“Es šitiem zaķīšiem parādītu!” Saruna ar LALIGABA Mūža balvas laureātu Juri Zvirgzdiņu 0
“Tikai pārāk nesaslavējiet mani,” brīdina Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) Mūža balvas laureāts, rakstnieks JURIS ZVIRGZDIŅŠ, kad pēc sarunas sākam atvadīties.
Turēt solījumu ir grūti, jo pilnīgi pievienojos Gunta Bereļa viedoklim par to, ka Juris Zvirgzdiņš ir vesels kontinents latviešu literatūras ainavā.
Vēlu sācis publicēties – presē no 40 gadu vecuma, pirmais romāns (kopā ar Vladi un Lienīti Spārēm) “Odu laiks” presē turpinājumos iespiests 1989. gadā, pirmā prozas grāmata “Esse un..” izdota 1993. gadā –, toties kopš tā laika rakstījis ražīgi. Un, neraugoties uz to, ka nereti viena gada laikā izdotas vairākas Jura Zvirgzdiņa grāmatas, tās vienmēr ir saturiski blīvas, sižetiski interesantas un profesionāli nostrādātas. Bet sarunas ar viņu vienmēr ir burvīgi neparedzamas.
– Jaunajiem žurnālistiem intervijas iesaka sākt ar vienkāršiem jautājumiem, taču, tā kā nepavisam neesat vienkāršs rakstnieks, sākšu ar jautājumu, kāpēc jūs rakstāt?
J. Zvirgzdiņš: – Šķiet, atkārtošos – tas gan nav pārāk labi, bet ne jau vienmēr vari izdomāt kaut ko jaunu. No piecu gadu vecuma lasu, esmu izlasījis, domāju, pat pārāk daudz grāmatu, un
man šķiet, ka jebkura grāmatas lasīšana, teātra skatīšanās, mūzikas klausīšanās, gleznu apskate ir aizņemšanās.
Kāds ir radījis darbu, un mēs to skatoties, klausoties, lasot aizņemamies. Vajadzētu, lai tā ķēde nepārtrūkst. Man rakstīšana ir parāda atdošana.
– Atdot parādu šajā gadījumā varam tikai nākotnei…
– Pagātnei, jā, diezin kā nevaram (smejas). Tagad, izolācijas apstākļos, es dažas grāmatas savā plauktā pārlasu trešo un pat ceturto reizi. Jo, galu galā, tāpat kā tikšanās ar paziņām, arī lasot grāmatu, katru reizi apstākļi ir citādi, informācija, sajūtas ir citas, tādēļ nekautrējos pārlasīt arī ļoti mīļas grāmatas.
– Daudzi saka, šobrīd spēj lasīt tikai vieglo literatūru, citi ķeras klāt Albēra Kamī romānam “Mēris” un līdzīgiem smagsvariem…
– Es izlasīju visas angļu rakstnieces Sjū Taunsendas grāmatas sērijā par Adrianu Moulu – pirmo latviski, citas diemžēl nav pārtulkotas, tādēļ lasīju angliski. Vēl – daļēji darba, daļēji prieka pēc pārlasu Andreju Johansonu, arī viņa, manuprāt, ļoti talantīgi sarakstīto grāmatu “Latviešu kultūras vēsture 1710–1800” – tā man ir ļoti vajadzīga un darbam dažkārt izmantota.
– Vai tik tā nav ielavījusies arī romānā “Fon Mērkatces kunga memuāri”?
– Arī, arī, tikai interesanti, ka Johansona grāmatu ieguvu tad, kad jau biju uzrakstījis daļu par 18. gadsimta Londonu. Jutos gandarīts, kad par dažām epizodēm, kuras vai nu biju kur citur pagrābis, vai pats izdomājis, ka tā varēja būt, Johansonu lasot, sapratu, ka tā tiešām varēja būt.
Vēl nekautrējoties pārlasīju dažas savas pieaugušajiem rakstītās grāmatas, tagad ķeršos pie savām bērnu grāmatām.
Vakar (saruna notiek 24. aprīlī. – L.K.-Š.) saņēmu jaunāko, kuru nupat izdevis “Kronenbergs un draugi”, neliels apgāds, kuru izveidojusi Kronenberga kunga mazmeita. Grāmata saucas “Pino un Maksis vieni mājās”, un tekstus tajā esmu tieši pusi uz pusi radījis, kopstrādājot ar jaunu dāmu, vārdā Katrīne Sammute. Viņa dzīvo Luksemburgā, māte ir no Latvijas, tēvs no Maltas, senčos no tās puses ir ļoti pazīstams dzejnieks.
