Aktrise Lelde Dreimane: “Jā, šobrīd ir lokdauns, bet tas nenozīmē, ka mums apstājas dzīve!” 8
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pie skatītājiem nonācis režisora Andreja Ēķa jaunākais romantiskais komēdijseriāls sešās sērijās – “Perfektās kāzas”, vērojams nākotnes izklaides platformā “Tet+” un “Helio” interaktīvajā televīzijā. Romantiskajā stāstā līgavas lomā iejutusies Dailes teātra aktrise Lelde Dreimane – viņas varone Elza piedzīvo nopietnu emociju karuseli, kad līdzās Kaspara Zāles spēlētajam līgavainim Jānim negaidīti parādās tēls no pagātnes Henrijs, kuru spēlē Mārtiņš Meiers. “Līgavas lomā kino un modeles gaitās esmu iejutusies neskaitāmas reizes,” smaidot saka Lelde Dreimane, sarunā atklājot arī to, ko domā par perfektām kāzām dzīvē, reizē atzīstot – starp dzīvi un kino ir ļoti trausla robeža.
Ienāca prātā, ka neesmu redzējusi tevi tādā patiesi negatīva tēla lomā. Tikai “Helovīna” virtuālajā masku ballē “Instagram” kontā parādījies sev neraksturīgā – Kruelas – tēlā.
Nav jau Kruela tik negatīva! Katram negatīvajam tēlam ir arī savas pozitīvās puses. Katram ir savi iemesli, kādēļ viņš rīkojas tā vai citādi. Visā ir divas puses – labais un ļaunais. Iņ un jaņ. Kruelas kostīms taču arī ir melnbalts. Bet tiešām, teātrī tādu izteiktu antivaroni man nav nācies spēlēt. Bet varbūt es savus varoņus vienmēr sev attaisnoju, kamēr skatītājs manu tēlu redz kā slikto varoni. Atceros seriālā “Viņas melo labāk” manu Ketiju daudz un dikti mēģināja vedināt pa slidenām takām. Bet jāatceras, ka tēls ir tēls un tas ir režisora un aktiera kopdarbs. Režisors dod vīziju, ko aktieris interpretē pa savam.
Kā vispār svinēt šajā laikā, ja nevar pulcināt tuvos? Helovīns palika sociālajiem tīkliem, bet kā ar citiem svētkiem?
Kaut tajos pašos sociālajos tīklos – arī mana pārģērbšanās bija par godu tiem. Bet īstenībā mani aizkustināja mana līgavaiņa (hokejists Ēriks Ozollapa – A.K) teiktais. Viņam Helovīns ir mīļākie svētki. Viņš sajūsminās par šo pārģērbšanos, par iespēju aizbēgt no sevis un kaut vienu dienu būt, piemēram, Akselam Rouzam. Kas attiecas uz dziļāku šo svētku izpratni, tad tie saistīti ar nāvi. Ēriks uzskata, ka tie ir svētki, kas māca, ka no nāves nevajag baidīties. Nāve nav biedējoša.. Mani tas ļoti aizkustināja. Un es taču varu sarūpēt Helovīnus mums mājās, sarūpēt kostīmus. Un Helovīns ir tas pats veļu laiks, tradīcijas ir ļoti līdzīgas.
Jā, šobrīd ir lokdauns, bet tas nenozīmē, ka mums apstājas dzīve.
Vienkārši tā šobrīd ir mazliet saspiesta, ierobežota un kontrolēta.
Ja svētki nenāk pie tevis, tu ej pie svētkiem. Ko tu svini vislabprātāk?
Tieši tā. Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Protams, tur vajag pašiedvesmu. Ir taču arī dienas, kad galīgi neko negribas. Vai par spīti citiem negribas – visi svin, nu tad es nesvinēšu. Patiesībā mani mīļākie svētki ir tie, kuros neviens nestrīdas, kuros tiešām valda mīlestība un saticība. Un tas nemaz negadās tik bieži. Reizēm mani mīļākie svētki ir harmoniska diena.
Kad teātra durvis ir slēgtas, filmas ir nofilmētas, ko tu labu iesāc? Paliek instagrams, kurā tev daudz sekotāju.
Tieši tā, kā tu saki. Pašrealizējos instagramā. Tā ir mana platforma, kurā varu izpausties. Vēl joprojām esmu arī “Munch BBQ” namamāte. Mums ir svētki, tikko atvērām jaunu kafejnīcu Āgenskalnā. Un vēl joprojām darbojos “Radio SWH” – sestdienās divpadsmitos vadu raidījumu “Sveiciens svārkos”. Uz raidījumu vienmēr dodos svārkos – tas ir šī raidījuma nerakstītais likums, un cenšos šo kodeksu nepārkāpt.
