“Gribu strādāt par karavīru!” Kliedējam stereotipus par karavīru ikdienu, ģimenes dzīvi un atklājam, kādi bonusi viņiem pienākas 22
Melisa Bērziņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties Lāčplēša dienai, skaidrojam, kā klājas Latvijas armijai, kuras rindās laipni aicināti kā vīrieši, tā sievietes. Vai izdodas īstenot plānu un ik gadu pieņemt dienestā 700 cilvēku?
Kliedējam stereotipus par karavīru ikdienu, ģimenes dzīvi un atklājam, kādi bonusi pienākas tiem, kas izšķīrušies par dienestu Latvijas armijā.
Joprojām sabiedrībā ir saglabājies stereotips, ka karavīri vairākas nedēļas un pat mēnešus mēdz būt prom no mājām un viņu mīļotajām meitenēm un sievām ilgojoties tikai atliek viņus gaidīt.
Kliedēt mītus un stereotipus par Latvijas karavīru ikdienu palīgā nāca Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra (NBS RAC) priekšnieks, majors Rihards Rozenbaums, kas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku dienestā ir 26 gadus.
“Pats esmu saskāries ar šo stereotipu gan klātienē, tiekoties ar cilvēkiem, gan tiešsaistes sarunās, ka karavīrs piecus gadus sēž kazarmās un nebāž no tās degunu ārā. Jāteic, ka tās ir pilnīgas muļķības. Karavīram ir tieši tāda pati darba diena kā jebkuram valsts vai privātā sektorā strādājošajam.
Līdz pat deviņdesmit procentos gadījumu karavīra darba laiks sākas pulksten 8 un beidzas 17, un katru vakaru var doties mājās pie ģimenes. Tāpat arī karavīriem ir jāizņem bērni no bērnudārza, jāiepērkas vai jāpagūst paveikt citi sadzīves pienākumi.
Protams, ja ir dienesta nepieciešamība, situācija var mainīties. Piemēram, var gadīties, ka mācības ir divas līdz trīs dienas vai pat ilgāk un tad jāuzturas poligonā – savā dienesta vietā, lai izietu apmācību ciklu. Taču jebkurā gadījumā pēc tam šī prombūtne no mājām karavīram tiek kompensēta.
Ja nedēļu neesi bijis pie ģimenes mācību dēļ, tiek piešķirtas brīvdienas. Labs karavīrs ir atpūties karavīrs… emocionāli un psiholoģiski sagatavots, jo viņš zina, ka ģimenē un tiem, kas mājās palikuši, viss ir kārtībā.
Nedrīkstam karavīru neatkarīgi no viņa dienesta pakāpes vai izdienas stāža nošķirt no ģimenes. Nekādā gadījumā! Ģimene ir viena no armijas vērtībām.
Ilgāku laika periodu karavīri ir prom no mājām, ja ir apmācības un komandējumi ārvalstīs, vai arī karavīri dodas starptautiskās miera misijās. No šiem dažiem izņēmumu gadījumiem ir radies maldīgs priekšstats, ka karavīri lielākoties ir prom no ģimenes,” stereotipus sarunā ar “Mājas Viesi” kliedē NBS RAC priekšnieks.
Jaunais karavīrs Kaspars Baltiņš ir ģimenes cilvēks un īsts Latvijas patriots, kas gatavs ziedoties savas dzimtenes labā. Pavisam nesen pārcēlies uz dzīvi Rēzeknē, kur arī uzzinājis, ka ir iespēja pieteikties dienestā netālu izvietotajā Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonā Lūznavā.
Jau no bērnības Kaspars interesējies par militārām lietām, no 11 gadu vecuma pievienojies Jaunsargu kustībai, kurā apguvis dažādas armijā nepieciešamās iemaņas, piemēram, orientēšanos, skriešanu, šaušanu un citus fiziskos pārbaudījumus, tāpēc viņš, daudz nedomājot, izvēlējies pievienoties Latvijas armijai.
Kaspars teic, ka darbošanās Latvijas armijā ir dzīvesveids. Izturējis nepieciešamās pārbaudes un iesaukts dienestā. Viņš ir bezgala lepns, ka Latvijas armija ir kā viena liela ģimene – komanda, jo viens pats jau nav karotājs. Šobrīd viņš Alūksnē iziet trīs mēnešu pamatapmācības kursu. Tikmēr mājās palikusi sieva un divus gadus vecā meitiņa Dārta.
