“Gribētu biļeti laika mašīnā.” Saruna ar festivāla “Vivat Curlandia!” māksliniecisko vadītāju Māri Kupču 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki – tas viss 9. un 10. jūlijā jau septīto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur ir iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VII Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu “Vivat Curlandia!”.
Par senās mūzikas burvību saruna ar festivāla māksliniecisko vadītāju Māri Kupču – diriģentu, senās mūzikas pētnieku, klavesīnistu, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītāju un Rīgas Senās mūzikas centra direktoru, arī paša dibinātā baroka orķestra “Collegium Musicum Riga” vadītāju.
Vēl pirms senās mūzikas svētkiem Bauskā jūs jau rīt varēs sastapt Rundāles pils Dārza svētkos, kur diriģēsit vācu agrīnās operas radītāja, komponista Johana Ādama Hillera operas “Mīla uz laukiem” uzvedumu.
M. Kupčs: Jā! Hillera komiskā dziesmu spēle “Mīla uz laukiem” būtībā ir tādas vācu “skroderdienas” – par dzīvi laukos, labi rādāma latviski – pats tulkoju tās dialogus. Turklāt stāsts itin viegli ir saprotams mūsdienu skatītājam.
Arī mūsdienās cilvēki ir naivi, bet izliekas par gudriem, lai viņus nenotur par muļķiem.
Un mums visiem ir saprotams motīvs “kas mīlējas, tas dabonas”. Starp citu, latviešu muzikālais teātris ir radies, sekojot tieši Hillera tradīcijām – viņš bija viens no populārākajiem vācu komponistiem 18. gadsimta vidū, un no viņa ietekmējušies daudzi, pat Mocarts.
Senās mūzikas vilinājumu jūtat jau daudzus gadus, gan pašam esot mūziķim, gan senās mūzikas pētniekam un savā ziņā misionāram. Kā pats to skaidrojat?
Skolā seno mūziku nemāca, daudziem tā ir cita pasaule. Ir kaut kādi priekšstati par šo mūziku, bieži – maldīgi. Man tā ir mūzika, kas ir tik harmoniska, loģiska, taču reizē tajā arvien var atrast kaut ko jaunu. Tajā viss balstīts retorikā, viss šķiet sakārtots loģiski.
Tā laika instrumenti ir savā ziņā ekoloģiski – videi, ausīm, ķermenim draudzīgāki. Mūsdienās vijolnieki reizēm pārtrauc spēlēt, jo modernās vijoles spēles poza ir neveselīga, taču senie instrumenti ir uzbūvēti tā, lai tā nebūtu. Senie instrumenti arī provocē cilvēku nevis būt dominējošam, bet sarunāties ar instrumentu – tas kļūst par partneri, par skolotāju.
Šī mūzika ļauj būt tuvāk dabai, pareizai, normālai izpratnei par lietu kārtību – tas nozīmē, ka mūzikā neesam tikai pravieši, kas kaut ko savu sludina, bet dzīvi cilvēki, būtībā – aktieri, kuri lieto mūziku kā valodu, lai sarunātos.
Tajā ir jau gadsimtiem ilgi formulētas zināšanas. Jaunajām paaudzēm nereti šķiet, ka viņi visu atklāj no jauna, bet tas ir diletantiski – nereti mums vajag tikai mācīties un klausīties.
Piemēram, dodoties uz Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu “Vivat Curlandia!”. Tas Bauskas pilī notiek jau septīto reizi, tāpēc jāvaicā, vai ir kāds īpašs vadmotīvs, kuram sekojat šā gada festivālā?
Nekādu īpašu moto nevajag, jo festivāls jau pats par sevi ir šauras nišas produkts. Tā ideja ir gana specifiska, radusies kopā ar Bauskas pili, kas ir gan unikāla dekorācija, gan mūzikas rakstura noteicēja. Bauskas pils var lepoties ar to, ka tās atjaunotā daļa ir vienīgā saglabājusies renesanses pils, tāpēc arī festivāla muzikālais galvenais centrs ir 15. līdz 18. gadsimta sākums, kad krievi uzspridzināja pili Ziemeļu kara sākumā. Mēdzam ietilpināt arī kaut ko agrīnāku, jo Bauskas pilī ir arī viduslaiku pils daļa.
Šogad starp festivāla dalībniekiem ir gan ansambļi no tuvākām un tālākām zemēm – Grieķijas, Itālijas, Francijas –, gan vietējie senās mūzikas kopēji. Festivāla mākslinieciskā vadītāja darbs līdzinās pērļu zvejnieka arodam. Kā atrodat īstos?
Mums ir tradīcija aicināt vismaz vienu viduslaiku mūzikas ansambli, šoreiz tie ir visur Eiropā pieprasītie kolēģi no Grieķijas “Ex Silentio”. Ļoti interesanta augstas raudzes viduslaiku un polifoniskā mūzika ar vieglu Vidusjūras pieskaņu. Dažādos solo projektos un orķestrī “Collegium Musicum Riga” ilgus gadus sadarbojamies ar vienu no labākajiem itāļu teorbistiem – Milānā mītošo Mauro Pinčaroli, kurš šoreiz parādīs savu Itālijas mūziķu sastāvu “Quartetto Vanvitelli”.
Tajā četri vīri – retums mūsdienu sieviešu dominances pārņemtajā akadēmiskajā mūzikā – spēlē izcilu itāļu baroku! Senā mūzika un arī mūsu festivāls parāda, ka pasaule mūsdienās ir maza un robežas Eiropā nav šķērslis. Piemēram, vienā koncertā satiksies satriecoši laba franču klavesīniste Hloja de Gilbona, mūsu jaunā, uzlecošā zvaigzne – soprāns Ieva Sumeja un baroka vijolniece Laura Šarova.
