Kur dodas aktieris Imants Strads, kad vēlas, lai visi liek viņu mierā? Un, kāpēc viņš pieņēma lēmumu pārcelties uz Dailes teātri? Atklāta saruna 2
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ar aktieri tiekamies dienā, kad pēc ilgākas pauzes viņš atkal ir kino filmēšanas laukumā, jo piedalās topošās filmas “Tizlenes” uzņemšanā. Tā būs jauniešu filma, kuras darbība risinās 1999. gadā, vēstot par trim meitenēm, viņu draudzību un skolas gaitām. Imants iejutīsies galvenās varones tēva lomā. Vaicāts, vai pēc pandēmijas izraisītās pauzes viņš atkal izbauda filmēšanas procesu,
Imants atbild: “Tā ir mana darba daļa, kas paliks vēsturē. Nākotnē mazbērni varēs apskatīties, kā esmu izskatījies dažādos savas dzīves posmos.”
Strads ir režisoru iecienīts TV un kino aktieris, bet teātra cienītāji viņu iemīļojuši kā vienu no Valmieras teātra balstiem. Tādēļ daudzus pārsteidza ziņa, ka Strads nolēmis pieņemt Dailes teātra piedāvājumu un pārcelties uz Rīgu.
Imants skaidro, ka šis lēmums bijis rūpīgi pārdomāts, turklāt saites ar Valmieru netiek sarautas, jo šajā Vidzemes pilsētā viņu joprojām gaida iespēlētās lomas teātrī, dzīvesbiedre aktrise Elīna Vāne un rūpes par iegādātā nama atjaunošanu.
Tātad jaunajā sezonā būsi Dailes teātra aktieris?
Jā, man ir līgums ar Dailes teātri, un esmu gatavs kāpt uz skatuves. Turpināšu arī iesāktās izrādes Valmieras teātrī, jo vairāk nekā 20 gadu esmu saucis šo teātri par savējo un nevaru tā vienkārši izsvītrot no savas dzīves.
Tomēr lēmums par pārmaiņām bija nobriedis, jo negribēju ieslīgt rutīnā un pašapmierinātībā. Es izvēlējos šādu gājienu, lai nedaudz sevi pabikstītu.
Protams, tas nebija viegls lēmums. Ne tikai profesionālā, bet arī sadzīves jomā: tomēr ir starpība, vai ceļā uz darbu jāpavada divas minūtes vai divas stundas.
Vai plāno arī turpmāk dzīvot Valmierā?
Jā, iespēju robežās. Pašlaik cenšos visu izdarīt tā, lai katru vakaru būtu mājās. 20 gadu laikā esmu pieradis pie Valmieras, pie šīs pilsētas vides un dzīves ritma. Valmierā man nav jāraizējas, ka varētu iekļūt sastrēgumā un sēdēt “korķī”.
Kā tu, dzimis rīdzinieks, vispār nonāci Valmieras teātrī?
90. gadu otrajā pusē studēju aktiermākslu, mācījos Liepājas teātra 5. studijā. Liepājas teātrī bija tikai viena zāle, bet Valmieras teātrim bija trīs, tādēļ bija vairāk izrāžu un vairāk darba aktieriem. Valmieras teātrī strādāja ļoti spēcīgi režisori (Felikss Deičs, Oļģerts Kroders, Varis Brasla u. c.), tādēļ pēc augstskolas man kā jaunam aktierim tā bija lieliska iespēja attīstīties, strādājot kopā ar lieliem meistariem. Gribētu cerēt, ka šo gadu laikā kaut ko esmu iemācījies.
Vai šobrīd sevi uztver vairāk kā valmierieti, nevis rīdzinieku?
Rīga man patīk, labprāt izeju pastaigā pa Vecrīgu, bet šobrīd es Rīgu vairāk uztveru kā Latvijas galvaspilsētu, nevis savu pilsētu. Manuprāt, nav pareizi, ka Latvijā viss koncentrējas tikai ap Rīgu, galvaspilsētā un tās apkaimē dzīvo teju puse valsts iedzīvotāju. Latvijā ir tikai trīs pašpietiekamas pilsētas: Rīga, Liepāja un Daugavpils, pārējās kaut kādā ziņā ir satelīti.