Šobrīd gan ģimene netiekas, jo kovida ierobežojumu dēļ dienesta vietu pamest nedrīkst. Taču mājās palicēji ir saprotoši un ik vakaru ģimene pa telefonu sazinās. Sieva un meita tad tētim sūta bučas un gaida mājās savu karavīru.
“Ja darbā viss ir labi, tad arī mājās labi. Esmu iemācījies, ka darbu nedrīkst jaukt ar ģimeni. Šīs lietas vajag nodalīt. Armijā tomēr ir lietas – profesionālie noslēpumi, kam ir jāpaliek darbā, to pat sievai nedrīkst stāstīt. Taču ir būtiski, ka pēc darba vari atgriezties mājās, kur esi laimīgs,” stāsta Baltiņš.
Pieteikšanās dienestam mazinājusies
Bruņotajos spēkos var apgūt vairāk nekā 170 dažādas specialitātes. Protams, karavīram tās visas nav nepieciešamas, bet, ja dienesta laikā apgūst divas līdz trīs specialitātes, tas jau ir lielisks rezultāts.
“Iegūtās zināšanas jāmāk izmantot arī praksē. Kad kandidāts uzņemts Latvijas armijas rindās, seko militārās pamatapmācības kurss, kas ilgst trīs mēnešus. Pēc šīm mācībām topošais karavīrs tiek nosūtīts uz kādu no bruņoto spēku veidiem jeb vienībām, kur viņš ir vēlējies dienēt, seko apmācību posms, kas atbilstošs izvēlētajai specifikācijai,” skaidro Rozenbaums.
Lai arī beidzamā laikā ne tikai Latvijas sabiedrībai, bet arī armijai jāsadzīvo ar kovida radītajiem apstākļiem, Rozenbaums arī šim periodam atlaides nedod. Latvijas armijas plāns ir katru gadu uzņemt dienestā 700 cilvēkus.
Viņš atgādina savu moto un devīzi attiecībā uz dienestu armijā, kas aktuāla jebkādos apstākļos: “Vienmēr ir vēlme sasniegt labākus rezultātus, nekā esi sasniedzis.”
Tādēļ arī šobrīd NBS RAC ne uz brīdi nav pārtraucis ne kandidātu rekrutēšanas, ne atlases aktivitātes.
“Iespēju robežās esam pielāgojuši savas darbības uzdevumiem, kas jāveic. Pandēmijas ierobežojumi ir noteikuši korekcijas ne tikai rekrutēšanas un atlases procesā, bet arī mērķa izpildē, jo atsevišķas rekrutēšanas aktivitātes esam spiesti pārtraukt vai samazināt.
Visbūtiskāk mūs ietekmē un traucē, ka nav klātienes tikšanos ar auditoriju. Beidzamā gada laikā tās esam samazinājuši par 70%, kas, protams, atspoguļojas arī kopējā pienesumā. Tāpat arī ietekmē konkurence darba tirgū – diemžēl par katru kandidātu ir jācīnās.
Centrālās statistikas pārvaldes dati vēsta, ka bezdarba līmenis nu jau ir zemāks nekā pirms pandēmijas. Šobrīd bezdarba līmenis ir 6,4%, bet 2019. gada decembrī bija 6,6%.
Joprojām meklējam arvien jaunas iespējas interesentu uzrunāšanai. Šogad, ņemot vērā, ka nevaram tikties klātienē, esam pilnveidojuši savas sociālo tīklu vietnes un mājaslapas “mil.lv” sadaļā “Kļūsti karavīrs!” izveidojām virtuālo asistentu, kā arī ir izveidots zvanu centrs, kur, zvanot pa tālruņa numuru 1840, ir iespējams saņemt atbildes par Latvijas armiju.
Šogad ļoti intensīvi sadarbojamies ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA), gan vadot seminārus NVA speciālistiem, gan attālināti tiekoties ar NVA klientiem.
Rekrutēšanas un atlases process lielā mērā balstās arī uz prognožu analīzi. Diemžēl pandēmijas laikā prognozes ir sava veida laimes spēle. Līdz šā gada vidum mums bija cerība sasniegt ja ne gluži 2020. gada rezultātus, kas bija rekordaugsti, tad vismaz minimāli pārsniegt pirmspandēmijas 2019. gada skaitļus.
