Gribu bērnu, viņš – nē. Šķirties vai mēģināt pārliecināt? 1
“Labdien! Nespēju pieņemt lēmumu – vai palikt kopā ar savu draugu arī turpmāk. Pazīstam viens otru jau vairāk nekā piecus gadus, kopā dzīvojam aptuveni trīs gadus. Esam viens otram ļoti pieķērušies,” tā savu vēstuli, kurā izteikts lūgums pēc padoma, sāk kāda sieviete.
“Viss it kā ir kārtībā, bet… es vēlos bērniņu. Man jau ir 28 gadi, beidzot esmu arī nedaudz nostabilizējusies – gan emocionāli, gan materiāli. Man ir labs darbs, savs dzīvoklis. Protams, arī mīļš vīrietis (34 gadi), kas varētu būt mana bērna tēvs.
Diemžēl mans vīrietis bērnus nevēlas. Viņš jau ir bijis precējies un no šīs laulības viņam ir divi bērni (16 gadus vecs dēls un 12 gadus veca meita). Attiecības vispār ar bērniem viņam ir ļoti labas, bērniem viņš ļoti patīk, bet ar saviem bērniem viņš tiekas reti, tikai pāris reižu mēnesī. Tas ir gan laika, gan naudas trūkuma dēļ.
Pieņemu, ka bērnus viņš nevēlas tādēļ, ka tie prasīs papildus izdevumus (naudas jau vienmēr ir par maz).
Es ļoti vēlētos arī apprecēties, bet arī to viņš nevēlas. Tādēļ, ka tikko izšķīries, baidās kļūdīties, vēlas baudīt dzīvi utt. Man ir nojauta, ka viņš nevēlas uzņemties atbildību. Savulaik apprecējies tikai tādēļ, ka meitene gaidījusi no viņa bērnu, vecāki piespieduši, tagad, kad beidzot ticis no saistībām vaļā, nevēlas “iejūgties” jaunās saistībās.
Es viņu nemanot iesaistu dažādos mājas pienākumos, lai gan daru to ļoti saudzīgi, citādi viņam šķiet, ka viņu komandēju vai mācu viņu dzīvot.
Rūpes par mums abiem man paņem lielu emocionālo enerģiju, es vairs nespēju viņam pateikt – “lūdzu, appreci mani!” vai “es gribu iet pati savu ceļu!” Kā lai pieņemu pareizo lēmumu?” pēc padoma taujā sieviete.
Atbild psiholoģe Benita Griškeviča:
“Kas gan tavā vīrietī ir tik brīnumains un trausls, ka tev par viņu jārūpējas, tērējot lielu emocionālo enerģiju un atņemot spēju runāt ar viņu par to, kas tev svarīgs tavā dzīvē? Ir saprotams, ka jauneklim 18 gadu vecumā uzņemties gādību par ģimeni ir pārāk smags uzdevums, šo pārbaudījumu viņš nav izturējis.
Tavam vīrietim ir 34 gadi, un var tikai piekrist tam, ko tu saki – viņš izvairās no atbildības. Droši vien viņam pašam nav nojausmas, kad viņš būtu gatavs uzņemties rūpes par bērnu, kad varētu sākt pēc tā pilnīgi apzināti ilgoties. Varbūt šis laiks viņam pienāks pēc 10 gadiem, varbūt viņš šādas ilgas neizjutīs nekad. Izskatās, ka viņam ir liela vēlēšanās pašam būt aprūpējamā lomā. Vai mājas pienākumi, par ko tu raksti, nav saistīti ar vienkāršām ikdienas rūpēm un pašapkalpošanos? Kādēļ viņš nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu biežāk satikties ar saviem bērniem? Kāds ir viņa ieguldījums kopīgajos tēriņos (īre u.tml.)?
Tu vēlies pieņemt lēmumu un jautā, kā lai to izdara. Jāapsver iespējamie zaudējumi un ieguvumi un jādod sev laiks. Tu pieļauj domu par šķiršanos – tas nozīmē, ka emocionāli jau sāc attālināties no viņa. Šis cilvēks ir tev mīļš, un kopā pavadīti trīs gadi. Atsakoties no viņa, tu zaudē to, kas tev ir šobrīd, bet tev paveras iespēja dibināt citas attiecības ar vairāk nobriedušu vīrieti, kas vēlētos dibināt ģimeni un audzināt bērnus. Paliekot kopā, tev nav jāzaudē šīs attiecības, bet droši vien uz kādu laiku jāatsakās no domas par bērnu, un tu iegūsti cerību, ka vīrietis reiz būs pietiekami pieaudzis, lai vēlētos precēties un radīt bērnu, un ka šī bērna māte būsi tu.”