Arī ilustrācijas radījusi 12 gadus veca meitenīte Gundega Āboliņa, kas mācās Jūrmalas vidusskolā un Jūrmalas mākslas skolā. Mākslinieci neesmu personīgi saticis, bet ar Katrīni iepazinos pirms diviem gadiem Luksemburgā, kur tikos ar latviešu bērniem.
Mēs sākām ar šo jauno dāmu runāt, un tik ilgi runājām, kamēr sarunājām, ka uzrakstīsim grāmatu par kaķīti un sunīti, kas vieni palikuši mājās. Grāmatu rakstījām, elektroniski sazinoties ar Katrīni, arī ar ilustrācijām esmu ļoti apmierināts, un izdevēja apsolījusi, ka viens eiro no katra pārdotā eksemplāra tiks nodots dzīvnieku patversmei.
– Ja reiz grāmata tapusi, abiem autoriem elektroniski sazinoties, vai tas nozīmē…
– Nē! Nē, es joprojām rakstu ar roku. Man gan ir arī rakstāmmašīna, lielisks trīsdesmito gadu remingtons. Ir jau arī tāds žanrs kā romāns vēstulēs, kur vēstules var būt gan pavisam īstas, gan mazliet izdomātas.
Novirzoties sāņus – man patlaban mazliet traucē tas, ka slēgtas abas lielās bibliotēkas,
jo esmu pieķēries savam trešajam romānam pieaugušajiem, un ir grāmatas, kurās vajadzētu ieskatīties. Ir jau man pašam arī visādas grāmatas par Latviju savāktas, bet reizēm tu kādā brīdī nolem – tā grāmata man nav vajadzīga. Atstāt pie konteinera nevaru, roka neceļas, tad nu atdodu paziņām. Tagad skatos – ļoti noderētu. Bet gan jau bibliotēkas atsāks strādāt, es tā ceru.
– Neparko negribēju sākt ar balvām, tās jums bijušas jau pirms šīs daudzas un dažādas…
– … viena pat svēra 4,2 kilogramus.
– Kura tad mums ir tik smaga?
– Aleksandra Čaka balva, bada laikos to pat varētu nodot krāsainā metāla pieņemšanas punktā.
– Esat arī bijis nominēts Astrīdas Lindgrēnes memoriālajai balvai.
– Daudzi bijuši nominēti, ļoti daudzi, bet, saprotiet, ielauzties tradicionālajās grāmatu zemēs mums ir ļoti grūti. Ne tikai rakstniekiem, arī māksliniekiem tāpat. Šur un tur braucot, vienmēr esmu apskatījies grāmatas.
Jāsaka, latviešu ilustratori absolūti nav sliktāki par vācu, franču un citu zemju māksliniekiem.
Teiksim, Gita Treice, kas man trīs grāmatas ilustrējusi, manuprāt, ir fantastiska māksliniece, tāpat Anita Paegle, Tobiasa (runa ir par iemīļotu Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatu tēlu – rotaļu lācīti Tobiasu. – L.K.-Š.) “māmiņa” Signe Ērmane-Ļitvina. Un Reinis Pētersons, sevišķi man patika viņa zīmējumi “Mufai”.
– Ko balva nozīmē rakstniekam, kas jau zina, kas viņš ir?
– Neviens jau īsti nezina, kas viņš ir. Protams, literāti un mākslinieki – ar retiem izņēmumiem – nav ļoti turīgi cilvēki, un,
ja balvai nāk klāt tie burvju papīri, kā teica viens no jaunlatviešiem, tas ir ļoti patīkami…
– Par balvu finansiālo pusi viss skaidrs, tās ir patīkamas un noderīgas, taču mans jautājums vairāk ir par balvas morālo pusi.
– Ziniet, arī pats esmu piedalījies dažādās žūrijās, bet vairs ar to nekad nedarbošos, jo balvu piešķiršanā ir pārāk daudz subjektīvu iemeslu. Ja man tagad vajadzētu saukt kādu rakstnieku topa listi… nezinu, nezinu, vai varētu.
Daudzi autori dzīves laikā tikuši nenovērtēti vai pārvērtēti, daudzi ir aizmirsti.
Kad biju Raiņa un Aspazijas dzīvoklī, paskatījos grāmatplauktā – cik daudz tur nevērtīgu vācu autoru grāmatu, tādu, ko Vācijā neviens nav lasījis pēdējos 50 gadus! Bet nekad jau mēs līdz galam nezinām, kura grāmata ir tiešām laba un kura nav.
