“Gribētu, lai patriotisms ir patiess!” Saruna ar režisoru Viesturu Kairišu 57
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kinoteātrī “Splendid Palace” nacionālo pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Kairiša jaunā spēlfilma “Janvāris” – personīgs stāsts par 1991. gada notikumiem Rīgā, barikāžu laikā, kas būs skatāms arī kinoteātros visā Latvijā. Par to, vai patriotisms dzimst tikai ekstrēma apdraudējuma apstākļos un kādēļ Rietumu kino pasauli negaidīti uzrunā Latvijas barikāžu stāsts – sarunā ar režisoru Viesturu Kairišu.
Filma “Janvāris” jau izraisījusi plašu starptautisku interesi. Traibekas filmu festivālā ASV tā ieguva balvu kā labākā ārzemju filma, bet Romas starptautiskā festivāla konkursa programmā saņēma balvas kā labākā filma un arī par labāko režiju, kā arī labākā aktiera gods tika Kārlim Arnoldam Avotam.
Jaunu kinematogrāfistu mīlas stāsts 1991. gada janvārī Rīgā jums pašam ir stāsts par barikādēm?
V. Kairišs: Te ir dažādu kontekstu sadursme. Kāds varbūt gaida patriotisku kino, kāds – kaut ko citu. Domāju, ka man tas ir par barikādēm, bet es šo jēdzienu redzu plašāk. Es šo laiku atceros dziļi personiski. Atceros to šausmīgo izlaušanos no apziņas cietuma, kurā ļoti kvalitatīvi pavadīju vienpadsmit skolas gadus. Beidzu Rīgas 5. vidusskolu ar nulli zināšanu, lielākās tās bija no krievu valodas skolotājas Ludmilas Kaļiņinas.
Tolaik nemaz nepamanīju, bet skolas laikā mani droši vien varēja pārkrievot un komunizēt – es to droši vien nemaz nepamanītu. Tomēr 11. klasē man kaut kas atvērās, pateicoties literatūrai, kino. Atvērās tā, ka gandrīz pašu aizskaloja! Un tad man vairs nebija alternatīvas, tas bija dzīvības un nāves jautājums – izlauzties. Bruka briesmīgā Padomju Savienība, bet es, lai arī dzimis okupācijā, neko nesapratu no tā visa.
Atmodas laikā gan tikām tai pieslēgti kā intravenozie narkomāni. Paralēli atvērās kino. Ja līdz tam vienīgās puslīdz jēdzīgās filmas likās “Vella kalpi” vai “Trīs musketieri” ar Bojarski, tad pēkšņi redzēju Tarkovska “Nostalģiju”. Atceros, kā kādu stundu staigāju pa Valmieras ielu turpu šurpu, tik graujošs bija iespaids. Pasaule tajā laikā atvērās tik milzīga un neaptverama – plūda tev virsū. Dzīve pagāja, runājot par kino, neprātīgi radikālās amatieriskās diskusijās par to, kas ir īsts kino un kas – mēsls.
Paralēli notiekošā tautas cīņa tajā brīdī ir svarīga, bet ne pirmajā plānā. Reizē jāatceras, ka tas bija arī izmisuma pilns laiks. Padomju laikā, ja gribēji kļūt par kino vai teātra režisoru, vajadzēja braukt uz Maskavu vai Pēterburgu, kur nebija skaidrs, vai to vispār varēja bez draudzības ar čeku. Robežu ar Krieviju aiztaisīja, un nebija nekādu iespēju kļūt par režisoru. Un tad bija kaut kāda mistiska iespēja to darīt Rietumos.
