– Kuras dabas vērtības ir visapdraudētākās, kas jau tagad būtu jāglābj? 11
Jānis Ķuze, LDF padomes priekšsēdētājs: – Savā kanona sarakstā ierakstīju dabiskās pļavas, kas Latvijā ir viena no lielākajām dabas aizsardzības problēmām, zināmā mērā – lauksaimniecības politikas rezultāts. To var labot ar konkrētiem darbiem – zemes īpašniekam jāpieņem lēmums zemes gabalu uzturēt kā dabisku pļavu, nevis apart un pārvērst rapšu laukā. Vēlams, lai tas tiek darīts ar izpratni, ka tā ir vērtība pati par sevi.
Arī mežā varētu strādāt ar saudzīgākām metodēm – necirst kailcirtes un kokus pavasarī. Jautājums – cik liela sabiedrības daļa būs gatava pieņemt šādus lēmumus, nevis saimniekot, kā varbūt liekas ērtāk vai pirmajā brīdī finansiāli izdevīgāk?
– Kā par dabas vērtībām pārliecināt zemnieku, kurš gadiem saimnieko kā saimniekojis un par dabiskām pļavām neko daudz neprātuļo?
A. Ozola: – Līdz šim iedarbīgākais instruments lauksaimniecībā sargāt dabu ir bijusi nauda. Uzliek naudas došanas nosacījumos, ko drīkst vai nedrīkst, un maksā par bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu – tas ir bijis veids, kā to uzturēt. Vai tas ir ilgtspējīgi, un vai tas var turpināties?
D. Īvāns: – Man arī ir zeme, vairāk nekā pašam vajadzīgs, taču to nepārdošu, lai tā netiek biznesmeņiem. Vēlētos atstāt vairākas pļavas ar kūlu, jo zinu, ka tur dzīvo griezes, taču nedrīkstu to darīt tāpēc, ka man uzliek bargus sodus un paaugstina zemes kadastrālo vērtību, ja pļavu nenopļauju. Zinu par kustību Vācijā, kur inteliģenti cilvēki, kam ir lieka nauda, nopērk zemes gabalus ar tādu pašu mērķi kā es, lai tur netiek iekšā meža cirtēji un rapša audzētāji, lai veidotos kaut kāda bioloģiskā daudzveidība.
Mani uztrauc populisms dabas skaistuma izpratnē. Laukos cilvēki idiota neatlaidībā ar mauriņu pļaujamajiem traktoriem hektāriem pļauj zāli! Viņi laikam nezina, ka mauriņā kā zaļajā tuksnesī tiek iznīcināta visa zaļā dzīvība, ka tas ir bizness un nevajag pirkt degvielu un dārgos traktorus. Galu galā arī mūsu žurnālos ar skaistākajām lauku sētām redzam tikai tos baisos mauriņus un kičīgās puķu dobes, bet ir taču cilvēki, kuri saprot, kāda vērtība ir zaļajai pļavai, nesakoptam mežam.
Es nezinu, kā izglītot tos cilvēkus, jo acīmredzot skolā to vairs nemāca.
A. Tūna: – Pieaugušam jau īsti neteiksi – tev vajadzētu pamācīties, kāda ir tā Latvijas ainava un kā pareizi saimniekot, taču ar skolu un dažādām pilsoniskajām iniciatīvām cilvēkus var aizsniegt un parādīt dažādus risinājumus.
Simtgades ietvaros notiks ļoti nozīmīgs projekts – Latvijas skolas soma, kurā jauniešiem būs dota iespēja Latviju ieraudzīt klātienē, jo daudzi taču tādas kanoniskas vērtības kā Daugavas lokus, jūras krastu, Ķemeru purvu vai Gaiziņkalnu redzējuši tikai ekrānā vai grāmatā, tāpēc neizjūt kā savu. Iepazīstot Latviju caur izjūtām un pieredzi, ceram vairot kopējo izpratni par mūsu kopējo dabu, arī aicinot kļūt redzīgākiem pret savas apkārtnes vērtībām.
