Arvils Ašeradens: “Gribu tikt prom no šīm intrigām” 33
Šīs nedēļas notikumi “Vienotībā” daudzus pārsteiguši, un tos pavadījuši dažādi komentāri. Bet kāds ir partijas vadītāja skaidrojums – saruna ar “Vienotības” valdes priekšsēdētāju ARVILU AŠERADENU.
Daudziem radies jautājums – kas notiek “Vienotībā”?
A. Ašeradens: Nekādu lielu noslēpumu te nav – “Vienotībā” ir pārmaiņu laiks! Augustā bija kongress, es tiku ievēlēts par priekšsēdētāju. Tagad mēs ieejam pirmsvēlēšanu fāzē.
Pēc pēdējiem notikumiem gan nevarētu teikt, ka šīs pārmaiņas būtu mierīgas un konflikti partijā būtu atrisināti.
Viens no scenārijiem – manā uztverē labākais – bija, ka es atstātu ministra amatu un dotos strādāt uz Saeimas frakciju. Tas nozīmētu, ka man kā partijas priekšsēdētājam būtu vairāk laika pievērsties politiskajai darbībai. Taču tagad secinu, ka jau kopš augusta notikusi aktīva pretdarbība. Ekonomikas ministra kandidatūras izvirzīšanas laikā tas kļuva acīmredzams. Mums bija jāizvēlas – vai partijā ir divi vadītāji vai viens. Ar diviem vadītājiem uz priekšu virzīties nevarēja, tāpēc arī šāds valdes lēmums. Tas bija pārdomāts, izsvērts solis. Nākamais solis ir stabilizēt frakcijas darbību.
Kā izpaudās divvaldība “Vienotībā”?
Ja runājam par ekonomikas ministra izvirzīšanu – pavisam konkrēti. Mēs vienojāmies par procesu, kādā notiks kandidātu izvirzīšana un vērtēšana. Par to ir atbildīgs partijas priekšsēdētājs. Valdes sēdē man tika dots nepārprotams mandāts. Tāpat mēs vienojāmies, ka tikai partijas priekšsēdētājs šo procesu komentē publiski. Pēc īsa brīža sākās publiski komentāri, atbalsts citiem kandidātiem, nevis tiem, kurus es virzīju. Pēdējo punktu pielika tas, ka saņēmām vēstuli no frakcijas vadītājas Solvitas Āboltiņas par to, ka viņa nepiedalīsies valdes sēdē. To es sapratu kā skaidru pretdarbību tam, ko valde mēģina darīt un kā risina partijas jautājumus.
Jūsu iebildumi ir tikai par šo vienu jautājumu vai arī par citiem?
Ir arī citi, bet es negribu to sīkāk apspriest.
Kad pirms “Vienotības” kongresa augustā viens no priekšsēdētāja amata kandidātiem Edvards Smiltēns izvirzīja jautājumu par Āboltiņas atcelšanu no frakcijas vadītājas amata, jūsu kolēģis, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis to nosauca par “dunci mugurā aizejošajai partijas vadītājai”. Un tolaik pat nebija runas par izslēgšanu no partijas. Iznāk, ka tagad jūs esat to “dunci” iedūris.
Te mēs tomēr runājam par konkrētiem jautājumiem, kuros partijai bija jāpieņem lēmums, bet šis process tika diskreditēts. Jā, pirms kongresa Smiltēnam bija uzstādījums, toreiz valde vērtēja situāciju un uzskatīja, ka Āboltiņa ir ļoti daudz darījusi partijas labā, ir pavisam skaidrs modelis, kā notiek varas nomaiņa, tāpēc nekādi īpaši lēmumi nav nepieciešami. Man tas bija pieņemami, tāpēc piekritu kļūt par partijas vadītāju. Pēc tam situācija izrādījās pavisam cita.
Iznāk, ka Smiltēns rīkojās pareizi, mēģinot šos jautājumus risināt laikus, nevis pēc tam, kad uzvirmojis nākamais konflikts.
Jā, bija pamats jautājumu izvirzīt. Tas arī tika darīts, un valde uzskatīja, ka tas ir atrisināts, jo Āboltiņa aiziet no politikas – dodas uz diplomātisko dienestu. Man bija pārsteigums, ka viņa tomēr turpina aktīvi pretdarboties jaunajai valdei.