Vācu valodu nezināju, angļu – ne tik. Pilnīgi bezcerīga situācija. Ja nemāki dziedāt, muzicēt, gleznot, rakstīt – tad esi režisors. Tāda neprātīga vilkme kaut ko šādi darīt bija daudziem, lai gan nebija ne jausmas, kas īsti ir režisors. Atceros, kā gāju uz atvērto durvju dienām Kultūras akadēmijā, kur redzēju Baibu Broku un citus tagad pazīstamus cilvēkus, un likās – visi viens otru jau pazīst, bijuši kaut kādās teātra studijās, bet es tur esmu tāds, nevienam nezināms…
… kā krastā izskalots valis. Tā ir etīde, ko filmas galvenajam varonim, jaunajam kino entuziastam Jazim liek izspēlēt jauno aktieru vētīšanā. Aina spilgti atsauc atmiņā savulaik kinorežisora Anša Epnera noturētos iestājeksāmenus režijā.
Vispār es gribēju saukt filmu “Valis, kas izskalots vientuļas jūras krastā”. Bet filmas tēlos gan viss ir izdomāts, tur nemeklējiet ne Ansi Epneru, ne kādu citu no maniem pedagogiem. Tomēr atceros manis paša pieredzi, kur Kultūras akadēmijā uz mani, stūrītī bikli esošu, norādīja ar pirkstu un lika spēlēt to vali. Tie, kas bija gājuši teātra studijās, zināja, ko tas nozīmē – etīde. Valis kļuva par manas dzīves vienu no lielākajiem pazemojumiem (smejas). Es to noteikti nedarīju tik skaisti, kā tas filmā izdevās Kārlim Arnoldam Avotam. Nu gan atklāju par daudz…
Tikpat autobiogrāfisks ir arī mīlas stāsts?
(Pasmaida.) Mīlas lietas tolaik bija ļoti sarežģītas. Tagad ir mobilie telefoni, tinderi, bet tajā laikā, ja biji iedzēris tik daudz alkohola, lai būtu drosme piezvanīt meitenei, tev bija jārēķinās, ka telefonu pacels māte vai tēvs. Katrā solī bija neiespējamības katastrofa. Tomēr reizē labi, ka nebija mobilo telefonu un sociālo tīklu.
Toties bija videokameras. Redzējums caur tā laika kameras aci atspoguļots arī “Janvāra” šaurformāta neparastajā estētikā, bet dokumentālie kadri ar omoniešiem pie Preses nama vai tankiem Viļņā uzdzen šermuļus…
Ir ārkārtīgi daudz video materiālu no barikādēm, jo tajā laikā parādījās daudz video kameru. Pastāv mīts, ka barikāžu notikumos pilnīgi iekšā bija Latvijas televīzija, bet, cik saprotam no lieciniekiem, tā filmēja minimāli – pašas televīzijas materiālu vienkārši nav. Materiālus filmēja un iesniedza paši cilvēki, atsevišķi žurnālisti. Būtu labi papētīt, kurā pusē īsti stāvēja tā dēvētā Latvijas televīzijas vadība.
Visi dokumentālie materiāli, kas mums ir no Zigurda Vidiņa, Jura Podnieka, nav televīzijas veidoti. Milzu pateicība Zigurdam Vidiņam, kurš mums iedeva visu viņa video arhīvu – daudziem kadriem mēs pat nezinām autoru. Tur redzamo omonieti Aleksandru Kuzminu pats atceros, viņš toreiz bija mūsu galvenais bieds. Tādus “atbrīvotājus” redzam arī tagad – nevar izskaidrot viņu galvās notiekošo citādi kā neticamu psihopātiska impērisma sajaukumu, dzimušu izmisumā, bet tāds arvien ir Latvijā. Kā vēl šodien otrās lielākās Latvijas pilsētas Daugavpils mērs var būt Elksniņš pēc tā, ka oficiāli atzinis, ka Krima ir Krievija?
“Janvārim” bija jāiznāk barikāžu 30. gadadienā, bet filma uz ekrāniem nonāk tagad un izrādās nežēlīgi aktuāla, jo Krievijas agresīvās intereses par kaimiņu zemēm atgriežas. Reizē gribētu cerēt, ka šis laiks ietekmē Rietumu kino pasaules politisko klimatu un liek paskatīties uz šo pasaules daļu redzīgāk.
