Gribi strādāt celtniecībā, izņem ID karti! 6
Runā, ka celtniekiem būs vajadzīgas speciālas identifikācijas kartes, citādi neļaušot strādāt un arī darbā neņemšot. Kas tie par brīnumiem?! JURIS VALMIERĀ
ID karte būvniecībā nodarbinātai personai – tāds ir oficiālais nosaukums dokumentam, kas, iespējams, jau šogad kļūs obligāts katram nozarē strādājošajam. Latvijas Būvnieku asociācija, kura gan apvieno tikai daļu profesionāļu, ir apņēmības pilna šādas kartes ieviest iespējami ātrāk, un pirmais publiski nosauktais termiņš ir aprīlis–maijs.
Svarīgi sakārtot nozari
Šis ir būtisks mēģinājums beidzot sakārtot nozari, un tā veiksmīgā iznākumā sevišķi ieinteresēts ir arī Valsts ieņēmumu dienests, lai mazinātu nelegālo nodarbinātību un apkarotu aplokšņu algas. Latvijas Būvnieku asociācijai, kas pasākumā uzņēmusies iniciatora lomu, nelegālā nodarbinātība arī nav pa prātam, jo kropļo tirgu – kamēr vieni (lielie) maksā nodokļus, tikmēr citi (sīkie) uz ietaupījuma rēķina nosauc zemākas cenas un noceļ pasūtījumus. Zaudētāji ir abi – īsti nopelnīt nevar neviens! Šā iemesla dēļ izveidojusies ačgārna prakse: daudzi ģenerāluzņēmēji paši gandrīz vairs neko nebūvē, tikai nolīgst apakšuzņēmējus, tie savukārt – vēl citus, tostarp amatierus, kas gatavi par vēdera tiesu strādāt, līdz beigās sanāk zili brīnumi. Ja izceļas skandāls vai pat tiesu darbi, vainīgos atrast gandrīz nav iespējams, jo neviens ne par ko neatbild…
Garantija kvalitātei
ID kartes ideja aizgūta Vakareiropā, tās pamatojums meklējams MK noteikumos Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”, kas ir spēkā kopš 2014. gada 1. oktobra. Noteikumu 2.19 punktā beidzot nepārprotami definēts jēdziens kvalificēts būvdarbu izpildītājs. Proti, tā ir fiziska persona, kas ieguvusi valsts atzītu profesionālo izglītību un vismaz 2. kvalifikācijas līmeni būvniecības vai saistītā profesijā vai Latvijas Amatniecības kameras piešķirto amatnieka kvalifikāciju. Kas no tā izriet? Gribi strādāt būvniecībā, uzrādi speciālu karti, kas apliecina tavas zināšanas un prasmes!
Cilvēkam, kurš mācījies kādu celtniecības profesiju, apguvis teoriju un praksi, saņēmis izglītības dokumentu un varbūt pat ieguvis papildu sertifikātus, nebūšot problēmu tikt pie šādas kartes, lai legāli un oficiāli varētu izpildīt darbus, kurus viņš tiešām prot. Uzņēmējam savukārt ir pienākums nodarbināt tikai šādus strādniekus, un tad nebūšot problēmu piedalīties iepirkumu konkursos un iegūt izdevīgus pasūtījumus, jo darbaspēka kvalifikācija taču ir būtisks priekšnoteikums būvdarbu kvalitātei. Loģiski, vai ne? Vienīgā nelaime, ka vismaz divas trešdaļas pašlaik nozarē nodarbināto strādnieku šajā brīdī kļūst brīvi kā putniņi – vai nu jāmaina profesija, vai atkal jāsēžas skolas solā!
Būs jāmācās!
Ir jau taisnība: katrs, kurš reiz remontējis savu dzīvokli, vēl nav apdares speciālists! Milzīgais nosacīto amatieru īpatsvars (daži speciālisti min ap 70%), kas liecina par gaidāmo pārmaiņu vērienu, tomēr šķiet biedējošs, jo skar tūkstošiem cilvēku, kuri iemaņas lielākoties apguvuši praksē. Pieredzes bagāža katram sava, apņēmība – arī, tāpēc vieniem iegūt jauno karti būs vieglāk, citiem – daudz sarežģītāk. Par laimi, profesionālās izglītības sistēma piedāvā dažādas apmācību programmas, un tādas ir arī privātajām kompānijām. Piemēram, mācību centrā “BUTS”, kas laikam ir pati zināmākā, 480 vai 960 stundās, ieskaitot praksi, var aizsniegties līdz 3. kvalifikācijas līmenim aptuveni 15 profesijās. Tikai jāņem vērā, ka pasākums jebkurā variantā nav lēts, var izmaksāt pat simtiem eiro, bet darba devēji, kā zināms, personāla attīstībā nemēdz ieguldīt līdzekļus, strādniekiem maksāt stipendijas…
Vai pārmaiņas ir neizbēgamas?
Iespējamās kolīzijas solās būt visai dramatiskas, it sevišķi, ja pēcāk sāksies arī regulāras pārbaudes būvlaukumos. Ideālajā variantā darbinieks šādu personalizētu čipkarti pie vārtiem katru rītu un vakaru nopīkstina, un datorā interesentiem uzreiz viss skaidri redzams. Uz pašreizējā fona tā šķiet fantastika, taču vienlaikus pavīd cerība, ka pārmaiņas vismaz lielajos objektos ir neizbēgamas. Par reālajiem ieviešanas termiņiem gan vēl īstas skaidrības nav. Jau dzirdēts, ka optimismu sāk slāpēt ikdienas rutīna.
Galvenais jautājums – kurš karšu sistēmu izveidos un turpmāk uzturēs? Izmaksas ir pietiekami lielas, bet šādas investīcijas atmaksājas lēni, tāpēc lielajām būvniecības kompānijām, cik noprotams, tomēr negribas īpaši tērēties un arī ķēpāties, cerot uz kopīgiem ieguvumiem nākotnē. Patiesībā tā drīzāk ir valstiska akcija, sak, lai tad maku atver Ekonomikas ministrija, kas formāli pārzina nozari.