No daudziem dzīves laikā slaveniem autoriem palicis tikai viens darbs, teiksim, Valdim (Valdis Zālītis. – L.K.-Š.) palikuši tikai “Staburaga bērni”. Viņš taču rakstīja arī citas grāmatas, un dažas ir vienkārši šausmīgas. Es nemaz nerunāju par viņa pašlielību, naidu pret Raini un citiem laikabiedriem.
– Ir, protams, bijuši mākslinieki, kas ir arī ļoti labi cilvēki, bet man tomēr šķiet, ka radoša profesija prasa zināmu negantumu gan pret sevi, gan pasauli.
– Mēs te sēžam netālu no Emīla Dārziņa pieminekļa, pasakiet man kaut ko riebīgu par Dārziņu!
– Jā, Dārziņš nav pirmais, kas nāk prātā, domājot par māksliniekiem ar nejauku raksturu. Sevī arī nejūtat negantumu pret pasauli?
– Ko jūs, ko jūs! Bet es gan labprāt gribētu uz kādiem trim mēnešiem būt Latvijas diktators. Maigs, apmēram tāds, kāds bija mans ļoti nemīlētais Kārlis Ulmanis.
Tad es šitiem zaķīšiem politiķiem parādītu.
Iemācītu publiski nemelot, nesolīt to, ko nevar izpildīt. Man būtu daudz ko darīt, visādu stulbumu un nepārdomātu lēmumu pietiek.
Drīz taču būs Rīgas domes vēlēšanas – vai patiešām vajadzēja atņemt jau tā ne sevišķi turīgajiem pensionāriem bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā? Vai noteikt iepirkšanās laikus no 8 līdz 11, tieši tad, kad visi, kas nevar strādāt attālināti, brauc uz darbu? Prātīgi būtu, ja tas iepirkšanās laiks pensionāriem būtu no kādiem desmitiem līdz četriem, kad transports tiešām ir patukšs.
Bet nedod jau neviens nabagam ar lielgabalu šaut. (Smejas) Es gan uzskatu, ka demokrātija ir tāda šaubīga lieta, bet, kā teica Čērčils, nekas labāks nav izdomāts.
– “Badeigai gūvei Dīvs rogu nadūd,” teica mana vecmamma.
– Vai, cik labs teiciens! Izbaudu dialektus. Kad lasu Guntara Godiņa tulkoto somu dzejnieces (Heli Lāksonenas. – L.K.-Š.) dzeju, es priecājos, tāpat kā tad, kad esmu Ventspilī, ar baudu klausos, kā viņi norauj vārdiem galotnes, jo daudzveidība ir bagātība.
Man pašam palaimējās ar latviešu valodu.
Tēvs bija no Zemgales, pēc tam dzīvoja Rīgā, un viņam bija gan tā valoda, kuru runā, kā rakstīja Krišjānis Barons, “uz zemēm”, gan arī Rīgas proletāriskā valoda. Es, lasot tēvam priekšā savus gabalus, varēju konsultēties, un viņam vienmēr bija taisnība.
Viņš man arī vienmēr teica, ka nevajag grāmatās lietot pārāk daudz gudru vārdu – “tu jau to varbūt zini, visādas grāmatas salasījies, bet lasītājs var nezināt, un tā nav viņa vaina, nav jau tā, ka cilvēks valodu iegūst uz kartītēm vai taloniem”.
– Tagad daudz tiek runāts par to, vai šīs pandēmijas dēļ cilvēki mainīsies. Man, raugoties vēsturē, tam grūti noticēt, jums dzīves pieredze lielāka, kā domājat?
– Viss jau mainās nepārtraukti, jo ir jauns laiks, jauni apstākļi, kam cilvēki pielāgojas. Bet ir jau bijušas arī citas epidēmijas. Nesen atradu sava vecātēva pasi. Viņš nomira apmēram 30 gadus vecs, vienā no pēdējām holeras epidēmijām 1909. gadā. Aprakts masu kapā kopā ar citiem holeras upuriem.
Vai tas ko izmainīja? Manas mātes dzīvi jā, viņas mammas, vectēva sievas dzīvi arī. Bet globāli? Nedomāju.
Mēs varam zvanīt baznīcu zvanos, runāt skaļruņos, bet cilvēki būs tādi, kā viņi ir.
Bet, ja runā par šo pandēmiju, – ir stāsts par ķēniņu Zālamanu, kuram bija gredzens ar uzrakstu “Arī tas pāries”. Protams, man ir žēl ikviena, kurš tiek aizsaukts pārāk jauns, nerealizējies.
Ļoti kristīgiem cilvēkiem – varbūt viņiem ir vieglāk. Apskaužu šādus cilvēkus, bet redzu viņus ļoti reti…