Krievijas intereses nav atgriezušās, tās vienmēr ir bijušas. Mana pasaule nemainījās 24. februārī, vienkārši pierādījās tas, kas visu laiku bija noticis. Un tomēr tas bija pārāk liels šoks. Taču vēl pirms šiem notikumiem Lezarkas kino tirgū mūsu stāsts izraisīja ārkārtīgi lielu interesi, tikām burtiski ielenkti. Nevaru viennozīmīgi pateikt, kas kinofestivālos uzrunāja visvairāk. Šķiet, ir saslēgušās divas lietas – kino radīšanas neprāts, tas ārprātīgais avangards, ko tur filmē jaunieši, un ģeopolitika.
Tomēr tas nebija mūsu aprēķins – to nemaz nevarētu tā izrēķināt. Tu taisi par to, ko jūti. Es nevarētu uztaisīt filmu par jauniem kinematogrāfistiem, ja nebūtu šī episkā barikāžu stāsta. Tas bija arī neprātīgs laiks – atceros to enerģiju, arī seksuālu. Nepavadīju mājās nevienu nakti. Tautas frontes vadībā izjuka tik daudz ģimeņu, radās jauni pāri. Nāves klātbūtne radīja neaprakstāmu enerģiju. Tas nebija tikai vārgs, patriotisks prieks, bet milzīgs enerģijas lādiņš.
Iespējams, tāpēc strādāju tagad par režisoru, jo es toreiz tur to visu izjutu. Kaut mēs tikai vazājāmies pa ielām, dzērām naktīs kaut kādos dzīvokļos – tas viss bija gaisā ar tā laika ziņām fonā. Izrādes, operas vai kino taisu tikai tāpēc, lai atkal radītu to neprātīgo sajūtu, ko piedzīvoju barikāžu laikā. Šāda ārdoša enerģija mēdz rasties uz skatuves, kad, topot izrādei, nezini, par ko tā kļūst, kad nekas nesanāk, bet reizē ir arī milzu prieks. Šis demiurģiskais man ir radīšanas pamats.
Patriotisma dzimšanai vajadzīgi ekstrēmi apstākļi jeb tas izdzīvo arī mērenā klimatā?
Krievija tagad patriotisma vārdā iznīcina Ukrainu. Jēdzienus var staipīt, uz kuru pusi grib. Esam pieraduši, ka mums ir “patriotiskā nedēļa” un tamlīdzīgas lietas, bet man liekas, ka svarīgāk ir vienkārši sāpīgi pārdzīvot par to, kas notiek ar tavu dzimto zemi jebkurā laikā. Ja tu sāpīgi nepārdzīvo, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Sāpīgi pārdzīvot nenozīmē svētkos staigāt ar svecītēm, bet būt kritiskam pret savu valsti, ko tu ļoti mīli. Mans dēls sāpīgi pārdzīvoja, ka kovida laikā cilvēkiem aizliedza staigāt apkārt, un viņš nav piedevis valdībai, ka tika ierobežota svētākā lieta – cilvēka brīvība.
Mums par šo ir izmisīgi strīdi, jo es viņam nepiekrītu, taču reizē uzskatu, ka viņam ir taisnība absolūtā veidā, kaut realitātē esi spiests pieņemt lēmumus, kas apdraud tavu individuālo brīvību, un tas nekad nav labi. Ja cilvēkiem tiešām sāp kaut kas, viņiem ir jādzīvo un jācīnās, lai šī valsts būtu labāka. Es netaisos nevienam pierādīt, ka mīlu savu dzimteni, tas nozīmē man pašam svarīgas lietas, tāpēc filmu taisu personisku – sev, nevis lai veicinātu patriotismu. Es gribētu veicināt to, lai cilvēkiem patiktu kino, lai viņi justu kaifu no tā.
