“Gribēja pabiedēt, bet beigās nogalināja,” Gunta, iznākot no cietuma, atklāti par to, kā vienā naktī var mainīties visa dzīve 0
Kāda tobrīd apmēram divdesmitgadīga sieviete bija līdzzinātāja sava bijušā drauga slepkavībā. “Bezatbildība vienkārši. Cilvēku pasauca līdzi, tu vienkārši piekrīti un brauc,” par savu rīcību stāsta sieviete. Viņa nesen iznāca no cietuma, kur ieslodzījumā aizvadīja vairāk nekā 10 gadu. Tomēr arī šobrīd pastāv augsts risks, ka vardarbība partnerattiecībās var atgriezties.
“Neviens nedomāja, ka viņu nogalinās. Nevienam nav tiesību vispār atņemt dzīvību cilvēkam! Notika tāda situācija, ka cilvēki gribēja kaut kādā veidā man izpalīdzēt, bet nerēķinājās ar to un beigās nogalināja cilvēku. Un es biju arī tur klāt,” stāsta sieviete, kura sevi lūdza dēvēt par Guntu. Viņai ir vairāk nekā 30 gadu, neliela auguma, kautrīga un mazrunīga.
Pirms apmēram 15 gadiem Gunta satikās ar kādu vīrieti. Viss esot bijis labi, līdz viņš sāka lietot narkotikas. Partneris esot bijis vardarbīgs, bet neko vairāk Gunta nepaskaidro.
“Negribas taču dzīvot ar cilvēku, kurš ir kaut kādā ietekmē un nesaprot realitāti.” Sieviete mēģināja aiziet no dzīvesbiedra: “Es braucu prom un slēpos pie mammas, pie radiem, bet tas nelīdzēja.” Viņu atrada. Gunta noliedz, ka draugs būtu pierunājis atgriezties, drīzāk – piespiedis.
“Tu neko nevari izdarīt, kamēr tu atrodies tajā pašā vietā, vai pilsētā, vai kaut kur kopējā teritorijā. Kur tu liksies? Nekur! Un, ja vīrietis tev iesita pirmo reizi, tad viņš darīs to visu laiku.” Guntai tomēr izdevās no nevēlamajām attiecībām izrauties: “Man nekas nedraudēja tajā brīdī, kad es aizgāju. Priekš kam man lūgt palīdzību, ja man nekas nedraud?”
Viņa nolēma braukt uz ārzemēm, taču līdz tam dzīvoja pie kādas sievietes. Tur viņu bijušais draugs atrada. “Es biju pie vienas sievietes, kuru pazinu varbūt ilgāk par mēnesi. Izpalīdzēju viņai mājās pieskatīt viņas bērnu. Viņš atnāca pie tās sievietes, un es tur biju ar to mazo bērnu.”
Bijušais draugs esot bijis narkotiku ietekmē. Viņš draudēja un nelikās mierā, atceras Gunta. Viņš arī iepriekš bija tā rīkojies, taču šoreiz sieviete situāciju uztvēra nopietnāk. Viņa meklēja palīdzību.
“Tad es piezvanīju draugam, bet viņa nebija uz vietas. Viņš man atsūtīja puišus, lai pieskata, lai pabūtu ar mani kopā, lai man nekas nedraud. Tajā vakarā saucu policiju divas reizes, un tā viņi neko neizdarīja,” atminas Gunta. Policijai neizdevās atturēt vīrieti. Un bijušais draugs pēc divām stundām atkal uzradās pie viņas durvīm.
“Otrreiz tas pats notika. Policija bija kā liecinieki tiesā. Bet tādēļ, ka es neuzrakstīju iesniegumu, kādu viņi [policija] lūdza, viņi nevarēja viņu paturēt pie sevis, vai kaut kas tam līdzīgs.” Tad mājās pārradās Guntas pieskatītā bērna māte. Viņa bija gana pārskaitusies par notikušo.
