“Arī latviešu leģionam būtu jāvelta filma. Ir versija, kā to attēlot.” Saruna ar Normundu Puci 0
Par šobrīd LTV demonstrēto seriālu “Sarkanais mežs” publikas atsauksmes ir dažādas, pārsvarā šķiet pozitīvas.
“Cilvēki priecājas par šādu tēmu, kas daudziem ir “nezināmā vēsture” – ka bijusi tāda Rietumu valstu speciālā operācija, kurā iesaistīja trimdas latviešus, kurus te izsēdināja ar uzdevumu nodibināt sakarus ar nacionālajiem partizāniem un vākt izlūkinformāciju,” komentē seriāla idejas autors, viens no režisoriem un filmas mākslinieks NORMUNDS PUCIS.
Nopietns, diskusijas raisošs 12 sēriju pašmāju seriāls – kas tāds Latvijā patiesi ir retums. “Latvijas vēsturē stāstu ir tik daudz, un interesantu personību arī ir tik daudz, ka varētu uztaisīt ļoti daudz filmu!” teic N. Pucis.
Jums 2014. gadā jau bija pretošanās kustībai un nacionālo partizānu cīņām veltītā filma “Segvārds Vientulis”. Tagad vesels seriāls par līdzīgu tematu. Kā radās interese par šiem skarbajiem laikiem?
N. Pucis: Vienkārši interesē Otrā pasaules kara vēsture. Tieši latviešu kontekstā. Mūsu kaimiņvalstī Krievijā par to laiku ir tik daudz filmu, kuras te redzam, kamēr mēs paši, latvieši, šajā jautājumā esam ļoti bikli. Atceros, kā bērnībā skatījos Rolanda Kalniņa “Es visu atceros, Ričard” un Aloiza Brenča “Kad lietus un vēji sitas logā”. Man tas tolaik likās tik interesanti!
Partizāni, leģionāri – un tas viss par mums! Bet kāpēc tik maz!? Nu labi, vēl bija “Ilgais ceļš kāpās” un mūsdienās Arvīda Krieva “Dancis pa trim” par kureliešiem. Tomēr tāda īsta partizānu vai leģionāru drāma atjaunotās Latvijas laikā nav tapusi, kaut katru gadu mums ir 16. marts un 9. maijs, un diskusijas par šīm konceptuālajām lietām sabiedrībā visu laiku notiek.
Runājot ar vēsturniekiem, tiešām brīžiem dzirdu frāzi: “Par to varētu filmu uzņemt!”
Tieši tā! Strādājot pie “Segvārds Vientulis”, man palīdzēja vēstures entuziasts un pētnieks Normunds Jērums. Arī viņš teic, ka Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā noticis tik daudz! Lietuvieši mūs par to apskaužot. Arī attiecībā uz nacionālo partizānu cīņām. Jā, viņiem bija centrālā partizānu organizācija, un viņu bija vairāk, taču viņi arī vairāk sēdēja šķūnīšos un zemnīcās, kamēr aktīvas kaujas darbības, reālas operācijas vairāk ritēja tieši Latvijas teritorijā.
Kad rakstījāt scenāriju “Sarkanajam mežam”, kas šķita galvenais – vēsturisko notikumu atainojums vai dramaturģiskās līnijas, – lai būtu mīla, nodevība un tā tālāk?
Kad veidoju “Segvārds Vientulis”, man šajā ziņā bija pārmetumi. Es tiem toreiz piekritu, jo finansējums man bija dots dokumentālajai filmai. Bet jau toreiz jutu vēlmi vairāk iet spēlfilmas virzienā, tādēļ beigās to noformulēju kā “inscenētu dokumentālo filmu”.
Tur nevarēja atļauties brīvu interpretāciju. Vajadzēja diezgan precīzi rekonstruēt, kā bijis. Bet, ja tu precīzi rekonstruē vēsturi, tad tiec ierobežots un nevari vairs brīvi izpausties. Viens slavens dramaturgs teicis apmēram tā: “Lai nevienu stāstu nesabojā vēsturiskā patiesība!” Primārais tomēr ir pamainīt lietas, lai skatītājam būtu interesantāk.
Jau pašā sākumā, domājot par “Sarkanā meža” scenāriju, sapratu, ka iešu šo virzienu. Vēsturiskie notikumi nedrīkst ierobežot labu stāstu. Tāpēc tas, kas ir interesants un dramaturģiski saistošs, ir atstāts, bet tajā pašā laikā kaut kas ir pastiprināts, izdomāts, samainīts vietām, vairāki prototipi apvienoti vienā varonī un reizē atstāti vairāki reālie tēli. Protams, “Sarkano mežu” nevar uzskatīt par dokumentālu notikumu rekonstrukciju, bet uz patiesiem faktiem balstīts pamatstāsts tur atstāts.