Interesants starptautisks projekts festivālā ir arī lietuviešu baroka vijolniece Ūla Kindere no ASV un viens no labākajiem lietuviešu klavesīnistiem Vilims Norkūns, kurš pārstāv netālu no Latvijas robežas esošo Biržu pili. Agrāk Bauskas un Biržu augstmaņi viesojās viens pie otra, savukārt pēc mūsu festivāla piemēra arī tur izveidots festivāls.
Jūsu festivālā ieskanas Ukrainas balss.
Marija Vīksniņa ir latviešu izcelsmes ukraiņu mūziķe – viņas tēvs ir ļoti pazīstams senās mūzikas instrumentu meistars Ukrainā, bet meita, bēgot no kara, kopā ar bērniem mīt Vācijā un studē Berlīnes Mākslu universitātē. Viņa spēlē unikālu senās mūzikas instrumentu torbānu – lautas un teorbas Austrumeiropas radinieku, kāds ir tikai Ukrainā, un šobrīd ir vienīgā tā spēlētāja pasaulē. Savulaik Kurzemes hercogiste bija Polijas vasaļvalsts, un, lai arī daudziem poļi nepatika, viņu dejas tomēr patika, un nav izslēgts, ka šāds instruments te savulaik ceļojošu mūziķu sniegumā ir skanējis.
Šī gada festivāls klausītājiem piedāvā izbaudīt Stefano Landi operu/traģikomēdiju “Orfeja nāve”. Orfeja stāsts festivālā bijis jau iepriekš – 2016. gadā vēsturisku uzvedumu naksnīgajā Bauskas pils pagalmā zem klajas debess piedzīvoja Klaudio Monteverdi opera “Orfejs”, pēcāk arī Antonio Sartorio “Orfejs”.
Vēl arī Džulio Kačīni opera “Eiridīke”, kas būtībā ir tas pats stāsts, tikai no citas puses. Orfejs kā dziesminieks, kurš ar daiļrunību pārliecina Stiksas upes pārcēlāju un iekļūst mirušo valstībā, bija tā drāma, kas uzrunāja pirmo operu komponistus, tāpēc šo mītu izmantoja neskaitāmas reizes. Pēcāk to padarīja arī par “sitkomu” – parādījās Orfeja brālis, kurš iemīlējies Eiridīkē, arī citas sadzīves peripetijas, kamēr no mīta palika druskas.
Mūsu opera jau ir šī “sikvela” trešā daļa, jautājot, kas notika pēc tam, kad Orfejs pazaudēja Eiridīki. Mūsu stāstā viņš atteicās no sievietēm un vīna, par ko dievs Bakhs saskaitās un sūtīja viņu nogalināt. Tikmēr Eiridīke viņu pazemes valstībā ir aizmirsusi. Šajā stāstā satiekas māksla un komerciālais – drāmas augstie aizmetņi, kur darbojas cēlie dievi, bet pēkšņi ienāk arī smieklīgas, visiem saprotamas sadzīviskas likstas un mirstīgie, kas cenšas iekost viens otram kājā.
Operas uzvedums pietuvināts tam, kāds tas izrādīts tā pirmsākumos. Šī ir retā iespēja redzēt operu sveču gaismā.
Būs ne tikai sveces, tērpi, bet arī tam laikam raksturīgie retoriskie žesti režijas vietā. Režisors kā tēls sāka darboties tikai no 19. gadsimta vidus, līdz tam pēc viņa nebija vajadzības – stāstu iestudēja komponists un diriģents kopā ar horeogrāfu. Mēs turpinām šo modeli – kopā ar mani strādā vēsturisko žestu speciāliste Katerina Antoņenko. Žesti ilustrē visu notiekošo, un pietiek ar žestu un pareizu intonāciju, lai jebkuram eiropietim bez itāļu valodas zināšanām viss būtu saprotams. Mūzika te kļūst par universālu valodu.
Turklāt esmu cilvēks, kurš nemīl dažādas skaņu pastiprinošas ierīces koncertos.
Mūsdienās vieniem liekas neparasti klausīties mūziku bez pastiprinājuma, bet man ir otrādi – neparasti ir to pastiprināt. Cilvēka dzirde tāpat kā acis pierod! Kad festivālā pirmoreiz sākām rīkot koncertus sveču gaismā, visi bija šokā. Pārsteigti bija arī mūziķi. Sākumā likām vienu svecīti katram mūziķim – izrādījās, pēc desmit minūtēm acis adaptējas. Ja varētu, labprāt piedāvātu cilvēkiem biļeti laika mašīnā!
Galvenais, ko vēlamies pateikt: senā mūzika nozīmē mūziķa un skatītāja tuvumu, nevis garas simfonijas, ko kaut kur tālu publikas priekšā spēlē mūziķi frakās. Lielā mērā to rāda arī mūsu festivāls – senās mūzikas process ir kaut kas dzīvs. Aicinām mācīties klausīties, lai justu baudījumu. Šie ir īstās sajūtas meklējumi. Tas ir pilnīgi citādi, nekā mūsdienās notiek klasiskās mūzikas koncerti. Un tas ir aizraujoši.
Tomēr reizē būt mūziķim, senās mūzikas misionāram un arī festivālu organizētājam varētu būt izaicinājums.
Jā, bet tas ir patīkami. Es tiešām daru to, ko gribu, nevis to, ko man kāds uzspiež. Izvēlos darīt to, kas aizrauj mani pašu, un prieks, ja tas aizrauj arī citus. Senajā mūzikā nekad neaptrūkst rādāmā. Man pašam krājas neskaitāmas ieskenētas dažādu operu partitūras, kuru pietiks ne tikai manai dzīvei. Tik daudz labas mūzikas!
