“Gribas visu redzēt, dzirdēt un sajust. Izlodāt, aptaustīt!” Kas bija Valdis – vīsīstākais Staburaga bērns? 0
Linda Šmite, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nākamgad izdevniecībā “Latvijas Mediji” nāks klajā Lindas Šmites biogrāfisks romāns par Valdi jeb Voldemāru Zālīti, ko vislabāk pazīstam kā “Staburaga bērnu” autoru. Piedāvājam fragmentu no topošā romāna.
Uz jauno vietu, ko sauc par Balto muižu, Zālīšiem atlaista ziņa par jaunumiem dzimtajā Sausnējā. Zālīšu kuplā dzimta papildināta par vienu putras strēbējiņu. Jura Zālīša brālim Pēterim radies dēla dēls Jānis. Tas labi, ka Juris un Made sadzīvojuši to mūža strēķi, kad Dievs viņiem vairs neliek krāmēties ar jaunas šūpuļa līksts ciršanu un nebeidzamo čīkstināšanu.
Bet brālim lai svētība, jauno zemes arājiņu auklējot! Vai Juris kāds gaišais reģis, kas sazīmē nākamību, kur Jānis Zālītis nav vis nekāds velēnu apkārt griezējs un zemes riku drostalās drupinātājs. Vai vecā dārznieka spējās saskatīt, kas galu galā sanāks no Zālīšu visjaunākajiem pēctečiem un cik atdevīgi viņi būs tēvzemei, ko Juris, cieši mīlēdams, paguvis tik vien kā izkrāšļot ar zemē dēstītu koku un puķu košumu?
Dažbrīd viņam šķiet, ka paša dziļi vagotās un ar melnzemi pietūcītās delnas kādudien sāks asnot, tik ilgi rokas sabijušas kūdrā, trūdzemē, melnzemē un smiltainē, ka ne atmazgāt, ne ienadžus no zemes melnuma izurbināt.
Kas Zālīšu Valdim mazais Sausnējas radinieks! Apvilcies svētdienas kārtu un sprogaino matu viļņus nobēdzinājis zem cepures, viņš līdz dievvārdiem lūko aizlavīties līdz Baltmuižas ezeram, kam esot brangi stāvi krasti. Gribas visu redzēt, dzirdēt un sajust. Izlodāt, aptaustīt.
Jāiet slepen, lai kāds neaizkavē. Jābūt makten modram, lai neaiztur vai nepagriež viņu atpakaļ uz dārznieka mitekļa pusi. Jādod kājām ziņa, lai tuvāk kokiem, akmeņiem, ciņiem.
Kas agri ceļas, tam zelts smeļas. Puikam izliekas, ka viņš maz dienās, kopš pametis iepriekšējo dzīves vietu, ir krietni vien pārgrozījies. Viņš daudz neko vairs neskumst par zaudēto, bet rauga dzīvot tālāk, kā lielie to dara. Nav laika bēdāt, ir jāstrādā un jāiedzīvojas.
Arī Valdim, kurš nebūs vairs Valdiņš. Labu prātu kļūtu Voldis, vecais zēns, kurš brīvo laiku izlieto jaunās vietas izpētei un tejienes puišu apgaismošanai. Kā izrādās, viņi ne reizi nav bijuši pie Staburaga, tikai dzirdējuši par iespaidu, ko tas atstāj uz cilvēkiem.
Bet Zālīšu Valdis nav redzējis tik greznu māju, kāda pieder Baltmuižas kungiem: divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem, ārsienas gludi apmestas, ap logiem izcakotas apmales un palodzes ar dekoru zem tām. Nav jau slikta tā dzīvesvietas maiņa. Tu cilvēks dabū redzēt ko pavisam jaunu! Tu kļūsti bagāts no redzētā!
