“Gribu redzēt konkrētus darbus. Otršķirīgi ir, kādā sastāvā valdība tos īstenos.” Dienas intervija ar Valsts prezidentu 85
Par aktuālo valstī un pirmajām darba nedēļām, esot valsts visaugstākajā amatā, saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Velta Puriņa: Valsts prezidenta amatā ir aizvadītas pirmās nedēļas. Vai Jūs esat jau sajutis, ko sabiedrība gaida no Jums kā Valsts prezidenta?
Edgars Rinkēvičs: Es gribētu teikt, ka tās tiešām ir pirmās nu jau trīs ar pus nedēļas. Protams, darba grafiks ir diezgan intensīvs. Jā, ir radies jau pirmais iespaids.
Jāsaka, ka, manuprāt, cilvēki gaida daudzas varbūt pat dažreiz ļoti pretrunīgas lietas. Cilvēki gaida aktīvu Valsts prezidenta iesaisti daudzu jautājumu risināšanā.
Dažreiz man ir jāskaidro, ka es nekādā veidā nevaru aizstāt ne valdību, ne Saeimu, ka es viņu vietā arī nevaru darīt darbu, bet tas, ko es varu darīt, ir skaidri paust viedokli vienā vai otrā jautājumā, aicināt, mudināt, skubināt un dažreiz varbūt arī stingrāk novērst kādu neizdarību vai nepilnību. Jāsaka, ka savā ziņā pirmajās nedēļās šādā veidā bija arī jādarbojas.
Nupat sociālajos tīklos režisors Viesturs Kairišs publicēja ziņu par piedzīvoto Viļānos. Tur bija pateikts tā, vai prezidents varētu iebraukt arī neplānoti pie vienkāršiem uzņēmējiem un cilvēkiem?
Patiesību sakot, tas jau ir noticis. Nevienam neko daudz nerunājot un neplānojot, es biju aizbraucis līdz Tukumam.
Neizslēdzu, ka arī vienkārši tāpat pastaigājoties, aizbraucot vai arī ieejot kādā kafejnīcā, veikalā vai uzņēmumā, tas var notikt.
Bet tas jau ir noticis un tas nav noticis ar kaut kādu pompu. Es arī brīvdienās šur tur to turpināšu. Es bieži vien esmu redzams Rīgas vai Jūrmalas ielās, tā kā es diezgan daudz esmu kustībā.
Nupat Jūs esat nosūtījis vēstuli premjeram Krišjānim Kariņam ar aicinājumu uzņemties izmaksāt kompensācijas Jēkabpilī noslepkavotās sievietes bērniem. Sabiedrība ar to saprot, ka Jūs esat devis mājienu, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par neprofesionāli veikto darbu, lai pasargātu cilvēku no nāves.
Jā, es esmu aicinājis Ministru kabinetu lemt par ārkārtas, vienreizēju kompensāciju izmaksu vismaz 50 000 eiro apmērā katram nogalinātās sievietes bērnam. Kāpēc? Tāpēc ka atšķirībā no viena, otra gadījuma, atšķirībā no likumdošanā noregulētām lietām, šeit cilvēks lūdza valsts aizsardzību un palīdzību daudzas reizes.
Dažādas valsts institūcijas, dažādi valsts atzari šo aizsardzību nespēja nodrošināt.
Tas ir pats mazākais, ko mēs varam darīt: pirmkārt, atvainoties, otrkārt, palīdzēt šiem bērniem. Lai kādu summu maksātu, nekas nevar aizstāt mammu. Bet ir vēl viena lieta – protams, tagad ir daudzas darba grupas, tagad tiek skatīts, kā vēl kaut kādus uzlabojumus likumos veikt, bet, valstij uzņemoties šo atbildību, ir jālabo sistēma.