Tad jārēķinās, ka būs kritika, kura, starp citu, jau ir. Piemēram, par krieva Rubeņa tēlu (atveido aktieris Jurijs Djakonovs) – sūtīt aģentu, par kuru skaidri saprotams, ka tie, ar kuriem viņam Latvijas teritorijā jākontaktējas, viņa tautības dēļ raudzīsies uz viņu ar neuzticību un naidu? Realitātē aģenta Vitolda Berķa ar segvārdu Krauja (seriālā Jēkaba Reiņa attēlotais Vitolds Reķis jeb Krauja) pārinieks 1949. gadā taču bija latvietis Andrejs Galdiņš ar segvārdu Mednis.
Nu, protams, par to, žargonā runājot, sabiedrībā ir “cepšanās”. Taču tur ir sava loģika.
Briti atšķirībā no latviešu nacionālistiem nodalīja nacionalitāti no ideoloģijas. Krievs viņiem obligāti nenozīmēja komunistu vai čekistu. Tāpēc britu izlūkdienesti jau kopš 1917. gada sadarbojās ar balto emigrāciju Rietumos.
Tie bija viņu aģenti, un viņus sūtīja uz Krieviju veikt dažādus uzdevumus. Un Rīga 30. gados bija viens no baltās emigrācijas centriem. Kad sākās karš, daudzi krievu emigranti vāciešos redzēja sabiedrotos pret boļševismu, jo viņu izpratnē Krievijas Pilsoņu karš jau nebija beidzies. Rīgā bija ģenerāļa Vlasova vienības štābs un izlūku skola.
Tā ir tā ideja, ko vēlējos ielikt šajā stāstā, – ka stāsts nav tikai par latviešiem, bet arī par krieviem un ka krievi bija ne tikai čekisti, bet arī otrajā pusē. Ņemot vērā politisko situāciju, Krievijā šobrīd tādu stāstu nevar izstāstīt. Tur ir valsts kontrole un kino tiek uztverts ļoti propagandiski, bet mēs Latvijā to varam.
Turklāt Rubeņa tēlam ir pamats, jo 1952. gadā amerikāņi iesūtīja Latvijā Nikolaju Balodi, kura māte bija krieviete un kurš zināja krievu valodu. Viņu iesūtīja tieši ar domu, ka būs jāsaskaras arī ar krieviem. Mēs seriālā Balodi attīstījām Rubeņa tēlā. Turklāt, jāņem vērā, ka kino un dramaturģija vispār balstās konfliktā, attiecībās. To jau redzējāt un redzēsiet arī tālāk seriālā. Rubenis jau arī, starp citu, neatklāj savus patiesos nodomus, kāpēc viņš šeit ieradies…
Kad gatavojāt scenāriju, skatījāties arī 80. gadu beigās padomju uzņemtās dokumentālās filmas par nacionālajiem partizāniem, toreiz “bandītiem”? Bija tādas, pēc Jāņa Dzintara scenārija taisītas “Pa vilkaču pēdām”, “Vilkaču gals”.
Mēģināju šīs filmas atrast, bet izrādījās, ka Kinofotofono arhīvā to nav. Tās meklēju, jau filmu “Segvārds Vientulis” gatavojot, jo zināju, ka tur bijis arī par priesteri Antonu Juhņeviču. Prasīju vēsturniekiem. Runā, ka atmodas laikā filmas kāds no arhīva izņēmis. Taču vispār ar to ir diezgan neskaidri.
Kad tikos ar Rūdolfa Silarāja radiniekiem, viņa dēls teica, ka savu tēvu vispār pirmo reizi ieraudzījis “Pa vilkaču pēdām” un tā filma esot kaut kur ierakstīta. Labprāt to noskatītos. Bet neesmu vēl visu noskaidrojis. Par Latvijas PSR VDK un ar angļu izlūkdienestu “spēli” ar kodēto nosaukumu “Lursen-S” 1987./1988. gadā Latvijas televīzijā rādīja dokumentālo filmu “Spēle”. To es esmu redzējis.
Rūdolfs Silarājs tātad bija reāla persona.
Seriālā pat nemainījām viņa vārdu un uzvārdu. Bijušais kara lidotājs, kuru sūtnis Kārlis Zariņš rekomendēja britu izlūkdienestam kā uzticamu patriotu. Viņš tiešām strādāja pie britiem un nodarbojās ar vervēšanu. Nomira 1979. gadā Toronto. Atšķirībā no galvenā varoņa gaitām viņa gaitas mēs attēlojām diezgan precīzi.
Tad jājautā, vai “Sarkanajā mežā” parādīsies arī Kims Filbijs?