Svārki maina apziņu?
Ja es uzvelku kleitu, jūtos sievišķīgāka kaut vai tikai tāpēc, ka mainās apkārtējo attieksme. Tādās reizēs pati sev atgādinu – šodien esmu fifīgā dāmīte. Lai gan, jāatzīstas, vislabāk man patīk staigāt mīkstās, ērtās drēbēs. Lokdauna labums ir tajā, ka varu lielu daļu laika būt mīkstā sporta tērpā, hūdijā – tā jūtos brīvi. Bet nenāk par sliktu atsvaidzināt garderobi ar kleitu, jo citādi pašai sāk likties, ka izskatos pēc puikas. Patiesībā ikdienā man patīk tas, ka cilvēks sarunā koncentrējas uz mani pašu, uz manis teikto, nevis to, kas man mugurā.
Bet atgriežoties pie šī laika bez klātienes teātrī… Tevi tas ietekmē?
Šobrīd teātrī tomēr esmu diezgan bieži. Jūtos pietiekami pašpietiekama. Pagājušajā gadā bija mazliet drūmāk – tas bija garš lokdauna periods, zuda motivācija. Spēlējām tā dēvētās testa izrādes tukšai zālei. Pieķēru sevi pie sajūtas, ka sāku iet uz teātri kā uz smagu pienākumu, kā uz tehnisku darbu, spēlējām izrādes sev, dažiem kolēģiem, varbūt nevienam. Sāku neredzēt tam jēgu. Bonusā tam visam tajā laikā dzīvoju dzīvoklī, kurā neiespīd saule, bet es esmu saules cilvēks, man tā ir vajadzīga kā ēst. Viegli nebija.
Savukārt šis lokdauns ir diametrāli pretējs. Man ir saule, ir enerģija, ir motivācija. Viss ir tā, kā man patīk.
Laikam taisnība ir, ka krīzes posms stipros padara stiprākus, bet vājos vēl vājākus, ja tie vispār izdzīvo. Izvēle ir katra paša ziņā. Tas ir gribasspēka jautājums. Godīgi sakot, jūtos vairāk nekā normāli. Es arī nevienu nevainoju ne pie kā. Mēs visi esam cilvēki. Mums ir mūsu izvēle, neņemos nevienu tiesāt. Tā arī vienā no saviem “Instagram” postiem uzrakstīju – mēs šeit visi esam iemesti kopā un labākais, ko mēs varam darīt, ir būt vienoti. Vismaz mēģināt. Es laikam ticu brīnumiem un varbūt esmu naiva. Bet es gribu ticēt labajam, un to man neviens nevar atņemt.
Šajā sezonā tev ir vairākas lomas teātrī…
Jā. Izrādē “Ārsts” pat divas. Pirmajā cēlienā esmu fanātisks katolis Kristians. Puisis. Atzīstos, spēlēt puisi man patiešām ir izaicinājums. Kad gatavojām izrādi, sēdēju teātra bufetē, ēdu pusdienas un vienkārši skatījos, kā vīrieši staigā, – ķēru viņu gaitas. Sievietes kustas citādi. Tā nu iznāk, ka lomu atradu caur gaitu. Pēc tam meklēju sevī čaļa balsi. Palīdz arī vizuālās pārvērtības. Mazā melnā parūciņa, bārda, tetovējums uz kakla. Protams, skatoties spogulī, līdz galam nespēju noticēt, ka manā priekšā ir vīrietis, bet pa ceļam uz skatuvi viņš ir klāt. Savukārt otrajā cēlienā esmu pētniece un vadītāja nacionāli atzītā kampaņas grupā, kas iestājas par neapzinātā aizsprieduma saprašanu un rasistiskā jūtīguma veicināšanu. Apgarota, “awaken” guru beibe, kas savā veidā simbolizē atsevišķas sabiedrības grupas attieksmi pret citādajiem, savādākajiem. Mans tēls cīnās par iespēju uz pašnoteikšanos, izmantojot valodu. Šī tiešām ir laba izrāde, kurā patiesi izcila ir Vita Vārpiņa.
