraukt vēl, un to arī vairākas reizes izmantoju.
Omulību vairoja vēl kāds novērojums. Dzīvojot Rīgā, bieži braukāju ar velosipēdu. Tos man arī diezgan bieži nozaga, pat ar resnām ķēdēm pieslēgtus. Kad dzīvoju Pļaviņās, man velosipēdu nozaga no pagalma. Pāvilostā redzēju: pie daudzdzīvokļu mājas velosipēdu turētājs, un tajā ievietoti divriteņi. Ne saslēgti, ne piesieti, tikai ielikti, vienalga, vai diena vai nakts. Tāpat arī pie veikaliem vai citās vietās. Šie skati izraisīja neapzinātu drošības izjūtu.”
Prom uz Durbes pļavām!
Vēlāk, turpinot meklēt jaunu dzīvesvietu, Mārim piedāvāts iegādāties pļavu pie Durbes upes sešu kilometru attālumā no Pāvilostas. Beidzot arī upe bijusi piemērota dziļuma! Ilgi nedomājot, viņš zemi nopircis. Kamēr upītes krastā būvēta pirmā ēka pirtiņa, kopā ar Norvēģieti mēnesi dzīvojuši teltī, pēc tam apmetušies pirtī.
“Pienāca rudens, viņa atgriezās skolotājas darbā Rīgā. Es arī visu laiku nebiju uz vietas – kādu nedēļu tur, kādu nedēļu Rīgā. Septembris, oktobris… Sapratu, ka man pirtī nepatīk dzīvot. Tur tā īsti dzīvot nemaz nav iespējams – var tikai lasīt grāmatu vai mazgāties, tāpēc nopirku Pāvilostā dzīvokli. Tur nodzīvoju pirmo ziemu.”
Gadu vēlāk Māris savā pļavā pie Durbes upītes uzcēla māju.
“Sazinājos ar kādu arhitektu, kurš par pieņemamu cenu gan izstrādāja skices, gan pats būvēja. Projekts mainījās celtniecības gaitā. Atbraucu, teiksim, pēc nedēļas un redzu – kaut kas jau notiek citādi, nekā sākumā bija paredzēts! Arhitekts man saka – sāku celt, un man likās, ka tā vajag!”
Tolaik Māris tikpat kā pārtraucis strādāt Rīgā. Pamazām darbošanos pārcēlis uz savās pļavās uzcelto plašo darbnīcu (viņš izgatavo dažādus nestandarta metāla detektorus – red.). Tā ir krietni lielāka par dzīvojamo mājiņu, kas ir ļoti pārdomāta un kompakta. Māris saka – tas bijis neapzināti, lai tur citi neievāktos, lai mājās neveidotos burzma. No tās ikdienas dzīvē viņš cenšas vairīties, kaut gan cilvēki un socializācija viņam ļoti patīkot.
Gribas bērnus
Dzīvojot jaunajā mājā, pagāja aptuveni gads. Māris un Norvēģiete izšķīrās. Kāpēc? “Viņa nebija izturīga lauciniece – viņai bija auksti, nepatika, ka ārā līst, ir slapjas kājas… Norvēģiete arī īsti nebija tūristes tipa – nevarēja lietainā naktī aiziet sešus kilometrus līdz Pāvilostai,” stāsta Māris. “Daudziem jau tas nepatīk, tas nav nekas īpašs. Esmu nonācis pie atziņas, ka normāli ir tas, kas mums ir izdevīgi.
Dzīvojot divatā, sāpīgi izjutu arī bērnu trūkumu. Iespējams, tāpēc, ka biju pieradis pie viņu klātbūtnes (Mārim ar sievu ir trīs meitas, jaunākā divus gadus ar pārtraukumiem dzīvoja Pāvilostā, apmeklēja arī vietējo bērnudārzu – red.). Tad man radās gaišā doma, ka mums varētu būt vēl jauni bērni, bet Norvēģiete negribēja. Sākumā teicu: nu labi, ka ne – ne. Taču jau atkal tas palika prātā. Kā tajā anekdotē par sudraba karotēm – atklājas, ka tās nav nozagtas, bet smeldze paliek. Pieķēru sevi pievēršam uzmanību sievietēm, kurām ir bērni. Tā pamazām no Norvēģietes attālinājos,” Māris ir ļoti atklāts.
Atkāpe par rudeni un akordeonu
“Pie savas mammas bieži nebraucu, bet reizēm gadās. Tagad tam ir jauns iemesls – akordeons. Vēlāk stāstā tam būs nozīme.
Kā tas sākās? Pērn pavasarī biju pašķīries no draudzenes. Vasarā vientulību tik ļoti neizjutu – bija jauks laiks, brauca ciemiņi… Pienāca septembris, viesu vairs nebija, sezona galā. Domāju, jāsāk kaut ko darīt. Jau peldu, vingroju, dzīvoju citur… Ko vēl? Liepājā iestājos tautas deju kolektīvā Banga. Sāku apmeklēt arī gleznošanas nodarbības. Kapsēdē pieteicos balles dejām. Novembrī vēl sāku mācīties Pāvilostas mūzikas skolā. Aizgāju pie direktores un teicu, ka gribu iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Kādu? Vēlams nelielu, tādu, ko varu paņemt līdzi, piemēram, ģitāru. Direktore atbildēja, ka ģitāras skolotāja nav, toties ir kas māca akordeonu. Tad sāku to apgūt. 51 gada vecumā pirmo reizi paņēmu rokās garmošku!