Varbūt tiem, kas sekojuši “Vienotības” peripetijām, ir vieglāk saprast jūsu lēmumu, tomēr jāatzīst, ka no malas tas varētu šķist dīvains. Biedrs tiek izslēgts par atšķirīgu pozīciju! Tas taču ir demokrātisks process, un “Vienotība” ir demokrātiska partija.
Tas ir viens veids, kā uz to raudzīties. Jā, protams, partija ir demokrātiska organizācija, taču ir noteikta procedūra, kā notiek diskusija. “Vienotībā” diskusija par partijas jautājumiem notiek valdē. Tas ir vajadzīgs, lai partija varētu sekmīgi strādāt un virzīties uz priekšu. Vienošanās par šādu procedūru netika pieņemta vienpersoniski, bet kolektīvi, arī klātesot Āboltiņas kundzei. Bet jau pēc brīža šis lēmums tiek pārkāpts… Kā tad organizācija lai rīkojas?
Jāizslēdz no partijas? Tā radikāli…
Šajā gadījumā valde tā uzskatīja.
Kāpēc tieši Vilnis Ķirsis kā ekonomikas ministra kandidāts jums šķita tas labākais?
Es negribu vairs diskutēt par ministra kandidātiem. Šis jautājums ir slēgts. Mans kandidāts bija pavisam cits, viņš nesaņēma atbalstu, un es negribu to vairāk apspriest.
Solvita Āboltiņa gan to turpina komentēt. Viņa presē izteikusies, ka te savu lomu varbūt spēlējuši partiju sponsori.
Man nav šādas informācijas. Ja Āboltiņai ir šāda informācija, lai viņa to liek priekšā. Es tiešām nekādā veidā savus lēmumus nesaistu ar partijas sponsoru interesēm.
Vai nav pārliecinošāku argumentu, lai noraidītu šo pārmetumu?
Jūs man tagad uzspiežat Āboltiņas retoriku…
Jūs esat partijas vadītājs, un jums jāatbild par partijas virzienā izskanējušiem apvainojumiem un apsūdzībām.
Iespējams, ka Āboltiņa kā partijas vadītāja ir pieņēmusi lēmumus sponsoru ietekmē. Es neesmu saticis nevienu partijas sponsoru un neesmu viņu interešu vārdā pieņēmis nevienu lēmumu.
Ekonomikas ministra amats varētu interesēt dažādas uzņēmēju grupas…
Tad, lūdzu – es gribētu dzirdēt, kādi būtu pārmetumi manā kā ekonomikas ministra darbā par to, ka kādi grupējumi iejaukušies manā darbībā! Es pieņemu lēmumus pēc labākās sirdsapziņas un pēc partijas programmas.
Sponsoriem nav vienmēr jānāk tieši pie ministra…
Nē, nē, es gribu nodalīt šo domāšanas veidu… “Vienotības” lēmumi nav saistīti ar sponsoru izvēlēm!
Jūs esat izslēguši Āboltiņu no partijas, bet viņa joprojām paliek frakcijas vadītāja? Trešdien bija frakcijas sēde, bet nekādas izmaiņas nenotika.
Situācija ir tāda, ka no 22 “Vienotības” frakcijas deputātiem tikai 10 ir partijas biedri. Frakcijā ir gan bezpartijiski deputāti, gan dažādu reģionālo partiju pārstāvji. Mēs sēdīsimies pie galda un runāsim, lai vienotos par optimālo frakcijas vadības modeli. Tas ir svarīgi, arī ņemot vērā pirmsvēlēšanu situāciju. Sākotnējās konsultācijas rāda, ka mums ir labi attīstības scenāriji. Šobrīd mums jākoncentrējas uz budžeta pieņemšanu, tā pagaidām ir svarīgāka prioritāte nekā frakcijas vadītāja maiņa.
Vai nesaskaņas “Vienotībā” apdraud budžetu? Jūsu koalīcijas partneri par to ir izteikušies…
Ne frakcijas sēde, ne koalīcijas padomes sēde neliecināja, ka būtu kādi riski budžeta pieņemšanai.
Vai pēc pēdējiem notikumiem jūs esat runājis ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kurš pats nepiedalījās “Vienotības” valdes sēdē un nebalsoja par Āboltiņas izslēgšanu, jo bija komandējumā? Viņš laikam ir atslēgas persona, kas var atrisināt saspīlējumu frakcijā, ja ātrāk pieņemtu Āboltiņu darbā ministrijā.