“Viņa piezvanīja tiem puišiem, un viņi brauca pie viņa [bijušā drauga]. Pasauca līdzi arī mani, es arī braucu. Viņi gribēja ar viņu parunāt, pabiedēt – kā jau tur puiši dara. Un beigās viņu nogalināja,” liktenīgo notikumu atsauc atmiņā Gunta.
Tas notika 2012. gadā. Kompānija Guntas bijušo draugu nolaupīja un aizveda uz laukiem. Tur viņu sita. Divi no puišiem, kā saka Gunta, bija jau iepriekš pastrādājuši noziegumus. Turklāt viens bija narkotiku ietekmē.
“Tad es teicu, ka jābrauc mājās. Tad tā sieviete pateica, ka tāpat viņu neatstās dzīvu. Un tad viņu uzklausīja vīrieši. Un kas tālāk notika? Nezinu, jo man jau sākās histērija, un mani viens puisis no visiem pārējiem veda uz mašīnas pusi. Kā viņu nogalināja? Un [viņu] mirušu es neredzēju,” turpina Gunta.
Gunta gribēja par notikušo ziņot policijai, taču to nedarīja. Viņa jutās iebiedēta, jo saņēma nāves draudus. Tos esot izteikusi sieviete, kuras bērnu Gunta pieskatīja.
Pēc tam Gunta devās uz ārzemēm. Viņa norāda, ka nemēģināja tur slēpties, lai izspruktu no atbildības. Viņa aizbrauca vienkārši peļņā. Taču ne uz ilgu laiku. Guntu ārzemēs aizturēja un pēc gada pārveda uz Latviju, kur sieviete izcieta cietumsodu. “Termiņš bija 13 [gadi], bet izlaida ātrāk.”
Gunta cietumā pavadīja nepilnus 11 gadus. Viņu notiesāja par līdzdalību tīšā slepkavībā. Apsūdzības ieskatā, viņa esot uzkūdījusi grupu, lai tā pastrādā noziegumu.
Sieviete stāsta, ka viņa bija nobijusies, bet ne atriebīga vai dusmu vadīta. Savukārt šobrīd nožēlo pastrādāto.
“Ja man pateiktu toreiz, ka mēs brauksim un tur notiks tas, protams, es nebrauktu. Ja viņi brauktu, tad es nebrauktu. Bezatbildība vienkārši. Cilvēku pasauca līdzi, tu vienkārši piekrīti un brauc.”
Pirmie sarkanie karogi neveselīgās attiecībās ir jebkura veida baiļu un nedrošības sajūta. Šādos gadījumos ir jāmeklē atbalsts, lai pieņemtu lēmumu, ko iesākt tālāk.
“Šīs graujošās attiecības bieži vien arī ved pie visa veida vardarbības.” Vardarbība ģimenē bieži vien ir slēpta, skaidro Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu vecākā eksperte, KBT psihoterapijas speciāliste Evija Burkovska.
Diezgan bieži ir tā, ka varmāka reiz pats ir bijis cietušais, taču tas nav izšķirošais iemesls.
“Mēs arī tikpat skaidri zinām un ir pierādījumi, ka cilvēki, kuri ir auguši ārkārtīgi vardarbīgās attiecībās ģimenē un ir pieredzējuši patiesi tādu ilgstošu un nežēlīgu vardarbību, viņos nav šīs vēlmes darīt pāri, vai šīs dziņas, vai šīs vajadzības. Viņi atrod ceļus uz tādu dziedināšanu. Es domāju, ka te viens no iemesliem ir ģenētiskā pārmantojamība, gan arī mentālās veselības jautājumi,” iemeslus, kādēļ partnerattiecībās notiek vardarbība, skaidro Burkovska.
No fiziskas vardarbības ģimenē visbiežāk cieš sievietes, norāda eksperte. Viņa vēl piebilst: “Vardarbība rada vardarbību.”