Jā, arī Ventspils īsti nevelk līdz reģiona centra statusam; uz turieni pat nav iespējams aizbraukt ar vilcienu, jo tas kursē tikai līdz Tukumam.
Vai tu kā Liepājas teātra absolvents esi satraukts par ziņām, ka teātrim draud slēgšana?
Valsts ilgus gadus bija novēlusi Liepājas teātra uzturēšanu uz pašvaldības pleciem, bet šobrīd valsts pienākums būtu darīt visu, lai palīdzētu teātrim. Jo ierobežojumus, kas šobrīd apgrūtina teātru darbu, ir noteikusi valsts, nevis pašvaldība.
Kultūras ministrijai būtu jāizrāda iniciatīva un jāmeklē kāds risinājums. Skaidrs, ka valsts rīcībā ir nauda, tikai nez kāpēc tās vienmēr pietrūkst medicīnai, izglītībai un kultūrai.
Aktieri bieži vien izvairās runāt par politiku, jo uzskata, ka tas nav viņu lauciņš. Vai tu interesējies par norisēm Latvijas politikā?
Nākas interesēties, jo tas ietekmē katru. Piemēram, tā pati pasažieru dzelzceļa sistēma. Kāpēc mums joprojām nav normālu, ērtu vilcienu kā Igaunijā? Vilciens uz Liepāju kursē reizi nedēļā, uz Valmieru dažas reizes dienā, bet arī nepietiekami. Tagad jau pāris mēnešus braukāju starp Rīgu un Valmieru; pa visu šo laiku tikai vienreiz esmu braucis ar jauno, modernizēto vilcienu.
Un arī tajā nav viegli iekāpt, jo man ar velosipēdu nākas kāpt gluži kā kalnā.
Es labprāt brauktu ar vilcienu, jo tas ir ērtākais sabiedriskā transporta veids, kas tevi aizved no centra uz centru. Vilcienā varu normāli izstiept kājas; nav jāraizējas, ka iekļūšu sastrēgumā un kaut ko nokavēšu. Taču daudzviet Latvijā vilcienu satiksme ir ierobežota, to vietā kursē autobusi.
Tātad kādam tas ir izdevīgi; pietiek apskatīties, kam pieder “Liepājas autobusu parks” (ar šo uzņēmumu saistīti Andris Šķēle un Ainārs Šlesers, savukārt “Nordeka” īpašnieks ir Juris Savickis. – Red.).
Kad mēs varētu atgriezties pie teātra baudīšanas ierastā veidā: ar pilnām skatītāju zālēm?
Ceru, ka līdz janvārim viss nokārtosies, ja mūs nesasniegs “otrais vilnis”, ar ko visi šobrīd tiek biedēti. Arī šeit ir jāskatās, kam tas ir izdevīgi. Tagad ziņās dzirdu, ka Latvija tikusi pie papildu finansējuma no Eiropas Savienības, varēsim tērēt desmit miljardus.
Piemēram, es nesaprotu, kā tas vīruss varēja nonākt līdz Mārsnēnu pansionātam, kas ir nomaļus no visiem ceļiem. Nedomāju, ka Mārsnēnu pansionāta darbinieki regulāri ceļo uz Itāliju un Spāniju, kur viņi varētu saķert Covid un atvest uz Latviju.
Vai pašam šobrīd nepietrūkst ceļošanas?
Gribētu aizlidot uz Gruziju vai Ukrainu, bet pašlaik jāsamierinās, ka kādu laiku būs jāiztiek bez ceļošanas. Tam arī vajag sakrāt naudiņu, kas pēdējā laikā diezgan patērēta.
Varbūt sapņo aizbraukt uz Kubu, jo savam sunim esat devuši vārdu Kuba?