Skaidrs, ka tā laika pārdzīvojums ir objektīvs – mūsu tauta beidzot, pēc 50 gadu kārtīgas gulēšanas, kad tikai retais uzdrošinājās stāties pretī režīmam, pēkšņi vienos vārtos izteica savu skaidru vēlmi. Mēs tiešām bijām drosmīgi. Cilvēki bija gatavi mirt. Tā ir lappuse, ar ko varam lepoties, un daudz tādu lappušu mums nav. Bet mēs nevaram tādā lepnībā dzīvot. Man ir svarīgi, lai tad, kad ir karš Ukrainā, mēs ļoti konkrēti, skaidri ieņemtu savu stāju, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu. Lielā mērā tas ir noticis, cilvēki diezgan skaidri saprot, ko tas nozīmē.
Šā brīža galveno brīvības alku un patriotisma lozungu – “Русский военный корабль, иди на х*й”, kas tagad kļuvis arī par mūsu brīvības saucienu, ieraudzīju, jau atlasot dokumentālo materiālu filmai – šajos trīsdesmit gadu senajos dokumentālajos kadros, kur jau tad cilvēki omoniešiem kliedza – “уезжаете из Латвии на х*й”. Es gribētu, lai patriotisms ir tieši tik patiess. Kā tiem ukraiņu Čūsku salas džekiem, kuri varēja kaut ko tādu pateikt.
Kārli Arnoldu Avotu, filmā – Jazi, ievērojāt jau tad, kad aicinājāt viņu Dailes teātra štatā. Ko viņā ieraudzījāt, ko citi, iespējams, neredzēja, bet saredzēja Romas starptautiskā filmu festivāla žūrija?
Kad Kārlis reiz pa jokam jautāja – kad tu mani aicināsi uz kādu kastingu, atbildēju, ka nemūžam to nedarīšu. Kādēļ man aicināt aktieri, kas tikko jau nofilmējies citā filmā (“Mīlulis”) pie (Staņislava) Tokalova? Es taču pats gribu atklāt aktieri! Turklāt biju iecerējis pilnīgi citu tēlu. Īstā aktiera meklējumi man vienmēr bijuši ilgi, bet tas ir ļoti svarīgi – bez tā nevaru uzsākt projektu.
Pēc gadu ilgušiem meklējumiem vienu dienu man bija klikšķis – varbūt nepareizi skatos uz to tēlu. Skatoties uz Kārli, ieraudzīju, ka viņš ir radikāli gatavs strādāt, un intuitīvi apjautu – tieši tādam, lielam, neveiklam Jazim jābūt. Pateicu šo savu sajūtu Ievai (Jurjānei), arī Voiteks, filmas operators, man piekrita. Viegli viņam nebija – liku nomest svaru, lai nebūtu tā maigā jaunekļa skata, viņam bija jābūt tādam, kurš gatavs iet tālu. Bet filmā ir daudz paša Kārļa pienesuma – piemēram, Jaža epileptiskā deja mūsu tā laika elku,”Joy Division”, mūzikas pavadībā.
Zīmīgi, ka filmas skaņu celiņā nav atmodas laika mūzikas “meinstrīma”, toties varam atpazīt gan “Dzeltenos pastniekus”, gan “Zig Zag”, gan “Auroru” vai Jura Boiko mūziku.
Es tolaik neklausījos meinstrīmu. Filmas mūzika ir piemineklis Hardijam Lediņam un NSRD pasaules līmeņa elektroniskajam avangardam. Pētīt šo mūziku bija Dailes teātra muzikālā vadītāja Jura Vaivoda ideja. “Zig Zag” savijas kontekstā ar Lingu un viņa brāli, tēliem no Podnieka filmas “Vai viegli būt jaunam”, un atceros, ka viņi patika pašam. Ingus Baušķenieka daiļrade man joprojām liekas nepārspēta. Jāatzīst, ka ilgi nevarēju uztaustīt īsto stīgu.