Nu, tur būs atsauce uz viņu. Redzēsiet. Bet tas nebūs dokumentāli.
Vai seriālu gatavojot, bijāt arī pie tā laika pretošanās kustības dalībniekiem Latvijā?
Galvenās lomas atveidotājs Jēkabs Reinis brauca pie Mihalīnes Supes (Mihalīna Supe ar segvārdu “Kaija” iesaistījās nacionālo partizānu darbībā, Viļakas apkārtnes mežos pavadīja deviņus gadus no 1945. līdz 1954. gadam, notiesāta ar 25 gadiem ieslodzījumā, atbrīvota 1961. gadā; – Red.) uz Bauskas pansionātu. Es tur klāt nebiju, bet, cik aktieris stāstīja, tas atstājis uz viņu lielu iespaidu. Viņa piecēlusies kājās un nodziedājusi Latvijas himnu.
Vai, strādājot pie scenārija, netraucēja apziņa, ka galu galā tas taču viss beidzās slikti, jo čeka visu kontrolēja?
Nav jau mērķis izstāstīt tikai to konkrēto gadījumu. Tas ir tikai pamats runāt par dziļākām lietām – par nodevību, varonību, dažādiem raksturiem. Lai kāda tā situācija arī būtu, tā ir tikai iemesls.
Patiesībā tas ir stāsts par “mazo cilvēku” – Vitoldu Reķi kā bandinieku lielvaru spēlē. Viņš kādā brīdī pats to sapratīs. Arī mēs, latvieši, jau esam bandinieki lielvaru spēlēs, bet, neskatoties uz to, viņam un mums ir jāspēj īstenot savas intereses šajās spēlēs. Vitoldu izmanto britu izlūkdienesti, bet arī viņš tos izmanto savu mērķu sasniegšanai. Tā ir tā doma.
Man personīgi nemaz nešķiet interesanti stāstīt stāstu par kādiem varoņiem uzvarētājiem. Par varoņiem zaudētājiem ir daudz interesantāk. Ja taisi plakātiski patriotisku filmu, tā iznāk plakana. Patiesībā tādu grūti uztaisīt, lai tā neizskatītos smieklīga, – kā mēs kā lāčplēši ar sarkanbaltsarkano karogu visus uzvaram un dzīvojam laimīgi.
Kino varoņi ir interesanti grūtās situācijās, grūtās izvēlēs.
“Sarkanajā mežā” mēs arī sagrozām stāstu, lai iznāktu interesants kino. Īstenībā reālais Vitolds Berķis bija daudz motivētāks un patriotiskāks nekā mūsu filmas varonis, kuru piespiež doties uz Latviju.
“Segvārda Vientulis” Juhņevičs īstenībā esot sadarbojies ar čeku…
Viņš arī nebija viennozīmīgi balts. Viens vēsturnieks ļoti dusmojās uz mani, ka es “nodevēju” Juhņeviču taisot par “varoni”. Viņš čekistiem sniedzis sīkas liecības par cilvēkiem, pie kuriem bija palicis. Nu, tāds ir šī vēsturnieka viedoklis.
Protams, tas, ka Juhņevičs pats aizgāja un pieteicās, liecina, ka viņš gribēja no tās situācijas tikt ārā. Tā tiešām nebija ļoti varonīga rīcība – viņš neatplēsa uz krūtīm kreklu un nenomira kā varonis. Taču kino nav jāsniedz kāds morāls tēlu vērtējums. Tas jādara skatītājam – jāsalīdzina ar savu pieredzi, savu dzīvi. Netaisos stāstīt, kas ir labi un kas slikti.
Kādi ir jūsu nākotnes mērķi vēsturisko filmu jomā?
Ir vairākas idejas. Teiksim par 18. gadsimta hernhūtiešu kustību, par Vidzemes brāļu draudžu atmodu, kas lika pamatus mūsdienu latviešu nācijai. To daudzi nezina. Arī latviešu leģionam būtu jāvelta filma. Man ir sava versija, kā gribu to attēlot. Tur gan būtu izmisīgā cīņa, traģisms, bet lielākā kontekstā, dziļākā nozīmē.
“Sarkanajā mežā” jau arī nevēlējāmies veidot žēlabainu stāstu par pasīviem cietējiem. To bieži ekspluatē – kā mūs okupanti spīdzināja un sita…
Gribu likt uzsvaru uz spēcīgām personībām, cīnītājiem, tādiem, kas, neskatoties uz apstākļiem, tiek visam cauri.
Bija taču arī tādi. Es domāju, pēc tādām filmām ir pieprasījums. Cik ilgi var tikai raudāt un meklēt vainīgos? Latvietis ir tāds pats cilvēks kā citi.
