Juris Lorencs: “Doždj” mēs ielaidām paši – sava naivuma, nezināšanas un muļķības pēc 44
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome anulējusi apraides atļauju Latvijā strādājošajai Krievijas televīzijas programmai “Doždj”. Vēsturisks lēmums, ko daži jau paspējuši salīdzināt ar “atbrīvotāju pieminekļa” nogāšanu Rīgā. Tomēr šajos notikumos ir milzīga atšķirība.
Pieminekli mums uzspieda, vairāk nekā trīsdesmit gadu tas bija kā svešķermenis Latvijas miesā. Savukārt “Doždj” mēs ielaidām paši – sava naivuma, nezināšanas un muļķības pēc. 2003.–2005. gadā man bija iespēju dzīvot Maskavā.
“Latvijas Avīzes” korespondenta īpašais statuss deva iespēja sastapt daudzus pārstāvjus no to laiku Krievijas opozīcijas aprindām – sākot ar Pleskavā dzīvojošo un joprojām aktīvo liberāli Ļevu Šlosbergu un beidzot ar melnsimtniekiem Dmitriju Rogozinu un Vladimiru Žirinovski.
Ātri vien nonācu pie atziņas, ka šie cilvēki ir nekas cits kā varas iestāžu kontrolēti “galma opozicionāri”.
Ka viņi neko nespēj, pat nevēlas mainīt, ka politika viņiem ir vai nu hobijs, vai iespēja pelnīt naudu. Vai arī pienākums pildīt kādu īpašu uzdevumu, par kura esamību varam tikai nojaust.
Arī šodienas opozicionārus es iedalītu trīs kategorijās. Pirmkārt, daži no viņiem tiešām tic, ka ar savu nostāju un rīcību veicina demokrātiju Krievijā, grauj Putina režīmu un tuvina Ukrainas uzvaru karā. Diemžēl viņu ir maz, tie ir kā saucēja balss tuksnesī. Otrkārt, tie ir cilvēki, kuriem atrašanās politikā vai medijos dod iespēju pelnīt iztiku.
Tas, ko viņi cenšas darīt – pievērst sev uzmanību, savākt pēc iespējas lielāku sekotāju skaitu “Youtube”, “Twitter”, “Instagramm”, “Facebook” vai “Tik Tok”. Blogeri, kuri dzīvo no “klikšķiem” un ziedojumiem jeb, modernajā krievu valodā izsakoties, no “donātiem”. Trešā opozicionāru kategorija ir specdienestu aģenti.
Tādi Krievijā bijuši vienmēr, jau cara laikos “ohranka” bija iefiltrējusies boļševiku pagrīdē.
Kad Latvijā atvērās čekas maisi, izrādījās, ka tajos atrodas cilvēki, kurus padomju laikā dēvēja par disidentiem.
Pat nacionālās kustības aktīvisti un pazīstami, tautā cienīti garīdznieki. Saprotams, aģents, kurš rediģē nelegāla pagrīdes izdevuma saturu un sazinās ar tā autoriem, ir krietni vērtīgāks par savervētu zinātnieku, kurš pēc ārvalstu komandējuma savam čekas kuratoram no populārzinātniskiem izdevumiem mēģina salipināt kaut ko līdzīgu daudzmaz ticamai atskaitei.
Būt Krievijas “galma opozicionāram” ir visādā ziņā izdevīgi. Maskavā, kur diplomātisko misiju, starptautisko organizāciju pārstāvniecību, dažādu fondu, ārvalstu mediju utt. skaits mērāms simtos, katru dienu ir iespēja apmeklēt oficiālu pieņemšanu, konferenci, prezentāciju utt. Par velti paēst un iedzert.
Dibināt jaunus kontaktus, sarunāt interviju, varbūt pat sadabūt ielūgumu uz ārzemju konferenci. Protams, tas viss tiek apmaksāts, uzstāšanās gadījumā var cerēt uz dāsnu honorāru. Jo Krievijas demokrātija taču ir jāglābj! Un var tikai minēt, kuri no šiem cilvēkiem strādā idejas vārdā, kuri banāla materiālā izdevīguma dēļ, bet kuri – specdienestu uzdevumā.
Pēdējie ir visizdevīgākajā situācijā, jo spēj apvienot “patīkamo ar lietderīgo”, arī materiālie labumi tiek saņemti no abām pusēm. Tas, kas visos laikos vieno šos “galma opozicionārus”, ir augstprātība un arogance pret “bijušajām republikām”.
Latvija viņiem asociējas ar vietu, kur reizi gadā varēja patusēt Dzintaru koncertzālē un nogaršot biezpiena sieriņu “Kārums”.
Nabadzīga, neinteresanta, nomaļa province, kas agri vai vēlu atgriezīsies Maskavas orbītā.
Arī šodien mēs patiesībā neko daudz nezinām, kas īsti ir “Doždj”, “Medusa”, “Eho Moskvi” vai patlaban ieslodzītā Alekseja Navaļnija dibinātais Korupcijas apkarošanas fonds. Kādi ir viņu patiesie mērķi un reālie saimnieki. Tas, ko mēs redzam – aiz šiem medijiem vai organizācijām nestāv plaša tautas kustība vai organizēts politisks spēks, kā Latvijas Tautas frontes laikos laikraksts “Atmoda”.
Šīs tā saucamās opozīcijas struktūras, ļoti iespējams, tiek glabātas un lolotas “nenoskārstai vajadzībai”.
Piemēram, situācijā, kad saniknots 300 000 cilvēku liels pūlis ar mietiem rokās virzās uz Kremli, parādās autoritatīvs “galma opozicionārs” un aicina – apstājieties, ko jūs darāt! Vai arī mērķtiecīgi izraisa skandālu, lai pavērtu iespēju nomelnot Latviju, kā tas nupat notika ar “Doždj”.
Tagad redzam, ka nevajadzēja viņiem dot pajumti, tā bija kļūda. Gribējām, kā labāk, iznāca – kā parasti. Sena ebreju gudrība gan saka – viss sliktais, ko mēs piedzīvojam, dara mūs gudrākus. Cerēsim, ka to varēs attiecināt arī uz latviešiem.