Viņai jau bija dots šis vārds, kad Kuba pie mums nonāca! Nesen ar laivām braucām pa Salacu, un Kuba, kas ir liela peldētāja, braši peldēja mums līdzi. Beigās nogura un rāpās iekšā laivā, kas bija diezgan ekstrēms pasākums, tomēr līdz finišam tikām bez laivas apgāšanās.
Zinu, ka esi dedzīgs futbola līdzjutējs. Ko domā par tagadējo bēdīgo situāciju Latvijas futbolā?
Kāpēc uzreiz bēdīgo? Latvijas izlasei neklājas viegli, toties mūsu Virslīgas turnīrs ir ļoti interesants. Es fanoju par futbola klubu “Valmiera”. Atceros, ka savulaik “Valmiera” katru gadu bija spiesta cīnīties par noturēšanos Virslīgā, bet pēdējos gados klājies daudz labāk, esam iesaistījušies cīņā par trešo vietu, un tad ir pavisam cits azarts!
Ja man ir tāda iespēja, esmu gatavs doties uz stadionu arī tad, ja paspēju noskatīties tikai pēdējās 20 minūtes.
Daudziem radošās jomas cilvēkiem, kas Covid dēļ uz laiku palikuši bez darba, nācies cīnīties ar depresiju. Katram ir savas metodes: viens pievēršas apreibinošām vielām, cits izplata sazvērestības teorijas. Kā tev izdevies sadzīvot ar pārmaiņām?
Ja es būtu iesprostots Ķengaraga dzīvoklī, iespējams, man arī piemestos depresija. Taču mums ar Elīnu ir divstāvu māja ar dārzu Valmierā, kur vienmēr ir daudz darāmā. Man nav laika depresijai.
Reiz kādā intervijā teici, ka tev nepatīk remontdarbi, bet tagad esi uzņēmies atjaunot veselu māju. Vai iepatikās?
Es paļaujos uz meistariem, jo baidītos dzīvot mājā, ko būtu remontējis pats saviem spēkiem. Tagad galvenais uzdevums ir nopelnīt naudu, lai varētu apmaksāt meistaru pakalpojumus. Mēs gribam atjaunot māju vēsturiskā izskatā, nevis salikt reģipsi un piekaramos griestus.
Vai līdzdalība dziedošo aktieru apvienībā “Žerāri” tev ir hobijs vai peļņas avots?
Aktieriem nav tās lielākās algas; gribas nopelnīt ne tikai maizītei, bet arī sviestam un desai. Bet tas nav tikai peļņas avots, jo koncerti nodrošina arī enerģijas apmaiņu ar publiku.
Man ir liels gandarījums pēc koncertiem, kad esmu piedzīvojis publikas atsaucību. Un interesanti: jo mazāka zāle vai estrāde, jo lielāka atsaucība.
Vai teātra aktieriem nav sarežģīti pārkvalificēties uz filmēšanos kino? Latvijā kino industrija ir salīdzinoši neliela, filmēties nesanāk bieži, tādēļ grūtāk attīstīt savas prasmes.
Arī lielās valstīs ar spēcīgu kino industriju, piemēram, ASV un Francijā, ir daudz aktieru, kas darbojas gan teātrī, gan kino un TV, nav specializējušies tikai vienā jomā. Teātris un kino ir divas dažādas jomas, bet man šķiet, ka ir ļoti labi, ja aktierim ir iespēja darboties abās.
Teātris ir pamatdarbs, ar ko es uzturu sevi formā, bet filmēšanās piedāvā iespēju izpausties citā veidā. Mūsdienās arī teātrī ienākušas dažādas spēles tehnikas, izrādes notiek mazās zālēs, kur aktieris ir tiešā kontaktā ar skatītāju. Senāk aktieri bija pieraduši pie lielās skatuves, ko vajadzēja aizpildīt ar savu klātbūtni, tādēļ dažkārt šī teatrālā spēles tehnika tika pārnesta arī uz kino, kur izskatījās pārspīlēta.
Tevi aicina filmēties ārzemju filmās?
