“Gribēšana vēl ilgi un braši karot varbūt vēl ir, bet finansiālo iespēju tam kļūst aizvien mazāk” – Romāns Meļņiks analizē Krievijas nākamā gada budžetu
0
Oktobra sākumā starptautiskos un arī Latvijas medijos parādījās ziņas par Krievijas nākamā gada budžeta projektu. Galvenais vēstījums – nākamgad militārām vajadzībām Krievija tērēšot vairāk kā nekad utt. Kāds jau steidza atgādināt, ka Krievijas militārais budžets esot lielāks par Ukrainas valsts kopējo budžetu, ka procentuāli pret savu budžetu Krievija karam vairāk tērē nekā procentuāli aizsardzībai savos budžetos atvēl jebkura no Rietumvalstīm utt. Ko nu? Krist panikā, ka karos mūžīgi?
Vispirms par izmaksu rekordiem. Mums arī katra nākamā gada budžets ir lielāks nekā bijis jebkad iepriekš. Vai tas nozīmē naudas trūkums kādas nozares mazinās? Ne vienmēr. Var pat teikt: gandrīz nekad.
Tāpēc svarīgi vērtēt dziļāk – kādas ir finansējuma palielināšanās ikgadējas tendences, kāda valstī ir inflācija, tostarp kā sadārdzinās konkrētām vajadzībām nepieciešamie resursi. Krievijas gadījumā – arī kādā stāvoklī ir pašu rūpniecība un ko, kādos apjomos nākas un joprojām iespējams importēt.
Diemžēl interneta lietotājiem Latvijā liegta tiešā pieeja ne tikai Krievijas propagandas kanāliem, bet arī kaimiņvalsts oficiālo datu, statistikas resursiem. Taču laimīgā kārtā ir virkne citu ticamu resursu, kas citē Krievijas oficiālos datus.
Aģentūra “Bloomberg” vēsta, ka Krievijas valdība palielinās aizsardzības izdevumus nākamajam gadam līdz 13,2 triljoniem rubļu jeb 142 miljardiem ASV dolāru. Salīdzinājumam – šogad aizsardzības izdevumi sasniedz 111 miljardus ASV dolāru. Daudzviet tika arī vēstīts, ka kopumā armijas vajadzībām, militāri rūpnieciskajam kompleksam un drošības iestādēm utml. Krievija nākamgad plāno tērēt 41% no valsts budžeta. Ciparu izteiksmē finansējuma pieaugums izskatās iespaidīgs, taču vērtējot attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, ņemot vērā arī citus faktorus, izskatās, ka spēki strauji izsīkst.
Tā interneta resurss “The Bell” publicējis uzskatāmu grafiku, kurā redzams, ka militāro tēriņu dinamika attiecībā pret kopproduktu strauji sabremzējas. Tas nozīmē, ka gribēšana vēl ilgi un braši karot varbūt vēl ir, bet finansiālo iespēju tam kļūst aizvien mazāk. 2022. gadā Krievija militārām vajadzībām tērēja 3.02% no IKP, 2023. gadā – 3.73%, 2024. gadā – 5.99%, tad 2025. gadā plāno tikai mazliet vairāk nekā šogad – 6.2%.
Arī Rietumvalstīs dzīvojošais Krievijas opozicionārs Vladimirs Milovs savā Youtube kanālā akcentē, ka, lai arī finansējumu kara vajadzībām Krievija palielina, šī palielinājuma tempi ir paši lēnākie kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. To labi var redzēt, salīdzinot finansējumu pret iepriekšējo gadu. Ja 2022. gadā pret 2021. gadu pieaugums bija 38,4%, 2023. gadā (pret 2022.) – 36,9%, 2024. gadā (pret 2023.) – 67,6%, tad 2025. gadā (pret 2024.) pieaugums sarucis līdz 25.7%.
Ņemot vērā Krievijas kara pret Ukrainu gaitu, saprotams, ka būtiskam izmaksu samazinājumam nākamgad nav paredzams, pat neraugoties uz pēdējā laika baumām par drīzu miera vai pamiera noslēgšanu. Inflācija augsta, ekonomika kopumā stagnē, bet, lai piesaistītu algotņus, nākas solīt aizvien lielāku atalgojumu, tāpat ar veco mililtāro tehniku un munīciju nepietiek, nākas to iepirkt tajās dažās draudzīgās valstīs, kas vēl palikušas utt.
Milovs to komentē: ”Pat oficiālā inflācija šobrīd ir 8-9% gadā. Ja to atskaita, sanāk, ka reālā izteiksmē militārie izdevumi nākamajā gadā palielināsies vien par 15-16%. Ne vairāk. Principā, paradoksāli, bet tā ir laba ziņa. Jā, ir slikti, ka Putins nebeidz pagaidām karot, bet te atslēgasvārds ir “pagaidām”, jo viņš ar tādu naudas deficītu armijas un militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām ilgi pavilkt vairs nespēs.”
Un tas tādā gadījumā ir stāsts par briestošu krīzi Krievijā ja vēl ne nākamajā, tad aiznākamajā gadā noteikti.