Taču līdz ar sabiedrības noslāņošanos viedokļu izpausmēs attiecībā uz vakcināciju arī pieteikšanās Latvijas armijas dienestam šī gada otrajā pusē ir mazinājusies, kas diemžēl atspoguļosies gada kopējos ciparos. Tomēr ceru, ka rezultāts būs apmierinošs,” situāciju raksturo NBS RAC priekšnieks un piebilst, ka iesaukums Latvijas profesionālajā armijā nenotiek tikai dažas reizes gadā, bet gan katru mēnesi, vēl līdz šā gada beigām iesaukumi turpināsies.
Jaunais karavīrs Deniss Bludņiks kā bakalaurs absolvējis Latvijas Jūras akadēmiju, bet, tā kā darbu profesijā atrast bijis arvien grūtāk, divus beidzamos gadus strādājis gan Islandē, gan Skotijā.
Taču visu laiku bijusi vēlme atgriezties Latvijā, kur mīt arī viņa ģimene. Viņš ļoti intensīvi internetā pētīja darba iespējas Latvijā, un visspēcīgāk viņu uzrunāja reklāma, kas aicināja kļūt par karavīru.
Deniss ir vīrišķīgs, jo uzņēmies atbildību ne tikai par savu meitiņu Miu, bet arī mīļotās sievietes dēlu no iepriekšējām attiecībām. Viņš neslēpj, ka ir ļoti apmierināts ar Latvijas armijas piedāvāto profesionālā karavīra atalgojumu, jo tādējādi var parūpēties par saviem mīļajiem cilvēkiem.
Tāpat arī viņš slavē dienesta iespējas Latvijas armijā, jo, kamēr daudzi uzņēmumi Latvijā pandēmijas ierobežojumu dēļ tiek slēgti, Latvijas armija savu darbību turpina.
“Tikai vajag gribēt mācīties, augt un attīstīties, jo šeit var izveidot labu karjeru,” viņš saka. Pagaidām, kamēr bērni ir mazi, Deniss plāno dienēt Latgalē – Lūznavā. Taču, tā kā Denisa kaislība ir jūra, viņš sapņo reiz iziet nepieciešamo apmācību un pievienoties Latvijas armijas Jūras spēkiem.
Sievietes ir laipni gaidītas
Runājot par prasībām un plāniem ikvienam kandidātam, kas vēlas papildināt Latvijas armijas rindas, Rozenbaums uzskaita: “Jābūt Latvijas Republikas pilsonim vecumā no 18 līdz 40 gadiem. Vismaz ar iegūtu pamatizglītību. Lai kļūtu par karavīru, ir trīs pamatpārbaudījumi – veselības un fiziskās sagatavotības pārbaude, kā arī psihodiagnostika. Veselība, kāda nu kuram ir, tāda ir, mēs šajā jautājumā palīdzēt nevaram, tā ir katra paša atbildība.
Šobrīd kovida apstākļos pie veselības pārbaudes nākusi klāt arī prasība, ka karavīriem jābūt atbildīgiem pret sabiedrību, tādējādi nepieciešams vakcinēties pret Covid-19.
Kas attiecas uz fizisko sagatavotību, ir minimālas prasības, kas katram kandidātam ir jāizpilda. Vīriešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem minimālās prasības – pumpēšanās 33 reizes, ķermeņa augšdaļas pacelšana jeb vēdera prese – 43 reizes un trīs kilometri jānoskrien 14 minūtēs un 29 sekundēs.
Sevišķi tagad, pandēmijas laikā, mēs saskaramies ar to, ka jauniešiem ir problēmas ar fizisko sagatavotību. Tādējādi katrs kandidāts, kas nesasniedz fiziskās sagatavotības minimumu, tiek vērtēts atsevišķi. Mēs skatāmies, vai bijis redzams potenciāls pārbaudes laikā, vai arī apmācību laikā Kājnieku skolā.
Ja mēs pieliksim pūles un piesaistīsim sporta instruktoru, tad trīs mēnešos var sasniegt minimumu un vēl vairāk. Tad arī slēgsim līgumu un pieņemsim dienestā. Jo gados vecāks kandidāts, jo fiziskās prasības samazinās. Mēs ļoti nākam pretī kandidātiem, tāpēc nevajag baidīties!”