Jā, esmu gan braucis uz ārzemēm, gan piedalījies ārzemju filmās, kas tiek filmētas Latvijā. Krievijā spēlēju no PSRS emigrējušu ebreju, citreiz man vajadzēja iejusties serba lomā.
Tavs veidols diez ko neizskatās pēc serba…
Ceru, ka Serbijas vēstniecība neprotestēs! (Smejas)
Bet krieviem ir diezgan vienalga, kas spēlē otrā plāna lomas; viņiem galvenais ir parādīt savas zvaigznes.
Andrejs Ēķis tavu dzīvesbiedri Elīnu aicināja filmēties pikantā komēdijā “Svingeri”, bet tev bija jāspēlē pusmūža krīzes nomākts vīrietis “Klases salidojumā”. Vai neesi greizsirdīgs par šādu lomu sadalījumu?
Es gan teiktu, ka tieši “Klases salidojums” ir pikantāka filma! Esmu priecīgs, ka šajā projektā tapušas jau divas filmas, un ceru, ka izdosies nofilmēt arī trešo. Andrejs Ēķis komēdiju žanrā sāka ar “Svingeriem”, pēc tam bija “Blēži”, un tikai tad nāca “Klases salidojums”. Tādēļ varētu teikt, ka ar “Svingeriem” viņš tikai iesildījās, lai “Klases salidojumā” jau būtu teicamā formā! Katrā ziņā esmu priecīgs par katru, kas nevis kritizē citus, bet pats saņemas un parāda savu veikumu.
Latvijā par Ēķa filmām ir pretrunīgs viedoklis. Kino kritiķi tās uzskata par banālām, bet tautai patīk, jo citādi jau viņš nevarētu darboties šajā žanrā un veidot arvien jaunas filmas.
Cilvēks nevar ēst tikai rupjmaizi vai tikai kūkas; vajadzīgs sabalansēts uzturs.
Kino estētiem varbūt šķiet, ka īstā māksla ir tikai drāmas un traģēdijas žanrā, bet skatītājiem patīk arī komēdijas.
Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, un cilvēki vēlas nedaudz atpūsties, relaksēties. Tādēļ arī tiek veidotas šādas vieglā žanra filmas. “Klases salidojums” ir izklaides gabals, kas skatītājam piedāvā iespēju pusotru stundu atslēgties no ikdienas nebūšanām, nedomāt par koronavīrusa pandēmiju vai citām pasaules problēmām.
Es daudz braukāju pa Latviju ar koncertiem un viesizrādēm, un par “Klases salidojumu” no skatītājiem esmu dzirdējis galvenokārt pozitīvas atsauksmes; daudzi interesējas, kad būs nākamā filma. Turklāt jāņem vērā, ka Ēķis šīs filmas taisījis bez valsts atbalsta, nav iztērējis nevienu centu nodokļu maksātāju naudas, bet par savu naudu viņš ir tiesīgs filmēt visu, kas viņam ienāk prātā.
Tavuprāt, vai latvieši prot pasmieties par sevi, vai arī uztveram sevi pārāk nopietni?
Latviešiem patīk pasmieties par kaimiņu, bet ja kāds smejas par viņu, tad nereti gadās ļoti apvainoties. Bet es nedomāju, ka latviešiem ir slikta humora izjūta. Arī komēdijas žanrā mums ir tapušas lieliskas filmas. Cita lieta, ka mūsdienās trūkst labu scenāriju, ko būtu veidojuši mūsu pašu autori. Piemēram, “Klases salidojums” ir veidots pēc dāņu scenārija; TV seriālam “Viņas melo labāk” scenāriju taisīja lietuvieši utt.
Varbūt jaunie latviešu autori pievēršas tikai nopietnām tēmām, mērķē uz Nobela prēmiju literatūrā, bet ar komēdijām neviens negrib ķēpāties?
Uzrakstīt labu komēdiju nav nemaz tik viegli, tā ir liela māksla. Daudz grūtāk, nekā uzrakstīt traģisku apcerējumu par nosalušu kaķēnu, kas būtu pa spēkam katram vidusskolēnam.