Nu kas lai būtu domājis, ka Baltmuižas ceļi un pļavas ir tīras no visa balta? Krāsu naujums šorīt lejas un laistās, tikai ne balta. Mākoņi debesīs kā netīri ķiseņi, zālē nevienas baltas puķītes. Kur tas izbazūnētais baltums? Akmeņi ceļa malā melli vien, rasa zālē zili zaļa. Valdis jautā stingrajiem raspodiņiem un kautrajām āboliņa trīslapītēm:
– Kur noslēpta Baltmuižas pamatkrāsa?
– Skaties dziļāk, iekšpusē! – rosina viens zaļaugs.
– Raugies aiz! – papildina otrs.
– Vajadzīga aizredze? – puika nav ar pliku roku ņemams. Uzreiz attopas un stāsta par to, ko viņš ar savu vienmēr kustīgo prātu saskatījis:
– Vanagam tikuši zirņi, zaķim un zirgam – skābenes. Putnam un dzīvniekiem zālē pārinieks – zaļais augs. Kāpēc vilkam un velnam ir āboli, bet Valdim nav? Pat papum Jurim nav ne ābola, net rutka, ne zirņa, kaut viņš visu mūžu augus mīļojis kā paša bērnus: barojis, dzirdinājis, sedzis, cirpis, stutējis, dziedinājis. Cik tas būtu vareni, ja kokos augtu Jurāboli, bet ezermalā vējā šūpotos nevis vilk, bet Valdvālītes!
Valdis netiek ne soli uz priekšu. Līdz ezeram pusceļš nav nobrists, jo ikkatra zaļā sprodziņa un lapiņa vēlas iemest savu sakāmo reti notikušā sarunā ar cilvēku. Lapu švīksti un čauksti zēnam pieskaras glāsmaini, ikkatram viņš ko vaicā un atbild.
– Ko tad tu te dari? – nez no kurienes uzradusies, Valda sarunu ar augiem pāršķeļ rīta dzestruma atvēsinātā Mīļmāsiņa Lote, mīļākā no abām. Valdim šķiet, ka mākoņi debesīs nosvīst līdz ar viņu, cik pārsteigti un iztraucēti izrādās visi. Debesis līdzjūtībā pat iekunkstas: “Ak, cilvēk, – debesu sāpju bērn! Cik iztrūcināts un līdz ar to sāpināts tagad tu!”
Mīļmāsiņa Valdim nekad nav gauži darījusi. Drīzāk visdziļāk viņā ielūkojusies un sapratusi. Tamdēļ nav ko iztrūcināties tik ļoti. Lote izgājušo nakti nav varējusi ne acu aizvērt, jaunajā vietā miegs kā nozagts un izputināts vējā, tāpēc viņa pirmajā gaismiņā nākusi pie ezera palienēt dienas dzīvošanai vajadzīgo spirgtumu.
– Aizņemies no debesīm, kas mums pāri klājas tādas samtainas, gudras un labvēlīgas! – mazais brālis grib būt noderīgs padomdevējs.
– Kāpēc domā, ka debesis mums te gudras un vēl labu vien? – lielā māsa vaicā, it kā pati to nejuzdama. Viņa tā dara, lai garā veselīgo un garā spirgto brāli vedinātu uz dziļāku parunāšanos, uz tādu, kas aiztek tālāk par rutku sēšanu un plīts žagaru lasīšanu.
– Tāpēc ka debesis tāpat kā Staburags atrodas daudz augstāk par mums, un tur, augstumā, viss ir daudz labāks nekā te. Bet es esmu niecīgs – esmu tik mazs!
Bēdīgi noskan pēdējais, iestājas neveikls klusums, kurā Mīļmāsa aiziet līdzi savu domu ganāmpulkam, un neviens no abiem Zālīšiem neapjauš, cik bieži garajā mūžā Valdi sagrābs un nelaidīs vaļā šī savādā niecīguma jutoņa. Pēc nieka laika strēķīša garā žirgtais bērns jau uztaustījis zāles pret uzmācīgo niecīguma apziņu. Viņš klusi iesāk:
– Esmu Baltmuižas mežiem, ezeram un debesīm pilnīgi svešs, bet es nedrīkstu tāds palikt. Man nav brīv` būt mazam. – Turpmākais skan kā ticības apliecinājums: – Cilvēkam jābūt redzamam jeb ar` pamanāmam. Lai debesīm prieks, lai dzīvots nav velti.