Savukārt daiļā dzimuma pārstāvēm, kas vēlas dienēt armijā, fiziskās sagatavotības pārbaudes testi nav tik augsti kā vīriešiem. Rozenbaums uzsver, ka Latvijas armija nav slēgta kasta, kur tiek pieņemti tikai vīrieši vien, jo arī sievietes ir laipni gaidītas armijas rindās.
Ilze Krūpena ir septiņus gadus vecā dēlēna Dana un piecus gadus vecās meitas Džeinas māmiņa. Ilze ar ģimeni beidzamos 12 gadus dzīvoja Īrijā. Taču visu laiku loloja sapni – reiz atgriezties mājās Latvijā.
“Dzīve bija iegājusi savās sliedēs. Sākās darba rutīna, jo bija svarīgi nopelnīt. Tad iepazinos ar savu puisi un viens pēc otra piedzima bērniņi. Tobrīd par atgriešanos nedomājām. Tā tie gadi pagāja… Bet alkas pēc mājām un patriotisms nekur nebija zudis. Dēlam šoruden bija jāuzsāk skolas gaitas, tad arī nolēmām… ir pienācis īstais laiks,” savu dzīvesstāstu “Mājas Viesim” uztic Ilze.
Šā gada augustā viņa ar dzīvesdraugu un bērniem atgriezās Latvijā uz palikšanu. Aktuāls arī kļuva jautājums par iespējamo darba vietu. Tā kā Ilze ir gana stipra gan fiziski, gan apveltīta ar stingru raksturu, turklāt vēl savas zemes patriote, viņa nolēma izmēģināt spēkus Latvijas armijas rindās.
Tiesa gan, pirms devās uz iestājpārbaudījumiem, sāka nopietni trenēties, lai uzlabotu fizisko formu. Viņa vaļsirdīgi atklāj, ka vēl pirms pusgada nav varējusi piepumpēties pat vienu reizi, taču tagad jaunās sievietes spēja veikt šo vingrinājumu tiek novērtēta ar atzīmi teicami, bet viņa turpina progresēt.
Lai kļūtu par profesionālu karavīru, Ilzei fiziskās sagatavotības pārbaudē bija jātaisa presīte, jāpumpējas un jāpievar 1,5 kilometru skrējiens. Viņai tas izdevās, un 20. oktobrī Ilze tika uzņemta Latvijas profesionālās armijas dienestā. Šobrīd viņa kā kursante uzlabo fizisko sagatavotību, apgūst reglamentus un ierindas apmācības pamatus Kājnieku skolā Alūksnē.
Kamēr Ilze iziet apmācību kursu, viņas atvases pieskata radinieki, jo bērnu tētis devies uz Īriju, lai nokārtotu nepieciešamās formalitātes un pēc mēneša atgrieztos Latvijā.
Pēc apmācībām Ilze vēlas dienēt Latvijas armijas bāzē Stāmerienā, kas no viņas mājām Gulbenē atrodas 15 kilometru attālumā. Taču pats galvenais, viņa ir apmierināta, ka pieņēmusi pareizo lēmumu atgriezties mīļajā dzimtenē, kur arī atradusi savu sirdsdarbu – Latvijas armijā.
Statistikas dati apstiprina, ka Latvijas armijas rindās piesakās kandidāti proporcionāli iedzīvotāju skaitam katrā Latvijas reģionā. Piemēram, beidzamos gados apmēram trešdaļa no visām pieteikuma anketām ir no galvaspilsētas Rīgas, Latgales reģions ir pārstāvēts aptuveni par 18%, Zemgales – 11%, tāpat Kurzeme. Ir priekšrocība tiem reģioniem, kuros dislocētas Latvijas Bruņoto spēku vienības.
NBS RAC priekšnieks izceļ pozitīvo tendenci, ka arvien vairāk mūsu valsts pilsoņu, kas atgriežas no ārzemēm, stājas bruņotajos spēkos: “Mēs, bruņotie spēki, un konkrēti Rekrutēšanas un atlases centrs, 2018. gadā iesaistījāmies kustībā “Latvija strādā”, kas aicināja mūsu līdzpilsoņus ārzemēs atgriezties Latvijā un uzsākt darba gaitas šeit. Šajā kustībā bija iesaistījušies vairāki pašmāju uzņēmumi un tajā skaitā arī mēs.
Viena no iespējām, ko piedāvājām, uzsākt profesionālā dienesta gaitas Latvijā. Jā, mēs pat šā projekta pirmajā gadā saņēmām balvu kā vieni no veiksmīgākajiem reemigrantu piesaistītājiem. Turpinām laipni aicināt pievienoties mūsu rindās tos, kas šobrīd ir ārzemēs.”
