Gribētos to Aļasku dabūt atpakaļ: nesen Krievijā bija uzsākta oficiāla iedzīvotāju parakstu vākšana 72
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen Krievijā bija uzsākta oficiāla iedzīvotāju parakstu vākšana par Aļaskas atgūšanu. Lai petīciju varētu izskatīt, bija nepieciešams savākt 100 000 parakstu. Vēstīts, ka pirmo piecu dienu laikā šo iniciatīvu atbalstījuši vismaz 25 000 cilvēku. Taču tad pēkšņi šis dokuments kaut kur pazuda. Vēl pēc laiciņa no visām oficiālajām annālēm pazuda vispār jebkāda ar tā esamību saistīta informācija. Labi informēti autori pauž pirmajā acumirklī šķietami neiespējamo: šā dokumenta autoriem tomēr esot izdevies uzskatāmi un pilnībā pierādīt to, ka Aļaska joprojām pieder Krievijai. Vai tas tā varētu būt?
Ieķīlāšanas vai cesijas līgums
Tātad runa ir par līgumā it kā nostiprināto faktu, ka pirms 155 gadiem Krievija pārdeva ASV Aļasku un ko tagad pilnā nopietnībā apšaubījis krievu vēsturnieks Aleksejs Palkins. Viņš paudis uzskatu, ka attiecīgajai frāzei patiesībā vajadzētu skanēt šādi: “Pirms 154 gadiem (tā tas bija frāzes noformulēšanas momentā. – Red.) Krievija nodeva Aļasku ASV.” Tātad: nevis pārdeva, bet tieši nodeva. Jo, izrādās, 1867. gadā parakstītajā leģendārajā līgumā absolūti nekas neesot teikts par pārdošanu. Un, tā kā tajā nekas neesot atrunāts arī saistībā ar izpildes termiņiem, varot pilnā mērā uzskatīt, ka līgums ir spēkā līdz tam brīdim, kamēr likumīgais īpašnieks piekrīt tam, ka viņam piederošais īpašums atrodas otras puses rīcībā.
Tas esot tāds savdabīgs līguma veids, ko dēvē par sedu. Lai gan daudzi tieši šo līgumu saistībā ar Aļasku dēvē par cesijas līgumu (cessio). Šie divi dažādie viena un tā paša līguma traktējumi ir iespējami tāpēc, ka tajā nekur neesot minēts ne vārds “seda”, ne vārds “cesija”.
Ja pieņem, ka 1867. gadā Aļaskas teritorija nevis izīrēta vai ieķīlāta, bet gan patiešām pārdota, sanākot, ka vismaz trīs Krievijas imperatori – Pāvels I, Aleksandrs I un Nikolajs I – atbalstījuši Aļaskas apgūšanu un piešķīruši prāvus līdzekļus, savukārt viņu pēctecis Aleksandrs II vienkārši ņēmis un vienā naktī par smiekla naudu to pārdevis. Pašu krievu speciālisti uzskata, ka 19. gadsimtā tādu rīcību imperatoram neviens vienkārši nepiedotu, kvalificējot to kā dzimtenes nodevību un īstu necieņu pret saviem senčiem…
Gluži oficiāli nepieciešamība vispār veikt tādu darījumu skaidrota tā, ka pēc zaudējuma Krimas karā valstij bija vajadzīgi līdzekļi armijas pārveidošanai, flotes atjaunošanai un dzelzceļu būvēšanai. Un, noslēdzot darījumu par Aļasku, Krievija tad no ASV ieguva septiņus miljonus 200 tūkstošus dolāru, kas jebkurā gadījumā esot uzskatāma par pārāk niecīgu summu, lai cerētu ar tādas palīdzību atrisināt gigantiski lielās valsts samilzušās problēmas. Tāpēc šī summa, visdrīzāk, uzskatāma par Aļaskas izīrēšanas maksu. Salīdzinājumam minēti vairāki fakti: tikai par vienu pašu Ņūorleānas ostas īrēšanu ASV samaksāja Francijai 10 miljonus dolāru. Taču labi zināms, ka Aļaskā var izvietot pat trīs tādas valstis, kāda ir Francija! Līdz ar to izskatās vairāk nekā apšaubāmi, ka kāds būtu sadomājis tajā laikā pārdot trīs Francijas par nepilnu vienas ostas cenu.
