– Vai mainījies cilvēku skats uz dabu, vai esam kļuvuši vienaldzīgāki, pielaidīgāki pret postītājiem? 11
U. Rotbergs: – Nepiekrītu, ka Latvijā cilvēkus neinteresē dabas aizsardzība. Kaut kur dziļi sirdī joprojām esam dabas cilvēki, ne velti arvien vairāk pilsētnieku iegādājas īpašumus laukos, lai varētu aizbēgt no pilsētas. Visam pa virsu nāk dažādi politiskie un sociālie uzslāņojumi, kas ietekmē cilvēku domāšanu. Viens fundamentāls apstāklis ir ļoti kropļojošā lauksaimniecības politika, kas lielā mērā ir vērsta uz industriālo lauksaimniecību un provocē cilvēkus nedomāt par šādām lietām.
Eirobarometra vai citas aptaujas rāda, ka sabiedrība ir gatava dzīvot dabai draudzīgāk, nekā nosaka institucionālās intereses.
A. Ozola: – Un kas notika Vecpiebalgā*? Zaļo sabiedrību pārņēma tāda kā masveida psihoze, un viņi gāja izcirst savus mežus.
D. Īvāns: – Tas bija kūdīšanas rezultāts. Arī Augšdaugavā, kur lielākā daļa cilvēku uzskata, ka jāizveido nacionālais parks vai senleja jāieraksta UNESCO sarakstā, pēkšņi divi lieli rūpnieki sāka cilvēkus kūdīt, lai paši varētu perspektīvā kaut ko nozāģēt, norakt.
– Savā dabas kanonā esat minējuši jūru un piekrasti.
– Atceros interviju ar bēdīgi slaveno Krištopanu, kur viņš šķendējās, ka nelietīgie Latvijas likumi neļauj pludmalē celt mājas, Amerikā taču ceļot. Tādu naudu varētu dabūt!
– Par laimi, mums ir vēl neapbūvēti jūras krasti un kāpas, kas pieejamas visiem iedzīvotājiem, nevis tikai dažiem turīgiem namīpašniekiem.
A. Ozola: – Un rietumnieki brauc pie mums un priecājas, kāda tā ir milzīga vērtība.
– Sarakstā – dabiskas, neregulētas upes.
J. Ķuze: – Lielākās un būtiskākās atšķirības, kas notikušas pēdējos simt gados, var ietērpt vienā vārdā – līkums. Pirmās Latvijas laika kartēs var redzēt, ka ainava bijusi ļoti piesātināta – ar līkumainām upēm, lauku celiņiem, maziem mežu puduriem, purvainām palieņu pļavām, kas uzkrāja palieņu ūdeņus. Šodien līkumu vietā redzam taisni. Liela daļa no Latvijas upēm ir iztaisnotas, kas maksāja ļoti dārgi arī ekoloģiskā ziņā, jo upju līkumi bija pilni ar zivīm. Dabiskā ūdens sistēma ir ļoti bagāta – gultnē atrodas daudz akmeņu, siekstas, kur sitas iekšā skābeklis un kas dažādām būtnēm ir patveršanās vieta, zivis var nārstot arī palieņu pļavās.
Brīdī, kad upe tiek iedzīta taisnā kanālā, mēs visu to zaudējam.
Citur Eiropā upes jau griež atpakaļ līkumos. Mums Latvijā ir pirmie pāris piemēri un nākotnē tas notiks arvien lielākos mērogos.