Savā ziņā mums katram ir jāpadomā par savu attieksmi. Uz papīra mēs varam taisīt kādu sistēmu mēs gribam, bet attieksme sākas ar katru no mums. Kopumā, manuprāt, valstij šis ir tāds morāls un arī juridisks pienākums atvainoties, izmaksāt kompensāciju un sakārtot sistēmu. Es esmu ļoti gandarīts, ka arī tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere jau teica, ka virzīs šo rīkojumu valdībā. Es ļoti ceru, ka valdības ministri šo rīkojumu atbalstīs. Bet tas, protams, nekādā veidā neizslēdz pienākumu sakārtot lietas, kuras acīmredzami nav tikušas sakārtotas, un domāt arī par attieksmes maiņu visur: prokuratūrā, policijā, pašvaldībā, faktiski lielā mērā sabiedrībā kopumā.
Sabiedrības drošība ir atkarīga no tieslietu sistēmas darba un tomēr cilvēki ir diezgan lielā nesapratnē, kā var tērēt lielus līdzekļus, organizējot dažādas speciālās operācijas, lai noķertu vienu no automašīnas izbēgušu noziedznieku. Tas liekas nereāli, kā gangsteru filmā.
Mums sanākuši divi tādi gadījumi. Viens izbēga no cietuma un otrs izbēga no policijas automašīnas. Cietumu sistēma ir padota Tieslietu ministrijai, bet policija ir padota Iekšlietu ministrijai. Pirmajā un otrajā gadījumā tomēr ir jāsaka, ka relatīvi ātri abi izbēgušie cilvēki tika notverti.
Protams, šobrīd notiek izvērtējums, kā tas notika – gan Ieslodzījumu vietu pārvaldē saistībā ar pirmo gadījumu, iekšlietu sistēmā saistībā ar otro gadījumu.
Es šobrīd nesteigtos ar priekšlaicīgiem secinājumiem, tomēr ir jāpabeidz pārbaude, ir jāsaprot, vai tie pasākumi noziedznieka vai aizturētās personas tvarstīšanā ir bijuši adekvāti un samērīgi.
Bet no otras puses, ziniet, būtu arī laikam grūti pateikt, kuros gadījumos mēs veicam pilna mēroga operāciju, kuros nē. Šeit es tomēr sagaidu Valsts policijas un iekšlietu sistēmas novērtējumu. Saistībā ar pēdējā laika skaļajiem gadījumiem kopumā es no Valsts policijas sagaidu daudz asāku, daudz stingrāku rīcību. Šim es noteikti sekošu līdzi un turpināšu runāt gan ar Iekšlietu ministrijas vadību, gan arī man ir plānā apmeklēt Valsts policijas galveno mītni pavisam drīz.
Runājot par sodu politiku, arī Jūs esat pievērsis sabiedrības uzmanību tam, ka sodu politika mūsu valstī, teikšu saviem vārdiem, ir visai dīvaina un nenoteikta.
Redziet, mani kā Valsts prezidentu satrauc jautājumu loks, kas skar valsts drošību. Tas, ko es redzu pēdējā laikā, ir samērā neizprotami sodi saistībā gan ar šo hibrīdkara ģeopolitisko situāciju.
Cilvēkiem, kas acīmredzami ir pelnījuši sodu, manuprāt, šie sodi ir par maigu un ir nesamērīgi.
Protams, es nekādā veidā neapšaubu tiesu varas neatkarību, bet mums ir jābūt skaidrai, vienotai sodu politikai, sevišķi valsts drošības jomā. Par šo es esmu ticies un runājis ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju un ģenerālprokuroru. Tieslietu padome, ko vada Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ir solījusi vērtēt šos jautājumus konkrēti no tiesību politikas viedokļa.
Bet no valsts drošības viedokļa, mēs turpināsim par šiem jautājumiem diskutēt 17. augustā Nacionālās drošības padomē. Man jāsaka tā, ka ir kaut kādas lietas, kur es redzu, ka prokuratūrai varbūt ir vajadzīgāks vienotāks standarts pieejā – ceļot apsūdzības un prasot sodus. Mēs runājām ar ģenerālprokuroru arī par iespējamiem likumu grozījumiem, apspriedīsim tos Nacionālās drošības padomē. Bet jā, es sagaidu no prokuratūras, tāpat kā no Valsts policijas un citām tiesību aizsardzības iestādēm, skaidru, saprotamu, un stingru sodu vai apsūdzību politiku.