Vēl neesmu ar viņu to pārrunājis. Taču es neredzu nekādus jaunus šķēršļus, kāpēc Āboltiņas kundze nevarētu atgriezties diplomātiskajā dienestā, kā mēs bijām vienojušies. Viņai pēc diplomātiskā ranga ir tiesības atgriezties ministrijā. Es te neredzu nekādu problēmu, domāju, tas atvieglos situāciju, jo pēc būtības diplomātam vajadzētu būt politiski neitrālai personai.
Viņai bija tāds ass komentārs pēc valdes lēmuma par “bezprecedenta gadījumu, kā “Vienotībai” beigt savu eksistenci”. Tas uzvedina uz domu par kaut kādu atriebību.
Mums ļoti radikāli attīstās viedokļi par to, kā jāattīstās partijai. Bet ne tikai… Es varētu runāt par jaunu posmu Latvijas attīstībā. Tas saistās gan ar jaunu domāšanu ekonomikā, gan ar jaunu domāšanu politikā. Piemēram, nupat biju ekonomikas konferencē Čikāgā, kuru organizēja ārzemju latvieši, bet piedalījās arī dažādi amerikāņu uzņēmumi. Parasti tādos pasākumos mēs esam tie, kas meklē, kurš ar mums sadarbosies, palīdzēs attīstīt ekonomiku, taču te es sajutu citu interesi – vēlmi ieguldīt. Es runāju par vienu biznesa ideju, par otru, par trešo – tas viss notika ļoti dinamiski. Šobrīd Latvija ir kļuvusi par globālas ekonomikas sastāvdaļu, un lielais izaicinājums ir būt atvērtiem šīm tendencēm. Manuprāt, šī jaunā pieeja ir modernais latviskums – mēs esam daļa no pasaules, bet mēs esam latvieši. Ir daudzas lietas, kas jāatstāj pagātnē – intrigas, slepenas lobēšanas, sponsoru intereses… Bieži jūtu, ka daudzi grib paturēt to “veco” Latviju, kur politiķi savā starpā strīdas, pin intrigas, bet mums ir citi izaicinājumi. Es varbūt esmu ideālists, bet gribu tikt prom no šīm intrigām.
Tomēr vispirms jātiek skaidrībā ar partiju un tās lomu Latvijas politikā. Pat neapspriežot Āboltiņas lomu, tik un tā rodas jautājums, kāpēc “Vienotības” frakcija ir tik sadrumstalota. Tik ļoti, ka partijas valde un Saeimas frakcija parādās kā divi atšķirīgi politiskie veidojumi, kuriem īpaši jāsaskaņo viedoklis. Vai tā nav mācība, arī gatavojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām?
Jā, noteikti. Valstiski demokrātisko partiju flangā šobrīd ir milzīga sadrumstalotība. Ir jāmācās strādāt šādos apstākļos, sadarboties savā starpā.
Vai tas nozīmē, ka “Vienotība” uz vēlēšanām ies kādas partiju apvienības sastāvā?
Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Partijas kongress ir nomainījis vadītāju un ievēlējis jaunu valdi, līdz ar to pasakot, kuri cilvēki noteiks politisko klimatu partijā. Valde sadarbojas ar partijas domi, kuru vada Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Mēs kopā strādājam pie partijas attīstības jautājumiem. Taps jaunā “Vienotības” vērtību deklarācija, kurā koncentrētā veidā raksturotas partijas vērtības un pirmsvēlēšanu programmas kodols. Šo dokumentu mēs jau tuvākajā laikā liksim priekšā partijas valdei. Decembrī mēs plānojam apspriest kopējo partijas situāciju – kā tā izskatās politiskajā laukā, un diskutēt par sadarbību ar citiem valstiski demokrātiskiem spēkiem. “Vienotībai” zaudējot savas pozīcijas, te ir izveidojusies milzīga fragmentācija. Jāmeklē modelis, kā rīkoties. Kā partijas vadītājs es redzu, ka mums būtu jāuzņemas līdera loma un jāmēģina konsolidēt labēji liberālos spēkus. Mūsu laika plāns ir šāds: decembrī pieņemam savu lēmumu, martā jābūt galējam lēmumam, kā rīkoties. Mēs varbūt šobrīd esam ļoti koncentrējušies uz Latvijas simtgades svinēšanu – tas ir ļoti labi, taču jāsāk runāt arī par to, kā Latvija izskatīsies pēc simtgades. Mums ir ļoti svarīgi domāt par kopēju vīziju, lai Latvija savā attīstībā nesāktu slīdēt atpakaļ postpadomju valsts virzienā.