Tādējādi sanāk, ka par savu Amerikas valdījumu vienu kvadrātkilometru Krievija darījumā saņēmusi četrus dolārus un 73 centus, savukārt Aļaska ar saviem 1,5 miljoniem kvadrātkilometru kļuva par lielāko ASV pavalsti.
Un esot zināms, ka tikai pirmo 25 šīs teritorijas pārvaldīšanas jeb faktiski izmantošanas gadu laikā amerikāņi no turienes ieguvuši vismaz 75 miljonus dolāru, izvedot laukā sudrabu, kažokādas, vaļa ūsas un taukus. Bet pēc tā, kad Aļaskā atrada arī zeltu, naudu jau bija jāsāk skaitīt miljardos, turklāt nevis mūsdienu, bet tā laika dolāra vērtībā! Tādējādi vismaz 100 gadu laikā tur iegūtas aptuveni 350 tonnas zelta par kopējo summu ne mazāk kā 15 miljardi dolāru. Savukārt nesen tur atklātas arī naftas atradnes… Vārdu sakot, šajā viltīgajā darījumā amerikāņi savu ieguldījumu atpelnīja jau nepilnos divos gados.
Manevrs veiklai sankciju apiešanai
Nākamais fakts jau prasa īpašu uzmanību. Par galveno iemeslu tam, kāpēc vispār Krievijai jāveic kaut kāds darījums ar Aļasku, savulaik minēja to, ka tā dēvētā Krievijas Amerika valstij ne tikai nenesa vēlamo peļņu, bet pat radīja vienīgi zaudējumus. Bet – vai visa iepriekš uzskaitītā kontekstā tas vispār varētu būt iespējams? Turklāt aptuveni tajā laikā, kamēr formējās visi ar darījumu saistītie birokrātiskie pasākumi, esot zināms, ka viens pats krievu kuģis “Cesarevič” kārtējā reisā no Aļaskas atgādājis kažokādas par kopējo vērtību divu miljonu rubļu apjomā!
Tātad jautājums ir tāds: kāpēc gan imperators Aleksandrs II tik lēti it kā pārdeva tik neaptverami bagātu teritoriju?
Nākamais juridiski kutelīgais aspekts esot saistīts ar līguma parakstītājiem. Izrādās, no amerikāņu puses to parakstījis ASV valsts sekretārs Viljams Sjūerds, bet no krievu puses – Krievijas vēstnieks ASV Eduards Stekls. Taču tajā laikā tādu līgumu tiesīgs bija parakstīt tikai valdnieks vai, labākajā gadījumā, ārlietu ministrs, kas tajā laikā bija Aleksandrs Gorčakovs.
Bet pat gluži neatkarīgi no tā, kurš tieši parakstījis šo līgumu, mūsdienu juristi un vēstures pētnieki uzskata, ka tas jebkurā gadījumā ir faktiski spēkā neesošs. Proti, tagad ir skaidri zināms, ka ne visas līguma puses pilnībā izpildījušas savas saistības. Piemēram, amerikāņi tā arī neesot pilnībā pabeiguši visas likumā noteiktās procedūras saistībā ar jaunas teritorijas pievienošanu ASV. Un tas nozīmējot tikai to, ka attiecīgais darījums palicis juridiski pilnvērtīgi nenoformēts. ASV Senāts to nekad nav pat izskatījis likumā noteiktajā kārtībā!