Līdzšinējās sarunās ar ministriem Jūs jūtat, ka ministri atbalsta Jūsu uzstādījumus?
Es gribētu teikt, ka mums ir ļoti labas sarunas. Es pats arī esmu bijis valdībā ļoti ilgu laiku un no valdības viedokļa, un no sava, kā bijušā ārlietu ministra viedokļa, esmu daudzas problēmas jau tāpat dzirdējis un redzējis. Bet tiešajās sarunās, niansēs to lauku redzi daudz plašāk un varbūt pat sarežģītāk. Un jā, man jāsaka, ka, manuprāt, man līdz šim ir bijušas ļoti labas sarunas ar ministriem. Es cenšos iedziļināties jautājumos. Es domāju, ka viņi arī saprotu vienu, otru lietu, kuru es vairāk uzsveru. Priekšā stāv vēl vairākas tikšanās ar ministriem, tad jau man laikam būs viss loks ar Ministru kabinetu šajā jaunajā amatā iziets cauri. Manuprāt, mums ir samērā labs dialogs. Protams, daudzām lietām ir vajadzīga nauda, bet daudzām lietām ir vajadzīga attieksmes maiņa un saņemšanās.
Kādas ir Jūsu prioritātes šajā amatā?
Manas galvenās prioritātes tiešām ir moderna un stipra valsts – tā ir drošība. Tas, ko es redzu un ko es turpināšu uzsvērt – mums ir ļoti kritiska situācija iekšējās drošības jomā, gan ar finansējumu, gan ar ekipējumu, gan varbūt arī ar personāla profesionalitāti. Tas viss ir viens ļoti svarīgs kopums, protams, neaizmirstot valsts aizsardzību un valsts politiku.
Otra lieta, es esmu runājis par modernas valsts standartiem – tā ir valsts konkurētspēja, cilvēktiesību politika, kurā, ja mēs tiešām gribam būt daļa no Ziemeļeiropas, bet ne no bijušās padomijas, vēl ir šis tas krietni darāms. Un jā, viena no manām prioritātēm ir jaunieši un viņu izglītība, kvalitatīva izglītība.
Man liekas, mēs šobrīd esam ļoti nokoncentrējušies uz vienu – skolu tīkls, ekselis, nauda… Paskatāmies uz eksāmenu rezultātiem.
Mums vakar bija ļoti laba un godīga saruna ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu. Tur arī ir ļoti daudzas lietas.
Kamēr mēs runājam par to, kur kas un kādā veidā atradīsies, mums ir jārunā par to, kāpēc mūsu bērniem ir tik ļoti pasliktinājusies lasītprasme, kas ir visa pamatā. Ja bērns nevar izlasīt teksta uzdevumu matemātikā un nesaprot to, tad tur arī sākās problēmas. Man liekas, mēs šobrīd atkal jaucam galveno mērķi, tas ir, cik izglītoti būs mūsu jaunieši, ar līdzekli, kādā veidā to panākt, kā mēs organizējam izglītību visos līmeņos.
Faktiski līdz šim mazāk vērības ir pievērsts tieši tam, ko iegūst pats skolēns?
Tam, kāds jaunietis beidz skolu, iestājas augstskolā, kāds viņš nonāk darba tirgū, kādas ir viņa vēlmes, un kā mēs, piemēram, teiksim tajā pašā augstākajā līmenī konkurējam ar ārvalstu augstskolām. Es domāju, ka jā, ik pa brītiņam šajā diskusijā tiek sajaukts galvenais mērķis ar līdzekļiem, kā to sasniegt. Vai tā ir lielāka, vai mazāka skola, manuprāt, tas būtu otršķirīgi. Galvenais – kādu un cik kvalitatīvu izglītību mūsu jaunieši iegūst.
