“Iegaumēju sievas teikto – brauc, kur gribi.” Māra Slanāra personiskais attiecību stāsts 0
“Gribu tev pastāstīt, kā nesen iepazinos ar savu tēvu un māsu, ko nekad agrāk mūžā nebiju saticis,” kādu dienu uz interviju telefoniski piesakās Māris Slanārs. Kad satiekamies, stāsts izvēršas krietni garāks, jo līdz šim notikumam likumsakarīgi novedušas dažādas Māra izvēles – gan tas, ka viņš pirms daudziem gadiem kļuvis par veģetārieti, gan peldēšanās aukstā ūdenī, gan daunšiftings pirms septiņiem gadiem. Vīrietis apzināti apturēja trako vāveres riteni, kurā iedzīta visa patērētāju sabiedrība, izkāpa no tā, pameta Rīgu, darbu un ģimeni. Nonāca Pāvilostā, sāka dzīvot par prieku sev.
Uz sarunu Māris atnāk kopā ar jaunāko dēlu – trīsgadnieku Rolandu. Visu pagarās intervijas laiku mazais baltgalvītis apbrīnojami patstāvīgi apdzīvo restorāna ēdamzāli, kurā tiekamies. Ik pēc laiciņa pienāk pie mūsu galda, lai kaut ko apēstu, parādītu kādu jaunu mantiņu, saņemtu tēta mierinājumu, kad sasities, vai uzprasītos uz tualeti. Stāstā nonāksim arī līdz tam, kā Māris draugos.lv satika puisēna mammu un kāpēc viņi vairs nav kopā, taču vīrietis sāk ar atkāpi. Par nespēju just emocijas.
Atkāpe par šausmu filmām
“Reiz satiku kādu meiteni no Alūksnes puses. Viņa dzīvoja pie vecākiem, turpat mitinājās arī viņas māsa ar mazu bērnu – tādu kā Rolands. Meitene pastāstīja šādas bērnības atmiņas – viņa ir maza, apmēram pieci gadi, abas ar māsu un mammu atrodas istabā un no iekšpuses tur ciet durvis, bet otrā pusē ir tēvs, kurš piedzēries auro un dur durvīs ar nazi. Tas izduras durvīm cauri, tāpēc meitene ņem nost rokas, lai viņai netrāpītu,” Māris uz mirkli pārtrauc runāt, jo viņam acīs saskrējušas asaras. Pārāk dzīvi esot iztēlojies šo ainu, viņš paskaidro. Tad turpina stāstīt par alūksnieti. Tagad viņai ļoti patīkot skatīties šausmu filmas. Atsūtījusi pat iespaidīgu sarakstu ar kādiem 500 nosaukumiem – tās visas viņa esot redzējusi, dažas pat divreiz!
“Biju pie viņas ciemos. Šausmu filmas pa televizoru iet visu laiku. Liels ekrāns, mazie bērni pa priekšu staigā. (Māris atkal ir emociju varā.) Es tā īsti nesapratu – kā tad tā, tik traģiska bērnība, kam vēl tas?! Bet pēc kāda laika nonācu pie atziņas – pie vainas ir emociju trūkums. Meitenei bija vajadzīgas filmas, lai kaut ko izjustu. Līdzīgi arī es kādā brīdī sāku nodarboties ar peldēšanu aukstumā – lai izjustu kaut kādas emocijas. Ar to regulāri vairs nenodarbojos, laikam man kļuva labāk,” viņš piebilst.
Zvejo izjūtas aukstā ūdenī
Peldēšana ziemā ir saistīta ar izšķirīgu pavērsienu Māra dzīvē. Tas sācies pirms 10 gadiem, kad viņš vēl dzīvoja un strādāja Rīgā.
“Ļoti daudz strādāju. Jutos ne visai forši. Vienkārši sakot, nebija prieka. Domāju, kāds tam cēlonis, bet kas gan tur īpašs varēja būt – strādāju tāpat kā citi un laikam tāpat kā citiem nebija prieka. Tad kļuvu fiziski aktīvāks – ne jau svarus cilāju, bet braucu ar velosipēdu. Sekoja peldēšana ziemā. Laikam man vajadzēja spēcīgas izjūtas – līdzīgi, kā narkomānam vajag narkotikas.”
Peldēšana Mārim nav bijusi klasiskā izpratnē – ar cirvi padusē uz aizsalušu dīķi, lai izskaldītu āliņģi un mestos tajā iekšā. Rīgā kas tāds katram nav pieejams, tāpēc Māris improvizējis – uz sev piederoša zemesgabala atvilcis vannu, ko piepildījis ar ūdeni, un līdis iekšā – gan vēlā rudenī, gan ziemā.
“Joprojām dzīvoju Rīgas centrā, strādāju 25 dienas nedēļā un mēģināju risināt savas sliktās jušanās problēmu. Vingroju, peldēju, dīdījos,” cīņu ar iekšējo neapmierinātību apraksta vīrietis. “Tad sāku visā vainot dzīvesvietu – divistabu dzīvoklī biju es, mana nu jau bijusī sieva un divas lielās meitas, kurām jau sāka nākt puiši un reizēm pat mēģināja palikt pa nakti.”
