“Gribētu vairāk cilvēcības.” Saruna ar Uldi Šteinu 0
Šodien M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmoreiz tiks pasniegta jaundibinātā Dejas balva, Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ULDIS ŠTEINS, horeogrāfs, dejas pedagogs, tautas deju ansambļa “Vektors” ilggadējais mākslinieciskais vadītājs un Deju svētku virsvadītājs.
“Kad man pirmoreiz piezvanīja un pateica par balvu, uzreiz ienāca prātā Uldis Žagata. Gribētu viņam pateikt – vecīt, tu esi kaut ko nokavējis. Tāpat kā Harijs Sūna vai Vilis Ozols. Viņi tādu balvu būtu pelnījuši vispirms – es vienkārši trāpījos īstajā laikā un īstajā vietā, jo šobrīd no aktīvi strādājošajiem esmu pats vecākais. Tāpēc šo balvu attiecinu uz visu dejas pašdarbību kopumā,” tā balvas priekšvakarā sarunā ar “LA” uzsver sirmais horeogrāfs.
Vairāk nekā pusi gadsimta, 55 no šogad svinētajiem “Vektora” 60 gadiem, diplomētais inženieris elektromehāniķis Uldis Šteins bijis tā vadībā, priecājoties, ka kopš 1968. gada ansamblis “bijis pašdarbības dejotāju augstākajā līgā”. Kopš 1960. gada viņš nav izlaidis nevienus Dziesmu svētkus, radījis septiņas deju horeogrāfijas, tostarp slaveno “Vāveru polku”.
Horeogrāfs lēš, ka viņa vadītais ansamblis piedalījies ap trim tūkstošiem koncertu Latvijā un ārzemēs.
“Saprotu, ka katram laikam ir citas dejas, bet “Vektoru” vienmēr slavējuši par latviešu deju. Kā reiz teica Ingrīda Saulīte – jūs esat tik vienkārši, ka nevar izturēt!”
Līdzās eksaktajam jūsu dzīvē vienmēr bijusi mākslas pasaules gravitācija – zīmīgi, ka, būdams inženieris, nokļuvāt kino mākslas citadelē, Rīgas kinostudijā, un līdztekus pievērsāties tautas dejai. Jums ir skaidrojums šai vilkmei?
U. Šteins: Jau bērnībā man ļoti patika latviešu tautastērps, bet pirmoreiz ar dejošanu satikos Mālpilī, kur toreiz pils zālē fizkultūras skolotājas Eleonoras Brikmanes vadībā notika Lielvārdes jauniešu deju mēģinājums. Tumsā līdu iekšā un skatījos – ļoti patika!
Mana mamma pēc kara dziedāja visos koros un spēlēja visos teātros, bet 1949. gada beigās nolēma uztaisīt deju pulciņu Ogresgalā. Vajadzēja puikas, un mani 15 gadu vecumā kopā ar skolasbiedru brīvprātīgi obligātā kārtā iesaistīja. Jau 1950. gadā pirmoreiz dejojām Dziesmu svētkos, bet pēc gada nonācu Lielvārdē, kur kolektīvu vadīja Harijs Sūna, vēlāk dejoju viņa vadītajā “Dancī” Rīgā. Tas pamazām “ievilkās” un “aizgāja”.
Kinostudijā gan nokļuvu gadījuma dēļ – pēc mana diplomdarba parauga uzbūvēja kinostudijas elektrisko apakšstaciju. Izgāju visas karjeras trepītes, sākot no ierindas inženiera līdz pašai augšai. Kino ir apvienotas daudzu nozaru zinātnes – elektronika, mehānika, kokapstrāde, fotoķīmija, tekstila apstrāde –, un paralēli esi kopā ar visiem māksliniekiem. Ja savulaik “Vektorā” vajadzēja mūziku, varēju palūgt Mārtiņam Braunam vai Raimondam Paulam, bet tekstus rakstīja Jānis Peters, Māris Čaklais.
Latviešu tautas deja, kādu to pazīstam šobrīd – kā skatuves deju –, lielā mērā izveidojās padomju gados. Šis fenomens nostiprinājās kā nacionālās pašapziņas saglabāšana vai arī drīzāk ir padomju kultūras auglis?