Šobrīd daudzi cerības liek arī uz valdības aktīvu darbu, lai vienotos par koalīciju, kāda tā būs tuvākajā nākotnē. Runājot par valdības uzstādījumiem, Jūs ticat, ka pie esošās koalīcijas tie var būt sekmīgi?
Es šobrīd negribu nekam ne ticēt, ne neticēt. Es gribu redzēt ļoti konkrētus darāmos darbus. Godīgi sakot, man šķiet otršķirīgi, kādā sastāvā valdība tos īstenos. Mēs labi zinām mūsu ekonomikas problemātiku. Mēs labi zinām, ka mums ir nopietnas problēmas ekonomikā. Uzņēmēji pilnīgi atklāti saka, ka viņi nevar dabūt nekāda veida kredītus Latvijas bankās. Mēs redzam, ka atpaliekam daudzos jautāmos.
Man tiešām neliekas tik svarīgi, vai tās būs trīs, četras, vai piecas partijas, kas šos darbus darīs. Man ir svarīgi, lai cilvēki sajūt, ka valdība strādā.
Kā viņi vienosies, kādā sastāvā strādāt – sagaidīsim augusta vidu, otro pusi. Kā jau esmu teicis, es pašlaik šajā procesā nejaucos. Bet es gribu redzēt, ka mēs visi kopā strādājam pie 2024. gada valsts budžeta, mums ir tas pats slavenais skolu tīkla jautājums, kas valdībā tiks diskutēts, slimnīcu jautājums, par ko jau vakar, aizvakar diezgan karstas diskusijas ir sākušās. Mums ir nodokļu jautājumi, par kuriem vēl būs jādiskutē, kas nebūs vienkārši. Bet visam mērķis, manuprāt, ir nevis valdības partiju skaits, bet ko 2023., 2024., un 2025. gadā mēs visi kopā darīsim, lai mūsu ekonomika, mūsu labklājība, mūsu cilvēku dzīve kļūtu labāka.
Kamēr valdība ķīvējas ir grūti mērķtiecīgi strādāt.
Ziniet, ķīvēties var, bet katrs ministrs, katrs ierēdnis saņem algu par konkrēti veicamo darbu. Īstenībā es pat teiktu – taisni otrādi. Ja šī ir dinamiska valdība un koalīcija, tad ministriem vajadzētu to parādīt, nākot ar konkrētiem risinājumiem, konkrētiem priekšlikumiem, konkrētiem dokumentiem valdības sēdēs un tādā veidā tiešām pierādīt. Ja mēs gribam redzēt to dinamiskumu, par ko daudzi runā, lūdzu, ir ļoti labas iespējas sevi parādīt un pierādīt.
Skatītājs jautā, vai, Jūsuprāt, nodokļi varētu tikt samazināti?
Finanšu ministrs man sniedza zināmu ieskatu par to diskusiju. Es domāju, ka šī diskusija būs ļoti sarežģīta. Es šobrīd atturētos no komentāriem. Viņiem pašiem vēl ir nopietnas diskusijas priekšā. Katrā gadījumā es gribētu redzēt vairākus principus nodokļu politikā.
Viens no tiem – nodokļi ir maksimāli vienkārši, labi administrējami un tādi, kuri nav tik sarežģīta lieta, ka tos var viegli apiet, vai, ka to neskaidrība ir tāda, kas atbaida maksāt nodokļus.
Tur nu es teikšu tā, ka ir bijuši dažādi priekšlikumi, bet ļausim nodokļu grupai vēl strādāt. Valdībai un Saeimai būs vēl diezgan daudz interesantas, bet sarežģītas izšķiršanās. Nodokļu pazemināšana… Es baidos, ka, ja mēs gribam visu finansēt tā kā mēs gribam no veselības un iekšējās drošības līdz izglītībai, tad tas lielais jautājums būs, kā to naudu atrast. Tas vēl pat valdībā nav izrunāts un nav runāts ar plašāku sabiedrību. Sagaidīsim priekšlikumus. Bet diskusiju es prognozēju diezgan karstu.
Visu sarunu ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču skaties video!