Kāpēc ir tā? Jo ekonomika stagnē, bet izdevumi visās pozīcijās krietni pieaug. Pēdējo gadu budžeta plāni nepildās. Tiek izsmeltas iepriekš uzkrātās rezerves. Piemēram, Nacionālās labklājības fonda (NLF) likvīdās daļas (reāli naudas līdzekļi un zelts, kas glabājas Krievijas Centrālajā bankā) vērtība divu gadu laikā sarukusi uz pusi – no 8.8 triljoniem rubļu 2022. gada sākumā līdz 4.8 triljoniem rubļu šī gada septembrī. Milovs arī atsaucas uz Centrālās bankas pausto, ka NLF uzkrājums var izsīkt jau 2025. gadā. Tas ir ticams, ņemot vērā, ka, piemēram, šī gada Krievijas budžeta deficīts ir 3.3 triljoni rubļu un līdzīgs bijis arī iepriekš. Krievijas budžeta lāpīšanai ņemto aizdevumu izmaksas laikā kopš pilna mēroga kara sākuma pieaugušas par 275%. Šajā gadā vien pieaugums ir 1,5 reizes. Turklāt paredzams, ka izmaksas šajā pozīcijā strauji augs arī turpmāk. Piemēram, nupat septembrī Krievijas 15 gadu valsts parādzīmes tika tirgotas ar sadārdzinājuma likmi 16,53%.
Mēs ļoti satraucamies, ka Eiropas centrālā banka pārāk lēni mazina starpbanku aizņemšanās likmi un to, ka augstie 3,5% var kavēt tautsaimniecības kredītēšanu. Krievijā Centrālā banka šādu likmi ceļ nemitīgi un paredzams, ka tuvākajā laikā tā pārsniegs 20% atzīmi. Ražotāji tādu aizņemtās naudas sadārdzinājumu atpelnīt nespēj.
Kā tas skar karošanas spējas? Krievijas rūpniecības ministrs, pirmais vicepremjers Deniss Manturovs šovasar paudis, ka Krievijas militārajā rūpniecībā iztrūkst 160 tūkstoši darbinieku un pāris gadu laikā šis cipars var pieaugt līdz 250 tūkstošiem. Un tas ir neskatoties uz dāsno finansējumu un valsts milzīgajiem cilvēkresursiem.
Stāvokli Krievijas militārajā rūpniecībā vienā no savām Youtube uzrunām Milovs nesen raksturoja ar vārdiem: “Ir krīze militārajā rūpniecībā. Jā, tur ne tuvu viss nav tik labi, kā stāsta propagandisti Putina televīzijā un Putina propagandistu brīvprātīgie izpalīgi emigrācijā Rietumos, kuri nezkāpēc mīl klāstīt, cik labi Krievijā darbojoties kara mašīna, lai karš nākotnē būtu bezgalīgs.” Viņš atsaucas uz “Rosteh”, kas ir lielākais militāro pasūtījumu saņēmējs, vadītāja Sergeja Čemezova šī gada maijā pausto, ka militārās rūpniecības uzņēmumi strādā ar rentabilitāti, kas tuva nullei, kas nozīmē, ka nav resursu attīstībai, tāpat norēķinos apmēram ceturtā daļa ir barteris, iztrūkst kvalificēti darbinieki, aug izmaksas. Ne velti Putinam munīciju nākas izlūgties pat tādās valstīs kā Ziemeļkoreja.
Arī oficiālā Krievijas statistika uzrāda, ka militārās tehnikas (lidmašīnas, tanki, bruņumašīnas) ražošanas tempi sāk samazināties, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi.
Varētu jau domāt: lai viņi kaļ savus kara cirvjus kaut vai par visu naudu, tehnoloģiski tāpat rietumu bruņojums pārāks, ja vien… Un te ir jārunā par problēmu, kas vistiešākajā veidā skar tieši Rietumu pasauli.
Pagājušajā nedēļā ziņu aģentūra “Bloomberg” vēstīja, ka Krievija turpina saņemt Rietumu komponentes, lai ražotu raķetes, ko tā raida uz Ukrainu. Kopumā 86% komponentes bija no uzņēmumiem, kuru galvenie biroji atrodas ASV un Eiropā. Lielākā daļa no tiem tika saņemta no starpniekiem Ķīnā un Honkongā. Daļa no tiem uz Krieviju nonāca caur Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Taizemi un Turciju.
Tāpat pirms nepilna mēneša informnapalm.org vēstīja par sankciju apiešanas ceļu caur Kazahstānu, ko Krievija izmanto, lai nodrošinātu militāro lidmašīnu Су-30СМ apkalpošanu. Šajās lidmašīnās ir pamatā Francijā ražota elektronika, attiecīgi sankciju apiešanas shēmās uzrādās franču kompānijas Thales un Safran.
Un tie ir tikai atsevišķi sankciju apiešanas mehānismu fragmenti. Noteikti šī militārām vajadzībām vajadzīgu preču nelegālā plūsma ir joprojām milzīga.
Proti, runājot par Krievijai pieejamiem resursiem karošanai, jāuztraucas ne tik ļoti par to, cik daudz naudas tā grib tērēt šajā vai nākamajos gados, bet gan kam konkrēti tā tērē. Ja sankcijas reāli darbotos un Krievija būtu spiesta iztikt tikvien ar to, ko pati spēj saražot, nebūtu liela bēda, ja, teiksim, kara cirvju vai arbaletu ražošanai šķērdētu savus miljardus. Bet, ja Rietumvalstis sakās, ka sparīgi atbalstot Ukrainu, taču tajā pašā laikā pilnībā nenobloķē Krievijas iespējas izmantot Rietumvalstu tehnoloģijas bruņojuma ražošanai, tad gan Ukrainā un ap to notiekošais izskatās vien pēc gladiatoru cīņas arēnā, ko apgādātāji, sēžot ērtos krēslos, noskatās ar lielu azartu. Un tieši tas ir bēdīgākais šajā stāstā.