Nopirku vairākus akordeonus, viens man ir Pāvilostā, otrs – Liepājā, vēl viens – pie mammas, vēl cits – kādā hostelī Rīgā. Vai esmu muzikāls? Nē, laikam īpaši apdāvināts neesmu, man vienkārši patīk spēlēt. Ir gandarījums, ja redzu, ka ir progress.”
Gaidu bērnu!
Bez īpašas kautrības Māris stāsta par savām draudzenēm, ar kurām iepazīstas apbrīnojami viegli. Tieši gatavība, atvērtība attiecībām viņu aizvedīs pie tēva, taču vispirms – par meiteni, kuru dēvēsim par Rīdzinieci.
“Iepazināmies pagājušajā gadā draugos, pirmo reizi satikāmies Jāņos. Viņa atbrauca pie manis ciemos, sākās attiecības. Trīs dienas vēlāk Rīdziniece teica: Māri, man tev kaut kas jāsaka! Tad, kad mēs pirmo reizi sarakstījāmies draugos, es vēl nebiju stāvoklī, bet tagad gaidu bērnu no sava vīra, ar kuru agrāk dzīvoju kopā. Divi bērni viņai jau bija. Teicu – nekas, tad gaidi!
Vienmēr esmu domājis – satikšu īsto, vienīgo, viņa brauks dzīvot pie manis. Taču dzīvē tā ne vienmēr notiek. Ar Rīdzinieci lielas cerības nesaistīju, jo mums katram bija sava dzīve. Aptuveni reizi nedēļā atbraucu uz Rīgu un satikos ar viņu kādā hostelī.
Tā pienāca jaunais gads. Kārtējo reizi tiekoties, Rīdziniece man no rīta paziņoja – sākušās dzemdības. Viņa sazinājās ar savu vīru, lai savāc bērnus, ņēmām taksi, braucām uz viņas dzīvokli pēc mantām un tad uz dzemdību namu.
Pēc kāda laika mazais piedzima, bet manis klāt nebija – viņa atrakstīja, lai turp nebraucot, ka tur esot viņas vīra vecāki, kuriem tas varētu nepatikt. Kādas divas nedēļas mēs netikāmies, bet trešajā nedēļā viņa paņēma mazo padusē un atbrauca pie manis uz Pāvilostu. Pusgadu tur nodzīvoja ar zīdainīti un vienu no lielākajiem bērniem, bet tagad vairs neesam kopā – šogad Jāņos nosvinējām šķiršanos. Ar zemeņu bļodu un 50 gramiem balzama. Attiecības bija sarežģītas, jo lielākie bērni krustām kauca: tas, kurš bija Rīgā, gribēja pie mammas, bet tas, kurš Pāvilostā, – pie tēta. Māte par to visu laiku cepās, tāpēc ar bērnu tēvu diendienā vajadzēja pa telefonu risināt bezgalīgus konfliktus. Mani gan tas īpaši neuztrauca, bet galu galā izveidojās it kā divas ģimenes – es un viņa ar bērniem. Jūnijā Rīdziniece paziņoja, ka to vairs nevarot izturēt, un atgriezās pie bērnu tēva.
Reiz viņai jautāju, kāpēc bija aizgājusi no vīra. Tāpēc, ka viņš no rītiem neskrienot un daudz lietojot datoru. Savulaik šo pašu jautājumu uzdevu kādai citai meitenei – viņai savukārt nebija paticis, kā viņas vīrs ēd maizi.”
Salauztas mēbeles un trešā bēgšana
“Esmu bijis pie Rīdzinieces mājās. Tur tā īsti nebija mēbeļu. Iemesls līdzīgs kā alūksnietei. Dusmu izvirdumos vīrs tās bija salauzis, pāri palikušas tikai plāksnes, kas tagad sakrautas gar sienām. Logi arī bojāti, durvis sadauzītas. Tā viņi atkal dzīvo kopā ar visiem bērniem.
Kopš viņa ar vīru ir kopā – apmēram septiņus gadus – viņai bijušas vēl divas attiecības, katra no tām aptuveni gada garumā. Ar mani viņai bija trešais bēgšanas mēģinājums. Visdīvainākais man šķita tas, ka uz jautājumu, vai pa šo laiku vīram nav uzradusies kāda cita, viņa atbildēja – ko tu, viņam taču esmu es! (Māris sirsnīgi smejas.) Tāpēc īpatnējs šķiet šis vīrietis, precīzāk, viņa uztvere. Rīdziniece reizēm no manis gaidīja saķeršanos, pie kādas laikam bija pieradusi, dzīvojot kopā ar vīru. Viņa mani provocēja, piemēram, nosaucot par stulbeni. Teicu: jā, esmu lielākais stulbenis pasaulē! Šāda reakcija līdzīgās situācijās pamatīgi nokaitina, bet sevišķi labi iedarbojas uz bērniem – viņi samulst un vairs neturpina kasīties. Taču attiecībās ar Rīdzinieci tomēr bija ļoti daudz laba, jo viņa bija interesanta. Teiksim, kad bērnam bija mēnesis, nogājām ziemā 20 kilometru pa mežu, pa kupenām. Viņa ne aci nepamirkšķināja – ja vajadzēja, pabāza mazo zem jakas, pabaroja, nolika atpakaļ ratiņos, braucām tālāk. Tas man ļoti patika, un līdzīgu epizožu netrūka.”
(Māra stāsta nobeigums sekos!)