Par šo tēmu esmu daudz domājis. Tautas deju kustības pamatā ir Dziesmu svētki – latviešiem “velk” būt kopā dziedāt un dejot. Varu apgalvot, ka tautas deja kā Dziesmu svētku sastāvdaļa pastāv tikai Baltijas republikās, turklāt tikai kā amatieru kustība.
Kaut kādā mērā pašdarbības fenomens pastāvēja arī pirms kara, bet, piedodiet, padomju vara tādā ziņā bija gudrāka – tā centās izmantot šo kustību.
Esmu apbraukājis pusi pasaules, un nekur neticēja, ka esam pašdarbnieki. Mūsu dejotāji ir mākslinieki – ja būs tikai kopā sanākšana un padejošana, labākajā gadījumā tā būs zaļumballe. Tolaik Rietumu prese īpaši nerakstīja par padomju kolektīviem, bet mūsu dejas nodēvēja par “etnogrāfiskās kultūras zelta pērlēm”. Ir jāsaprot, ka nekur citur tā nedejo!
Kur pats smēlāties idejas dejām? Nekad neesat saucis sevi par dejas profesionāli, kurš varētu ņemt palīgā, piemēram, klasiskā baleta elementus, kā tas nereti notika.
Kad sāku, biju jauns, visi taisīja dejas, un man arī gribējās! Tajā laikā profesionālu horeogrāfu nebija – Harijs Sūna, Vilis Ozols – viņi bija pašdarbnieki. Tādi profesionāļi kā Uldis Žagata un Alfrēds Spura nāca vēlāk. Tā kā man nav nekādas horeogrāfiskas izglītības, nevienu deju neesmu izdomājis no galvas.
Simtiem reižu esmu pārlasījis visus pirmskara tautas deju pierakstus. Tur viss bija vienkārši un elementāri. Skatījos, kā uz šā pamata var pārtaisīt dejas, lai tās būtu baudāmākas. Pēc kara labākie kolektīvi kļuva stipri labāki nekā trīsdesmitajos gados, kad deja pat tempa ziņā bija lēnāka. Padomju laikā bija vienkārši lieliski deju kursi un semināri.
Neapšaubāmi, ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja kino, jo Rīgas kinostudijā redzēju visu kinomākslas “ķēķi”. Tolaik tur strādāja Dailis Rožlapa, Arnolds Burovs, Laimdonis Grasmanis. Kinostudijā sapratu, kas ir skatuve un kas – publiska uzstāšanās. Man šķiet, ka tāda iekšējā kultūra cilvēkos toreiz bija krietnu pakāpi augstāka nekā tagad. Varbūt šobrīd dejas izglītība ir stiprāka profesionālā ziņā, bet gribētos vairāk cilvēcības.
Mākslu, īpaši masu mākslu, allaž mēģināts padarīt par ideoloģijas instrumentu. Kā šo nodevu varai izjutāt jūs?
Nekādi. Jā, padomju laikā daudz dejojām cittautu dejas. Dejojām igauņu, lietuviešu, čehu, poļu, skandināvu dejas – tajās ir radniecīgi soļi. Bet kas tur slikts? Turklāt “Vektors” nebija labākais cittautu deju izpildītājs. Jā, obligāti vajadzēja krievu deju, bet ar ko tā sliktāka par citām? Čaikovski, Musorgski, Puškinu, Čehovu taču uzvedam. Krievijā pazinu tādu inteliģenci, pie kuriem lasīju Orvelu un Solžeņicinu rokrakstā, ieslēgts Maskavas kolēģu dzīvokļos.
Svarīgi, vai esi godīgs, vai proti un dari savu darbu. Un mēs bijām gudri – strādājām pēc Imanta Kalniņa dziesmas principa – “savējie sapratīs”. Piemēram, 1985. gadā Vispasaules jaunatnes festivālā Maskavā trīs Baltijas valstu kolektīvi uzstājās vienkopus uz trīsstāvīgas skatuves. Skatos – lietuviešu tērpi zaļi, dzelteni, sarkani, igauņiem – zili, melni, balti, mums – Lielvārdes sarkanbaltsarkanie. Neapzināti tā bija sanācis.
Bijāt taču “izredzētie”, dzelzs priekškara laikā šķērsojāt robežas. Repertuāru, jūs pašu taču uzraudzīja?