Taču ir arī parādījusies kāda jauna un ne tik pozitīva iezīme, kas novērota saistībā ar tikko skolu beigušajiem jauniešiem tieši kovida apstākļos.
“Izteikti manām jauniešu nepārliecinātību par saviem spēkiem, kas tieši šogad ir beiguši mācību iestādes, jo pandēmijas laiku pavadījuši mājās, mācoties attālināti. Skaidri redzam, ka šiem jauniešiem ir interese par dienestu bruņotajos spēkos, bet bail iesaistīties atlases procesā. Pat uzmundrinājumi no mūsu puses nemazina šo biklumu.
Diemžēl šis jauniešu psihoemocionālais stāvoklis ir pandēmijas sekas. Zināmā mērā tas ir trauksmes zvans sabiedrībai. Vienu sabiedrības daļu attālinātā komunikācija apmierina, bet jauniešiem tas var radīt psihoemocionālu traumu nākotnē,” brīdina Rozenbaums.
Mēnešalga un citi bonusi
Kāds ir vecuma ierobežojums, līdz kuram var darboties armijā? Atbilde – viss atkarīgs no iegūtās dienesta pakāpes. Ja dienesta pakāpe ir kareivis, tad līdz 45 gadu vecumam.
Taču, kā zināms, armijas dienesta likumā ir hierarhija – instruktoru un virsnieku dienesta pakāpes, kuras var iegūt, mācoties gan specialitātē bruņotajos spēkos, gan izejot karjeras kursus. Jo augstāka dienesta pakāpe, jo ilgāk iespējams atrasties profesionālajā dienestā.
Profesionālie karavīri lielākoties ir noslogoti ar darba pienākumiem tepat Latvijā. “Mums ir septiņi spēka veidi un atsevišķas vienības, kas ir dislocētas dažādās Latvijas pilsētās. Piemēram, Štāba bataljons Rīgā, Jūras spēki Rīgā un Liepājā, Gaisa spēki Lielvārdē, Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde Ādažos.
Tāpat ir atsevišķas vienības gan Vidzemē, gan Latgalē. Latvijas profesionālajiem karavīriem ir arī iespēja doties miera uzturēšanas misijās. Kopš vasaras miera uzturēšanas misijā Kosovā atrodas vairāk nekā 130 Latvijas karavīru, jo Kosova joprojām ir nemierīgs reģions.
Bruņotie spēki karavīriem piedāvā arī bonusu sistēmu. Kandidātus, protams, interesē arī atalgojuma jautājums, jo par kārtīgu darbu jāsaņem arī kārtīga alga. Mēneša atlīdzība ir, sākot no 900 eiro pēc nodokļu nomaksas.
Dienot armijā, ir sociālās garantijas, stabilitāte, izaugsmes iespējas, fiziskās aktivitātes un darbs ar modernām tehnoloģijām. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka 73% Latvijas sabiedrības uzticas bruņotajiem spēkiem. Tas pierāda, ka mūsu kā darba devēja tēls ir sabiedrībā atpazīstams un pozitīvs,” tā Rozenbaums.
Uzziņa
Kā Latvijas armijai klājas ar papildinājumu
• 2019. gadā dienestā tika pieņemts 571 cilvēks;
• 2020. gadā tika pārsniegti visi rekordi, dienestā uzņemot 747 cilvēkus;
• 2021. gadā bija cerība sasniegt pirmspandēmijas rezultātus – vismaz 600 cilvēkus, bet diemžēl pastāv risks, ka būs par 10% mazāk nekā 2019. gadā.
2020. gada karavīra profils
“Vidējais” kandidāts, kas pagājušajā gadā pieņemts dienestā: vecums 27 gadi. 18 un 20 gadus veci jaunieši veido 23% no kopējā skaita, bet 80% ir vecuma kategorijā no 25 līdz 30 gadiem, tad seko no 30 līdz 35 gadiem un līdz pat 40 gadiem.
Katrs sestais no dienestā pieņemtajiem bija sieviete. No visiem armijas rindās uzņemtajiem pamatskolas izglītība ir 9,5%, vidējā vai vidējā profesionālā izglītība – 75% un pirmā līmeņa augstākā vai augstākā izglītība –15,6% armijas jaunpienācēju.
