Uldis Šmits: Gribi Eiropu, gatavojies Marinai 0
Francijas valsts prezidenta vēlēšanas (pirmā kārta 23. aprīlī, otrā – 7. maijā) un drīz pēc tam jūnijā paredzētās Nacionālās asamblejas vēlēšanas sola kardinālas pārmaiņas. Labākajā gadījumā tās radīs jaunu situāciju valsts iekšpolitikā, bet sliktākajā var novest pie referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības.
Uz Elizejas pili pretendē vienpadsmit kandidāti, kuru lielākajai daļai nav nekādu izredžu pārvarēt pirmo kārtu. Filips Putū un Natālija Arto iemieso galēji kreisajā spārnā vēl saglabājušās trockisma mantojuma paliekas. Deputāts Žans Lasals ir vietējās politikas savdabis, kurš krustām šķērsām kājām izstaigājis valsts attālākos nostūrus un uzskata par savu misiju aizstāvēt sīkās lauku pašvaldības. Fransuā Aselino specializējas sazvērestības teoriju izklāstos un visur saskata ASV CIP roku. Savukārt Žaks Šeminads priecē publiku ar ekstravagantām idejām par Marsa apsaimniekošanu. Tās ir diezgan marginālas politiskās figūras, kurām tomēr izdevās savākt 500 vēlētu amatpersonu parakstus 30 dažādos departamentos, kas ir likumā noteiktais nosacījums, lai izietu uz starta un saņemtu valsts finansējumu (153 000 eiro) kampaņas uzsākšanai. No t. s. mazajiem kandidātiem nopietnāk vērtējams vien pieredzējušais Nikolā Dipons-Eņjans, kurš savulaik pameta gollistu partiju UMP, kas tagad ir ar nosaukumu “Republikāņi”, jo uzskatīja, ka tā, būdama pie varas, pienācīgi neaizsargā valsts intereses un suverenitāti pret Briseles birokrātiju.
Eiropas un ārlietu tematika vairāk vai mazāk atspoguļojas arī potenciālo 7. maija finālistu programmās. Jārēķinās, ka Francijā līdz šim pārmaiņus valdījušo partiju kandidāti varētu tikt atsijāti jau pirmajā kārtā. Labējo jeb partijas “Republikāņi” izvirzītais Fransuā Fijons skandālu un apsūdzību dēļ vairs nespēj atgūt savas favorīta pozīcijas, bet sociālists Benuā Amons nav varējis pārliecināt lielo pilsētu vidusslāni, kas drīzāk gatavs atdot balsis bijušajam ekonomikas ministram Emanuelam Makronam – faktiski vienīgajam, kurš piedāvā reformas eiropeisko liberālo vērtību garā. Ir arī divi “Frexit” piedāvājumi. Piepildīti ar atšķirīgu ideoloģisku saturu, taču pēc formas ļoti līdzīgi. Galēji kreiso proponētais variants atrodams Žana Lika Melanšona programmā: sākotnēji tiek ievadītas sarunas ar Briseli par attiecīgo, teiksim, ar finanšu disciplīnu un konkurenci saistīto Eiropas līgumu pārskatīšanu vai atcelšanu, tad pilsoņi apstiprina vai noraida jauno kārtību referendumā. Melanšona vadītā kustība (radniecīga Vācijas partijai “Die Linke”) iestājas arī par jaunu valsts konstitūciju. Visiem nosauktajiem pasākumiem vajadzīgs parlamenta atbalsts, kas nebūt nav garantēts, toties politiskā krīze būs nodrošināta… Vēl jāpiemin Eiropai bīstamais ierosinājums – uz ko Melanšonu pamudinājusi Krimas aneksija – rīkot starptautisku konferenci par bijušajā PSRS telpā esošajām robežām, kā arī viņa solījums pārtraukt Francijas dalību Ziemeļ- atlantijas aliansē. Šī iecere vismaz pieskaitāma pie reāli īstenojamām, jo atbilst valsts galvas pilnvarām.
Kā zināms, Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna grib panākt būtībā to pašu, kaut gan pamatojums ir citāds. Tikmēr Eiropas varas gaiteņos, cik noprotams, neviens īsti nepieļauj vai, pareizāk, nevēlas pieļaut iespēju, ka aptauju līdere Marina iekārtosies Elizejas pilī. Iemeslu tādai attieksmei šķietami netrūkst. Sabiedriskās domas pētījumu centri nepareģo viņas uzvaru, turklāt NF nekad nav ieguvusi vairāk par septiņiem miljoniem balsu no kopumā ap 45 miljoniem balsstiesīgo. Līdzīgi apsvērumi tika izteikti arī pirms vēlēšanām ASV un pirms referenduma Apvienotajā Karalistē. Bet pētījumi un vērojumi arī liecina, ka frančiem ir vairāk iemeslu būt neapmierinātiem nekā britiem: bezdarba līmenis, sociālās neaizsargātības sajūta, terora aktu biežums un nespēja pielāgoties globalizācijas tendencēm. Pēc breksita Eiropas Savienības dibinātājvalstu ārlietu ministri nāca klajā ar paziņojumu, aicinot saliedēties, un kaut kāds rīcības plāns tomēr bija iepriekš izstrādāts. Merkele esot naktī zvanījusi Olandam, lai pārrunātu steidzamākos kopējos soļus. Bet nākammēnes var izrādīties, ka Vācijas kanclerei vairs Parīzē nav lāgā ar ko apspriesties. Jācer, ka tā nenotiks. Tomēr nesenā pieredze liek būt gataviem jebkādiem pavērsieniem un scenārijiem. Tas, starp citu, attiecas arī uz mums. Vai varbūt jāteic – uz mums jo īpaši.