Padomju laikā, kad darbojās Rīgas kinostudija, bija vairāk filmu, spēcīgāk attīstīta industrija, arī vairāk labu scenāriju. Tagad autoram ir grūti sevi uzturēt, ja strādā tikai par kino scenāristu.
Ja mums būtu vairāk kvalitatīvu scenāriju, tad arī latviešu filmas kļūtu arvien labākas, jo scenārijs ir filmas mugurkauls.
Ja nav jauno literātu darbu, vienmēr var ķerties pie latviešu literatūras klasikas ekranizācijas. Tu pats esi filmējies seriālos “Saldā indes garša” (pēc Jāņa Jaunsudrabiņa romāna “Jaunsaimnieks un velns” motīviem) un “Saplēstā krūze” (pēc Alfreda Dziļuma romānu motīviem), arī kinofilmā “Homo novus”, kuras pamatā ir Anšlava Eglīša romāns.
Arī seriālu “Sarkanais mežs”, kur esmu filmējies, daļēji iedvesmoja Anšlava Eglīša daiļrade. Bet arī literatūras klasikas pielāgošana kino scenārijam nebūt nav vienkāršs darbs. Pirmkārt, kādam ir jāpārzina šī klasika.
Otrkārt, jāizdomā veids, kā to pielāgot kino valodai, lai būtu interesanti arī mūsdienu skatītājam. Man arī patīk daudzi latviešu romāni, bet diez vai es uzņemtos to filmēšanu. Ne velti “Oskaru” ceremonijā tiek pasniegtas divas dažādas balvas: par labāko oriģinālo un labāko adaptēto scenāriju.
Ilonas Brūveres filmā “Ievainotais jātnieks” spēlēji Brīvības pieminekļa autoru Kārli Zāli. Vai iejusties reāla vēstures personāža lomā ir grūtāk, nekā spēlēt izdomātu tēlu?
Šajā filmā man bija salīdzinoši maz teksta, jo tas bija daļēji dokumentāls darbs, kurā tika izmantots arī aizkadra teksts. Man pašam bija ļoti interesanti uzzināt daudz ko jaunu par Kārli Zāli.
Spēlēt vēsturiskus personāžus nav viegli, jo uz taviem pleciem gulstas liela atbildība par to, kā atveidosi šo cilvēku.
Piemēram, Valmieras teātra izrādē “Lūcis” man bija uzticēts spēlēt leģendāro aktieri un režisoru Pēteri Lūci, un šīs lomas sagatavošanā nācās ieguldīt lielu izpētes darbu. Bet tāda ir aktiera profesija, jo tev jābūt spējīgam iejusties ļoti dažādos tēlos: vienu dienu tu esi skolotājs, citu dienu tev jātēlo bandīts. Es to uzskatu par savas profesijas priekšrocību, jo man ir lieliska iespēja vienlaikus izdzīvot vairākas dzīves.
Kā sadzīvo ar to, ka cilvēki uz ielas tevi atpazīst?
Normāli, esmu pieradis, ka cilvēkiem, it sevišķi bērniem, ir grūti noslēpt savu reakciju. Aktieris ir publiska profesija, tādēļ vienmēr būs jārēķinās ar publikas uzmanību. Ja gribu, lai visi mani liek mierā, varu aizbraukt uz Igauniju, kur mani neviens nepazīst.
Amerikāņiem ir tāds teiciens: “Tu visu mūžu centies kļūt slavens, bet, kad kļūsti slavens, sāc nēsāt melnas saulesbrilles, lai tevi neviens nepazītu.”
Savulaik Valmieras teātra izrādē “Muiža kaņepēs” spēlēji sievieti, atraitni Gurmižsku, par ko pat izpelnījies nomināciju teātra gada balvai kā “Gada aktieris”. Bet tagad Rietumos valda politkorekts uzskats, ka tikai gejs drīkst spēlēt geju, melnādainais atveidot melnādaino utt. Tad jau neviens latviešu aktieris vairs nevarēs spēlēt Otello!