Man jāatdara par visu labo, ko man devis papus, Draugs, māte un tu, Māsiņ! – Mazais lielais Valdis, šitik prātīgi runājot, pirkstos virpina kabatā gulošo Staburaga miesas drostalu, it kā meklēdams spēcīgā Staburaga apstiprinājumu malacīgajām un pirmoreiz skaļi izteiktajām domām.
Šīs domas stipri atšķiras no agrāk domātajām. Puisēns tikai šobrīd apķeras – viņš taču spēj būt savu domu gans un pavēlnieks. Kā būtu, ja uz priekšu lūkotu iegrožot un stingri vadīt savas domas, kas tik līdzīgas mainīgiem mākoņiem debesīs un šaudīgām aitām pļavās?
– Tu nebūsi mazs un niecīgs. Tu tiksi par lielu cilvēku. Esmu pilnīgi pārliecināta, – māsa runā, ko jūt viņas sievietes paredzīgā sirds. – Tev tikai jāpieaugas mazuliet. Jau tagad esi pārāks par mums visiem kopā. Es tikko matīju, ka tu saproti puķu un lapu valodu. Visai maz pasaulē tādu cilvēku, un tu esi viens no retajiem.
– Tikai nesaki nevienam, māsiņ, ka es ar puķēm sarunājos! Tejienes puiši nedrīkst zināt, viņiem nāks smieklis.
– Tieši otrādi, viņiem jāliek noģist, ka ārējai pasaulei ir arī iekšpasaule, tāda smalka, un to nedrīkst sabradāt smagām un netīrām kājām. – Lotes balsī guļ lepnums par mazo brāļuku un nožēla reizē. Viņa labi apzinās, ka pati netiks tālāk par istabmeitu vai labākajā gadījumā krietna vīra sievu.
Viņa nav piedzimusi brāļa Kārļa vietā, kurš, sīksts puisieša cilvēks būdams, paguvis iekļūt kroņa dienestā un ietaupīt kādu mazumiņu, ko, pieliekot pie citiem mazumiņiem, uzdomājis Zālīšiem reiz iepirkt dzimtas māju. Pēc varbūt atlēks kāda kapeika Valdiņa skološanai. Tāda galva nedrīkst palikt tukša. Pagaidām gan vecāki palūkos, kā zēnam soksies Subates privātskolā un tad skatīsies pēc kā augstāka.
Daugava pie Stukmaņu muižas. J. K. Broces zīmējums.
* * *
Laiks tik silts, ka jau bez cepures var skraidīt pa lauku, basām kājām slīdēt pa suloto pļavu, jozt cauri ozolu birzij, diebt prom uz ezeru. Žēl, ka nav neviena, kas Valdim Baltmuižā ierāda takas un taciņas, ligzdas un aliņas, kā to darīja viņš, kad Vīgantē ienāca jaunā putnu kopēja ar dēlu, kurš pāra dienās kļuva par Pasaulē Labāko Draugu.
Cik tā pasaule liela un cik dažāda, cik tajā vēl atlicis labu un mazāk labu draugu, tas viņam, citā malā nonākušam, tagad ar skubu jāpārbauda. Saņēmis drošu dūšu, Zālīšu puika laužas cauri tumšajam vērim. Cieti nomīta zvēru taka ved pretī nezināmajam.
Jo dziļāk mežā, jo vairāk balsu, bet pāri visām ir tā, kas valda puiškāna galvā: “Baltā muiža – Melna muiža. Melna, melna Baltā muiža” – “Pat bērzi viņiem te nav balti,” tā runādams, Zālīšvaldis pieduras koka stāvam, kuru ar delnu varbūt izdosies notrīt baltu kā pirts sodrējiem apklātu logu. Nekā. Mells paliek mells.