Saspīlējums Artilērijas ielā
Šajā vietā Māris atkal izdara atkāpi: “Mana mamma man pastāstīja par vecotēvu. Viņam bija sieva un piecas meitas, no kurām vecākā – mana mamma, bet pati mīļākā – jaunākā meita. Visi dzīvoja kopā vienistabas dzīvoklī Artilērijas ielā. Kad es piedzimu, viņas visas ar mani spēlējās kā ar kaķēnu. Mammai tad bija apmēram 20, jaunākajai māsai – 15 gadu. Arī viņai uzradās čalis, ko viņa vilka mājās, bet viņš vecmāmiņai šķita šaubīgs – drusku cietumā pasēdējis, arī iedzert patika. Tad jaunākajai no viņa piedzima dēls. Nu jau dzīvoklī kopā bija vecāki, piecas meitas, divi bērni un šaubīgais tips. Mans vecaistēvs strīdējās ar sievu par to, ka viņa ļauj sliktajām meitām ar bērniem, kā arī šaubīgajam kavēties šajā dzīvoklī, taču vecmāmiņa bija meitu pusē. Galu galā vectētiņš gadu dzīvoja Salacgrīvā un atgriezās tikai tad, kad jaunākā meita ar savu puisi bija prom.”
Vai tev ir cita?
Māris atgriežas pie stāsta par paša ģimenes šauro sadzīvošanu. “Zeme man bija, tāpēc nospriedu, ka jāuzceļ māja, jo jutu – tās man pietrūkst. Sāku strādāt vēl vairāk, un aptuveni pēc gada māja bija gatava. Pats brīnījos, ka esmu pie tās ticis. Tajā dzīvoja mana sieva, meitas ar saviem puišiem, es… Pēc gada es no turienes aizbraucu. Tolaik stāstu par vectēvu Salacgrīvā vēl nezināju.”
Lēmums par aiziešanu briedis pamazām. Jau labu laiku pirms tam Māris reizēm sievai ieminējies – atstāsim māju bērniem, paši dzīvosim citur, ārpus Rīgas! “Viņa man atbildēja – mēs nekur nebrauksim, mums tepat ir labi, brauc, kur gribi! Varbūt tas tā atkārtojās vairākas reizes. Katrā ziņā es to labi iegaumēju – brauc, kur gribi. Un tad es pieņēmu lēmumu, ka mainīšu dzīvesvietu.”
Vienlaikus Māris saticis citu sievieti, kuru mūsu sarunā dēvē par Norvēģieti. “Viņa bija otrā sieviete manā mūžā – pirmā bija sieva. Tad konstatēju, ka sievietes ir dažādas,” viņš pasmejas un paskaidro: “Norvēģiete nemaz nebija īsta norvēģiete, bet gan latviete, kura daudzus gadus dzīvojusi Norvēģijā. Kādu laiku mitinājos pie viņas. Joprojām gāju uz darbu. Savā mājā vairs nedzīvoju, tikai reizēm tur pārnakšņoju. Man šķiet, sieva pati man uzdeva šo labo jautājumu – vai tev ir cita sieviete? Uz to bija vienkārši atbildēt – jā, ir.”
Liktenīgā Pāvilosta
Vēlēdamies visu gadu peldēties, Māris aktīvi sācis meklēt dzīvesvietu – ar skaidru domu, ka grib dzīvot pie upes. Pats būvēt neesot gribējis – viena māja jau uzcelta, un šis process nav šķitis ne viegls, ne patīkams. Apskatījis vairākus piedāvājumus Jelgavas pusē. Mājas gan daudz nepētījis, jo svarīgākas bijušas upes. Tās izrādījušās sīkas un seklas – paplati strauti, nevis vieta peldēšanai.
“Tad ieraudzīju sludinājumu – pārdod māju Užavā pie Užavas upes. Tas ir starp Pāvilostu un Ventspili. Braucu turp. Bija novembris, sijāja sīks sniedziņš. Māja tur patiešām bija – celta no sarkaniem ķieģeļiem, bet es uzreiz skatījos uz upi. Tā bija sekla, visur ārā rēgojās akmeņi. Neredzēju, ka es tajā varētu pat sēdēt, par peldēšanu nerunājot.”
Tomēr viņš klauvējis pie durvīm, aicināts iekšā, runājies un cienāts ar tēju. Ar nākamo autobusu devies atceļā, vispirms – uz Liepāju, lai tālāk brauktu uz Rīgu.
“Pirms Pāvilostas… Nebija tā, ka mani kaut kāda sajūta no autobusa izmeta. Vienkārši gribējās ēst, arī braukāšana bija apnikusi. Sapratu, ka tepat ir piekraste, bet es pat pie jūras vēl neesmu bijis. Izkāpu Pāvilostas centrā. Neviena cilvēka. Pa galveno ielu aizgāju līdz jūrai. Arī tur nevienas kaijas, tikai viļņi, smiltis un dienvidvējš, kas dzina sniegu uz Ventspils pusi.
Nestāvēju tur ne pusstundu, ne 10 minūtes, kad ieraudzīju jūrā divus cilvēkus. Nopriecājos, gāju klāt. Viņi pa to laiku bija iznākuši liedagā un ģērbās, abi apmēram 65 gadus veci, vīrietis un sieviete. Teicu – labdien, mani sauc Māris, man arī patīk ziemā peldēt! Viņi atbildēja – mums gan ļoti nepatīk ziemā peldēt! Vienkārši viņiem tīkls bija ieķēries, mēģinājuši atķibināt no zariem.”