Mums vēl nav tik traki kā Rietumos. Teātrī ir daudz stereotipu, piemēram, pirms 100 gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka karaļa Līra lomā aktierim nebūs bārdas. Kad to uzdrošinājās leģendārais aktieris Solomons Mihoelss, tas bija liels skandāls. Bet karalis Līrs nav nekāds vecis, viņam ir 40 gadu!
Tu neesi no tiem, kas, skatoties uz norisēm ASV un Eiropā, pareģo Rietumu civilizācijas galu?
Ja mēs līdz tam nonāksim, tas būs nevis Rietumu civilizācijas, bet gan vispār civilizācijas gals. Jo tieši Rietumu civilizācija bija tā, kas pārņēma stafeti no Austrumu civilizācijām un pēdējos gadsimtos ir noteikusi cilvēces attīstību zinātnes, tehnoloģiju, medicīnas un citās jomās.
Ja nebūtu šīs civilizācijas, šobrīd mēs dzīvotu viduslaiku apstākļos! Islāms ir aptuveni 600 gadu jaunāks par kristietību, un pašlaik islāmā mēs redzam radikālisma procesus, kas savulaik bija raksturīgi kristietībai ar visiem krusta kariem, inkvizīciju utt. Cerams, ka arī islāma civilizācija tiks tam pāri.
Palasot slaveno aktieru biogrāfijas, redzams, ka bohēma nereti situsi augstu vilni, tautā cienītie mākslinieki dažkārt kāpuši uz skatuves reibumā vai pat norāvuši izrādes. Vai mūsdienu aktieris to varētu atļauties?
Nē, kapitālisma apstākļos tas vairs neietu cauri. Iedomājies, ko nozīmē noraut izrādi? Atkarībā no zāles lieluma tas nozīmē 4000 līdz pat 20 000 eiro zaudējumus. Neviens teātris nevar atļauties vienā vakarā zaudēt šādu summu, tādēļ pēc šāda gājiena teātra vadība tevi nekavējoties izmetīs uz ielas.
Vai tev ir autoritātes Latvijas teātrī; aktieri, kam gribētu līdzināties?
Man ir liela cieņa pret daudziem aktieriem, it sevišķi tiem, kas ilgus gadus nostrādājuši teātros ārpus Rīgas. Viņiem ir mazāk iespēju izpausties TV, kino un citos projektos ārpus teātra, lai gan profesionālā ziņā viņi nebūt nav sliktāki par Rīgas aktieriem.
Ģirts Jakovļevs nesen svinēja 80 gadu jubileju. Vai redzi sevi uz skatuves arī 80 gadu vecumā?
Nezinu, jo aktiera profesija līdzinās staigāšanai pa virvi. Diemžēl es zinu cilvēkus, kas kādā brīdī ir norāvušies. Lai izturētu šo spriedzi, jābūt cilvēkam ar biezu ādu, bet aktieris pēc būtības nevar būt ar biezu ādu.
Imants Strads
Dzimis 1978. gada 10. janvārī Rīgā
Mācījies Rīgas 11. vidusskolā (tagadējais Franču licejs)
Absolvējis Liepājas teātra 5. studiju
Valmieras teātra aktieris kopš 1999. gada
2013. gadā saņēmis apbalvojumu “Gada valmierietis”
2020. gadā pievienojies Dailes teātrim Rīgā
Filmējies TV seriālos “Saldā indes garša”, “Sirdsmīļā Monika”, “Ēnu spēles”, “Saplēstā krūze”, “Sarkanais mežs” u. c.; kinofilmās “Mazie laupītāji”, “Sapņu komanda 1935”, “Homo novus”, “Klases salidojums” u. c.
Darbojas dziedošo aktieru ansamblī “Žerāri”
Imanta dzīvesbiedre ir Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne; aktierim ir meita Paula no laulības ar aktrisi Ilzi Lieckalniņu.
