– Pašai ceļš uz baletu bijis gluds vai grumbuļains? 0
– Ērkšķains gan. Agrā bērnībā krustmāte ievēroja, ka staigāju mājās uz pirkstgaliem, un ieteica mammai vest mani uz baleta skolu. Bet pēc tam bija daudz cilvēku, kuri brīdināja – tev nekas neizdosies, tālāk par kordebaleta pēdējo līniju netiksi, tu nevienam šeit nepatiksi, brauc projām momentā… Bet, ja man saka – nevari! – ieslēdzas spīts. Nē, ko es vēlos, to darīšu un varēšu. Starp citu, vecākiem, kuri ved savas mazās meitenes uz baleta skolu, jārēķinās ar sūru un grūtu darbu ne vien bērniem, bet arī pašiem. Mācību stundas un baleta nodarbības no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Vēlāk klāt baleta mēģinājumi un vakara izrādes. Mazo dresē skolotāji, tiek arī pa skarbākam vārdam, un ir nepieciešams vecāku atbalsts, lai bērns noticētu sev. Un kādreiz vajag arī bērnu nemocīt, īpaši tad, ja baleta māksla ir nevis viņa paša, bet vecāku izlolots sapnis. Īpaši mazajās klasēs no audzēkņiem prasa ārkārtīgi daudz.
– Aizkulisēs runā, ka balerīnai jau no dabas jābūt ļoti lokanai mugurai, citādi gadiem būs jācīnās par to, kas talantam jau šūpulī ielikts.
– Tā tiešām ir. Un tieši fiziskās dabas dotības, īpaši sākumā, nospēlē ārkārtīgi lielu lomu. Horeogrāfijas skolā man sacīja – es esot par garu, par atlētisku, nederēšot…
– Vai mūsu Operai griesti par zemu?
– (Iesmejas.) Bet skolas laikā pilnīgi nesapratu, kur mana vaina, taču domāju – nē, es būšu balerīna. Un tagad esmu soliste. Mana stiprā puse ir griezieni un lēcieni (Annija viedtālrunī ar gandarījumu rāda iemūžinātos skaistākos mirkļus ar saviem lēcieniem konkursos Keiptaunā un Stambulā. – V. K.). Tā ir fantastiska sajūta: esi gaisā aizturētu elpu, lido, mirklis neaprakstāmi burvīgs un aizraujošs…
– Neslēpi skolas laikā tev neticošo ieteikumus pameklēt laimi citu zemju teātros… Ja tagad, kad esi LNO solistes statusā, aicinātu kāds cits pasaules teātris?
– Bez liekuļošanas – es piekristu, ja, protams, piedāvātu kāds no pasaules pazīstamajiem teātriem. “Metropolitēna” opera Ņujorkā gan uzņem tikai Amerikas baleta skolas beigušos dejotājus, jo viņiem ir cita baleta skola. Arī Londonā Koventgārdenā dejot uzaicina. Nevari tā vienkārši aizsūtīt savu CV – te es esmu. Bet tas jau tikai tāds sapnis… Taču, jā, gribētos justies brīvi, cilvēka cienīgi… Tūlīt, 10. augustā, sāksies sezona, un tikai maijā, kad laukā jau būs vasara, mēs iziesim no mākslas tempļa. Strādājam no rīta līdz vakaram, ārkārtīgi daudz, bet atalgojums nav īsti adekvāts. Ārzemju kolēģi strādā pat vairāk, taču dzīve baleta māksliniekam tur krāšņāka. Latvijā… nevari atļauties nopirkt dzīvokli, automašīnu, grūti savienot darbu ar ģimeni, ko es arī vēlos.
– Ja varētu izvēlēties sadarbību ar pasaulē slavenu horeogrāfu – kurš tas būtu?
– Man bija sapnis dejot izcilā spāņu horeogrāfa Načo Duato horeogrāfijas. Savulaik šis mākslinieks strādāja Mihailova teatrī Sanktpēterburgā. Viņa baleti ir populāri visā pasaulē, un šobrīd viņš ir Berlīnes Valsts baleta teātra mākslinieciskais vadītājs. Apbrīnojama ir viņa prasme atrast mūsdienīgus risinājumus, kā daudzpusīgāk pasniegt dejas plastiku.
– Vai Latvijas Nacionālajā baletā jūties īstenojusi savu talantu?
– Man tikuši skaisti darbi. Briljants “Apburtajā princesē”, draudzenes “Raimondā”, Saule “Šeherezādē”, patlaban vistuvākā ir kāzu pas de deux no “Žizeles”. Protams, gribas sevi īstenot vairāk, bet priecājos par to, kas ir. Galvenais ir dejot – būt uz skatuves.
– Trīs mīti par baletu…
– Pirmais un lielākais – balerīnas neko neēdot. Mums ir liela slodze un vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs. Vienkārši jāēd veselīgi – dārzeņi, zivis, gaļa var būt un var nebūt, augļi, graudaugi. Otrs mīts – dejotājas cita citai liek stiklus puantēs un griež baleta kurpēm lentītes. Muļķības! Un trešais mīts – balerīnas savā starpā ir kašķīgas. Nē, esam ļoti koleģiālas.