Raudas nav tālu, cik melnā mežā viņš iemaldījies. Mirdzoši un spodri bērzi mirdzēja vienīgi Vīgantē, īpaši laistījās tie, kas ar saknēm bija iekrampējušies Staburaga cietajā paurī kā vanags ar nagiem Drauga mātei nolaupītā vistā. Baltā spalva toreiz krāsojās kā ugunīga roze, tik dziļi slepkavas asie nagi urbās siltajā vistas ķermenī.
Tieši tā Staburaga piere pārplūda kristāldzidrām avotūdens strūkliņām, tik cieši no klints atgāzušies bērzi turējās kaļķakmens pierē. Koku dzīvotgriba bija sāpīga un baltas saules apmirdzēta. Kas Valdim atlika kā saskaitīt nāvei lemto bērziņu lapas un atkailināto sakņu spurgaliņas? Un tavu dīvainību!
Cik lapiņu zaros, tik sakņu spurgaliņu apakš koka. Bērzs no augšas un apakšas vienādi kupls. Tāpēc bērzs noturējās klints augšā un negāzās lejā.
Nebūtu bijis šo no sirds apakšas izcelto atmiņu, diezin vai mazais vīrs bez nevienas baiļu asaras būtu izsoļojis meža biezoknim cauri un iznācis par daudz spilgtā dienas gaismā? Par balvu viņam pie kājām nolikta liela bļoda, līdz malām pilna melna ūdens.
Nosmulēto un sadurstīto kāju nomazgāšanai? Šis ir tas pats Baltmuižas ezers, tikai no citas puses? Nu kā tad! Kungu māja nošļauptiem jumta galiem kā svētbilde stāv pretējā krastā zinātkārā pētnieka priekšā. Vai šie būtu tie izslavētie ezera stāvkrasti?
Kas tas par krastu stāvumu? Valdis spļaudās par tādu ainu, kurā nekā no Daugavas izgrauztām augstajām kaļķakmens sienām. Ezera izplatījumā nenieka no Daugavas nebeidzamās nākšanas un iešanas ar lediem, plostiem, laivām un ar saknēm izgāztiem ozoliem. Neapstādināmā Daugava iet zem ledus, bez ledus. Daugava steidzas uz jūru. Visas Valdiņa bēdas un nelaimītes tā aizrāva uz jūru, tik neizstāstāmi laimīgs viņš bija Vīgantē.
Baltmuižas melni tumšais ezers Valdim pie kājām guļ, piesedzies pats ar savu svešumu. Valdim skumjas kā miegs lien virsū. Neko no Valda ligām uz sevi neuzņems šis kā bļodā gulošais ezers!
– Tu mākot grāmatu, – baltas skaudības piesūcināta balss iztrūcina Valda iepelēkās skumjas, un ar reizi viņš tiek lepns savā garā. Kas par ligām un skumjam, ja kāds šitā runā?
– Māku, – uzrunātais atbild un ar acīm visriņķī sev meklē balss avotu. Bet avots kā aizbiris, kā izsusējis. Kas tā par ērmotu lietu? Valda tukšais maizes kambaris ierūcas tik skaļi, ka tikai tagad pārgalvīgais bēglis iedomā par nokavēto brokastu, mātes un tēva sirdīšanos, ūināšanu, meklēšanu. Kur gan viņu pedelītis aizmaldījies jaunā vietā? Ka nav ezerā iekritis, nogrimušās baznīcas zvana zvanīšanu klausīdamies. Būs licis ausi pie ūdens, būs… Māte labāki zinās, ko tādā reizē tēvam likt priekšā.
– Tu esot Staburagu savām acīm skatījis.
– Esmu.
– Vai tiesa, ka tu pa vāciskam ar` mākot?
– Mazuliet.
– Tu esot vēžus un vēdzeles pats savām rokām ķēris.
– Esmu. Bet kur esi tu? Nāc nu tak reizi laukā! Nāc patriekties!
Atbildes nav. Bērnišķīgās un nedaudz naivās balss avotiņš aizrijies pats ar savu burbuli.
Stukmaņmuiža, kur mācījies Valdis. Senāk un tagad.