Un ir vēl viena loma…
Jā – izrāde bērniem “Inspektors Tutū”. Atveidoju izsalkušo Vilku, kurš meklē Sarkangalvīti. Brīnišķīga izrāde, kurā sakompilētas daudzas un dažādas cittautu pasakas. Mēs esam tālu no brāļiem Grimmiem, bet vibrācijas ir jūtamas.
Šogad tev vienas kāzas aiz otrām – filmai “Saki jā” seko seriāls “Perfektas kāzas”.
Jā, esmu “līgava 2021” (smejas). “Perfekto kāzu” filmēšanas režīms bija ļoti intensīvs – strādājām turbo ātrumā. Man bija jābūt ļoti profesionālai aktrisei – es nedrīkstēju kļūdīties. Tas uzliek vēl papildu spriedzi. Es pilnībā uzticējos režisoram Andrejam Ēķim, un tā arī ir panākumu atslēga. Arī pēc mikrovibrācijām filmēšanas laukumā sapratu, ka viss izdodas tā, kā tam jābūt. Viss kaut kā notika ļoti dabiski. Es atzīstos, šeit bija ļoti trausla robeža starp reālo dzīvi un kino.
Tā ir viena no filmas lielākajām publiskajām intrigām – kā gan ir laulāties ekrānā ar kādreizējo draugu – Kasparu Zāli – dzīvē.
Es nekādā ziņā negribētu vilkt paralēles, kaut gan šajā situācijā tas ir diezgan grūti. Tomēr jāatceras, ka mēs esam profesionāli aktieri un darām savu darbu. Un tas, kas nenotiek dzīvē, notiek kino. Un otrādi.
Šoreiz gan sižetā ir darīšana ar mīlas trīsstūri. Tev ir saprotams, kā tamlīdzīgā situācijā vispār var iekulties?
Ja tu gribi dzirdēt par manu dzīvi, tad es, ja esmu nolēmusi izbeigt attiecības, tad vairs nav tā, ka kaut kur gruzd kādas jūtas. Pat ja kaut kāda gruzdēšana ir, tad šīs jūtas transformējas citādās jūtās – arī ar mīlestības vārdu apzīmējamās, bet ne romantiskās. Manai varonei Elzai situācija ir cita – viņai joprojām ir jūtas, kaut gan tās veiksmīgi apslēpusi savās dziļākajās sirds dzīlēs un nolēmusi sākt jaunu dzīvi kopā ar cilvēku, kurš viņu patiesi mīl. Un arī Elza pret šo varoni nav vienaldzīga. Bet kāzu rītā viņas mājā ierodas šis pagātnes tēls. Situācija ir vairāk nekā nevienkārša. Un tad jāatceras, ka filmēšanas process norisinājās tropiskā karstumā un Elzai mugurā skaistā kleita ar 18 metriem tilla. Gāja karsti, teiksim tā.
Kāzu kleitas esi vilkusi ne vienreiz vien?
Jā. Uz teātra skatuves gan nav diemžēl iznācis, gribētu pamēģināt. Kino – biežāk. Savukārt ir bijis bezgala daudz kāzu kleitu fotosesiju. Katalogiem, saloniem esmu reklamējusi kāzu kleitas bez sava gala – gan Latvijā, gan ārzemēs.
Varētu teikt, ka līgavas loma man jau ir kabatā (smejas). Patiesībā tas ir arī noderējis – ir izkristalizējies, kādu kleitu es gribētu pati, kādu – ne.
Ir kleitas, kas ļoti skaisti izskatās bildēs, bet ir ļoti nepraktiskas. Un man tomēr ir svarīgāk tas, kā es jūtos, nevis tas, kā izskatos.
Tev pašai ir perfektu kāzu ideāls?
Cilvēki jautā, vai es nedomājot pati par savām kāzām, bet es tiešām laikam nedomāju. Neilustrēju tās savā galvā. Varbūt tāpēc arī neesmu šobrīd apprecējusies – tam man ir kino.
Bet tāds nodoms tev tomēr esot?
Jā, gredzens, lūk, kur pirkstā žilbinās! Mīlas rubīns.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Enerģija. Miers. Saule.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez svaiga gaisa, bez fiziskām aktivitātēm un bez smaidīšanas. Gurdenums, protams, kādreiz uznāk, bet vajag atrast, kā sevi uzmundrināt.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Noķert brīvību un spēles prieku uz skatuves – ļaušanās. Kad sajūti sevī brīvību, tad sākas īstā spēle.
Labākā izklaide?
Es pati sev esmu labākā izklaide. Reti garlaikojos, vienmēr sevi nodarbinu.