Filmā nevar neievērot Latgales motīvu – kontrastā barikāžu intensīvajiem notikumiem, tā ir it kā uz citas planētas. Kamēr Rīgā šauj, babiņas dzied pārlaicīgus psalmus bērēs… Nevar aizslaucīt sajūtu, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies.
Esmu latgalietis un tāds palikšu. Tas varbūt izsaka visu par manu režijas stilu. Kaut kāda man ģenētiskā katolicisma un nepieradinātas domāšanas – mentālas vitalitātes un kaut kādas nepareizības – savienojums. Nevaru nefilmēt Latgali, bez tā es neelpoju. Filmā ir kadrs – vientuļa Latgales ainava – tas ir, kā es redzu kino.
Par šādu redzējumu esmu cietis visus studiju gadus. Varbūt kādam tas ir garš, neko neizsakošs kadrs, bet man – visa pasaule. Tā ir manis kā režisora vispersoniskākā vieta filmā, kuru tur atļaujas kritizēt filmas Juris Podnieks. Citi filmē klipiņus, attiecības, bet Jazim – tukša ainava! Tagad pamanīju, ka visās manās filmās ir bēres, kur kādu ved. Ļoti labi atceros, kā mira mana vecāmāte un tante Aņa, bet mēs ar brālēnu ziemā rakām kapus mīnus trīsdesmit grādos.
Mana filma “Pelikāns tuksnesī” radās tikai tāpēc, ka atceros, kā kādās bērēs bērnībā sēžu un klausos, kā večiņas latgaliski dzied – “pamests bez tevis kā pelikāns tuksnesī”… Toreiz domāju, vai viņas tiešām ir redzējušas pelikānu tuksnesī? Latgale ir tāds pelikāns tuksnesī – šī Jēzus metafora, kurā pelikāns ar knābi pārplēsa sev krūtis, lai ar asinīm pabarotu izsalkušos putnēnus. Latgale ar sevi, saviem cilvēkiem ir pabarojusi visu Latviju.
Filmā ir Jura Podnieka tēls, ko spēlē igauņu aktieris Juhans Ulfsaks. Lai arī tēls neesot dokumentāls, tomēr kino leģendas vārdu esat saglabājis.
Podnieks man ir kultūrvaronis. Uzskatu, ka šādi cilvēki vairs nepieder sev – viņi ir kā nācijas mantojums un mēs drīkstam ar viņiem strādāt, tas pat ir mūsu pienākums. Man tas bija ļoti būtiski.
Negribēju nogrimēt kādu latviešu aktieri par Juri Podnieku, tas būtu lēta un slikta kino virziens. Taču bija doma par harismātisku cilvēku, kurš ir drusku Rietumos, kuram ir “Marlboro” cigaretes. Juhans Ulfsaks gan vairāk līdzinās Nikam Keivam, ar Podnieku līdzības nav nekādas.
“Janvāris” jau iet uzvaras gājienu ārvalstīs, bet ar kādu sajūtu gaidāt pirmizrādi Latvijā?
Jāatzīst, ka ārzemēs tu esi neitrālāks, bet šeit ir sāpīgāk un patiesāk. Apzinos, ka, ja aizskar barikāžu tēmu, neizbēgami būs komentāri, iebildumi. Tomēr uz visiem jautājumiem par to, kāpēc filmā tā un ne savādāk, sev esmu atbildējis. Man ir svarīgi visiem pateikt, ka šādā filmā nav iespējama dokumentāla rekonstrukcija.
Tāda varbūt būtu svarīga kādam zinātniekam, bet man ir svarīgi izveidot filmu tā, lai tas ir kinematogrāfisks stāsts. Iepriekš esmu nopūlējies ar divām Otrā pasaules kara laika filmām (“Melānijas hronika”, “Pilsēta pie upes”), un tas bija ļoti sarežģīti, bet šoreiz savā ziņā bija grūtāk, jo liela daļa cilvēku šos notikumus ir piedzīvojuši paši.