Esmu bijis vairāk nekā 30 ārzemju braucienos 56 valstīs. Čekisti – parasti lauku puiši no Preiļiem, Alūksnes, citām pilsētām – brauca līdzi, taču viņiem bija savi, mums nezināmi uzdevumi. Pirms Pēra Ginta festivāla Norvēģijā 1976. gadā viens no viņiem mani uzaicināja satikties, Rīgā, kanāla apstādījumos. Bija satraucies, jo tādā uzdevumā brauca pirmoreiz. Ieteicu, lai palīdz meitenēm nest kostīmus un koferus.
Nebūtu bijis pārsteigts, ja mans vārds būtu “maisos”, jo arī es taču biju “kontaktā” ar čekistiem, vismaz sasveicinājies biju.
Programmu esmu atrādījis tieši vienu reizi – kultūras ministram Kaupužam 1974. gadā, kad “Vektors” brauca uz Zviedriju. Citreiz vajadzēja nodot tikai uz papīra uzrakstītu programmu krievu valodā. “Kas kaitēja nedzīvot” tulkojumā pēc diriģenta Luda Poseļa ieteikuma joka pēc ierakstījām – “Eh, horošo v straņe sovetskoi žiķ” (krieviski – cik labi dzīvot padomju zemē. – A. K.). Kinostudijā, protams, bija partijas organizācija, bet mana karjera partijā beidzās, tā arī nesākusies. Pēcāk uzzināju – tas esot mana mīļotā “Vektora” dēļ, es skaitoties “jarij nacionaļist” (krieviski – kvēls nacionālists).
Kopš “Vektora” vadības grožus nodevāt Dagmārai Bārbalei, jūsu pārziņā ir vidējās paaudzes kolektīvs. Jaunais “Vektora” virziens atšķiras no kādreizējā?
Ģenerālais virziens ir viens gan toreiz, gan tagad – Dziesmu svētki. Atšķirībā no profesionālās mākslas, ar ko pelni naudu, pašdarbības pamatā ir morālais, ētiskais gandarījums jeb vajadzība. Mans uzdevums “Vektorā” ir paradoksāls – piespiest cilvēkus labi izdarīt to, ko viņi paši ļoti grib. Man no bērna kājas ir iemācīts – ja kaut ko dari, tad dari labi. Un dari to, kas tev patīk. Tā ir visa pašdarbības jēga. Tagad esmu Dagmāras Bārbales asistents jauniešu kolektīvā. Man ir ļoti laimējies – Dagmāra ir lieliska meitene ar lielām darba spējām, talantīga un prasīga.
Deju svētku dejas, kolektīvu sniegumu vērtē, sver. Bet kas ir laba deja jums pašam? Tā, kas veido lielo rakstu Daugavas stadionā?
Esmu daudz sēdējis žūrijās, bet varu teikt, ka likt atzīmes pirms Dziesmu svētkiem ir ļoti nepateicīga lieta. Visu nevar ciparos, punktos izmērīt. Svarīgs motīvs ir arī tas, vai patīk, saviļņo, aizrauj, nepatīk.
Ja man kāds saka – jūs dejojat nepareizi, es atbildu – muļķības!
Var dejot labi, riebīgi, skaisti un ļauni, bet nevar dejot pareizi vai nepareizi. Svarīgākais, lai mūsu dejotājiem ir Deju svētki! Tagad Rīga visu nodiktē, Deju svētki “kapitalizējas” un kļūst par šovu, uz kuru biļetes nedabū paši dalībnieki.
Ja būtu jānosauc paša spilgtākais mirklis jūsu skatuves pieredzē?
Varu pateikt precīzi – 1988. gada 23. augusts, rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrāde. Toreiz tur dejoja “Vektors” un “Gundega”, drusku no “Kalves” un Salaspils dejotāji. Pēc izrādes beigām uz skatuves nostāvējām 47 minūtes, un visu šo laiku zāle aplaudēja, raudāja un dziedāja latviešu tautasdziesmas.
Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, ejot uz izstādi Sporta manēžā, mani aptur biļešu pārdevēja, krieviete, sakot – es jūs pazīstu. Tiem, kas bija tur, biļete nav jāpērk.