Un vēl viena savdabība. Parasti lēmumu par lielu teritoriju likteni pieņem pēc ilgām un vispusīgām diskusijām. Taču par darījumu ar Aļasku, piemēram, Krievijā vispār esot zinājuši tikai seši cilvēki. Un tas nezin kāpēc parakstīts naktī…
Tātad viss liecinot par to, ka Krievija pat nemaz nav grasījusies iztirgot tai tajā laikā piederošās teritorijas. Par to paudis krievu vēsturnieks Aleksandrs Petrovs pēc arhīvos atrastās paša imperatora Aleksandra II dienasgrāmatas izstudēšanas. Attiecīgie ieraksti liecinot, ka imperators vispār gan esot apsvēris domu tieši par pārdošanu, taču runa nekādā gadījumā nav bijusi par Aļasku kā visu teritoriju, bet tikai par biznesu, proti, “Krievijas–Amerikas kompāniju” jeb, kā to tajā laikā dēvēja, KAK. Mūsdienu speciālisti un eksperti pauduši uzskatu, ka viss šis darījums faktiski ir absolūti fiktīvs. Patiesībā ASV iegādājušās tirdzniecības uzņēmumu, bet ne jau visu Aļasku.
Protams, nevar palikt neizteikts gluži loģiskais jautājums: kāpēc gan tas viss tur tā tik nenoteikti noformējies? Galu galā: vai tad to darīja kaut kādi karstgalvīgi puišeļi, nevis nopietni valstsvīri? Atbilde esot banāli vienkārša. Pēc Krievijas sakāves Krimas karā 1856. gadā pret impēriju bija uzliktas – jā, jā, jau toreiz bija spēkā šīs pusaudžu spēlītes! – finanšu sankcijas, kuras Krievijai noteikusi tā laika koalīcija, kuru veidoja Britānija, Francija un Osmaņu impērija. Un tāpēc neviens ar Krieviju tajā laikā nedrīkstēja īstenot vairāk vai mazāk lielus finanšu darījumus. Taču amerikāņiem nekad nekas nav traucējis runāt vienu, bet īstenībā rīkoties citādi. Un tad noskaidrojās, ka kaut kāda daļēja, neskaidra, miglaini noformulēta teritorijas nodošana–atdošana–ieķīlāšana it kā nav pretrunā ar to, ko dēvē par sankcijām.
Tāpat neesot izslēgts, ka šim līgumam bijuši kaut kādi slepeni pielikumi, kas noteikuši tā darbošanās termiņus un to, kad un kādā veidā Aļaska atgriezīsies Krievijas impērijas sastāvā. Kaut kādā brīdī tie visi vai nu iznīcināti, vai noslēpti tā, ka pagaidām nekādi nedodas rokā arhīvu darbarūķiem. Aleksandrs Petrovs gan ir pārliecināts, ka šie pielikumi, visdrīzāk, tomēr esot gluži apzināti iznīcināti. Tikai paliek neskaidrs jautājums par to, tieši kuri ļaudis un kāpēc to darījuši.
Vairākums mūsdienu pētnieku ir pārliecināti: abas puses bija gatavas pietiekami ātrai Aļaskas atpakaļnodošanai Krievijas impērijai. Par to liecinot kaut vai tas, ka kopš darījuma noslēgšanas ASV tā arī nekad nekur oficiāli nav izziņojušas Aļasku par savu likumīgo teritoriju. Pirmos 30 gadus amerikāņu pilsoniskā vara pat lāgā neesot likusies ne zinis par šo teritoriju – tā bijusi tikai militāristu pārraudzībā un dēvēta par Aļaskas apgabalu. Un tikai 20. gadsimtā sākās runas par šīs bagātās pussalas piederību ASV, savukārt vispār tikai 1959. gadā to deklarēja kā ASV pavalsti.
No tā visa tātad izrietot, ka faktiski attiecīgais darījums bijusi tāda kā ķīlas nodošana pret aizdevumu, pēc kura dzēšanas ieķīlāto tā kā pienāktos atdot atpakaļ…
