Juris Lorencs: Latvijas aizbraucēju motivācija – prom no Latvijas “bardaka” 10
“Kaut nenāktos dzīvot pārmaiņu laikos!” šo izteikumu piedēvē ķīniešu filozofam Konfūcijam. Taču pārmaiņas mēdz būt dažādas, arī patīkamas un pozitīvas, savukārt pārmērīga turēšanās pie vecās kārtības ved pie stagnācijas ar visām izrietošajām sekām.
Turklāt jau paša vārda “pārmaiņas” jēga sevī ietver mēģinājumu rast risinājumu, izkļūt no problēmu loka, kas ir cerīgi. Tas, kas slēpj sevī vislielāko stresu, bailes, bezizejas sajūtu, pat agresiju, ir neziņa. Ne velti saka – labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas.
Tagad daudzi jautā – kāpēc nesenajās parlamenta vēlēšanās Lielbritānijā vēlētāji nobalsoja par Konservatīvo partiju? Patiesībā atbilde ir vienkārša – cilvēki vēlējās izkļūt no neziņas tuneļa, pielikt punktu jau trīsarpus gadu ilgušām breksita mokām. Pāriet pie pārmaiņām. Kas zina, varbūt sāpīgām un ne vienmēr patīkamām, bet tomēr pārmaiņām.
Līdzīgā situācijā patlaban ir Latvija. Ja Saeima nobalsos, tad vairākus mēnešus ilgā runāšana par un ap Rīgas domi beigsies ar tās deputātu atlaišanu un jaunām ārkārtas vēlēšanām Latvijas lielākajā pašvaldībā. Spriežot pēc politiķu izteikumiem, atviegloti būs visi, galvaspilsētas pašķidro valdošo koalīciju ieskaitot. Bet mēs vēl nezinām, ar ko beigsies šīs vēlēšanas Rīgā.
Iemesls tam ir milzīgā neziņa, bet nu jau visas valsts mērogā. Neziņa par jauno pašvaldību reformu, par iespējamo saimniecisko krīzi, ko nu jau piesauc vai visi, kam nav slinkums. Par to, kā sankcijas pret Lembergu un viņam tuvajām organizācijām ietekmēs katra individuālā cilvēka dzīvi Latvijā.
“Štrunts par Lembergu, bet vai es janvāra vidū varēšu aizlidot uz Ēģipti?” tā man pirmajā dienā pēc sankciju pasludināšanas jautāja kāds paziņa. Viņš bija sapratis, ka nākamā gada 8. janvārī Rīgas lidostu, kas mūsu sarunas brīdī vēl bija Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas biedre, var vienkārši aizklapēt ciet.
Latvija nav vienīgā, kas šodien dzīvo neziņā un stresā. Pat aizmirstot par politiku un ekonomiku, mēs redzam straujas tehnoloģiskās, demogrāfiskās un nu jau arī klimata izmaiņas. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzi cilvēki cenšas meklēt vienkāršus risinājumus, viņus īpaši netraucē dzīve autoritāru režīmu, pat diktatūru apstākļos.
Ne pārāk brīva, ne pārāk bagāta dzīve tiek uzskatīta par lielāku vērtību nekā atrašanās nepārtrauktā demokrātijas stresā. Te arī slēpjas, piemēram, “Baltkrievijas oāzes” fenomens. Vēl viena iespēja – doties prom uz ārzemēm, uz vietu, kur apkārt notiekošie procesi uz mani it kā neattiecas.
Tieši šāda ir daudzu Latvijas aizbraucēju motivācija – vēlme dzīvot stabilā, sakārtotā vidē, prom no Latvijas “bardaka”. Bet arī šāds komforts var izrādīties ilūzija.
Pienāk brīdis, kad patvēruma valsts ekscentriskais premjerministrs Boriss Džonsons sāk runāt par to, ka iebraucēji no ES “pārāk ilgi mūsu zemē uzvedušies tā, it kā atrastos paši savās mājās”. Tā teikt, “sabraukuši te visādi”.
Demokrātija prasa piedalīšanos un iesaisti. Daudz tiek runāts par cilvēku pienākumu iet balsot. Taču vēl svarīgāks ir ievēlēto tautas kalpu un amatpersonu darbs, vēlēšanās doto solījumu pildīšana, politiskā griba lietas novest līdz galam.
To, vai politiskie spēki patiešām nopietni meklē izeju no Rīgas strupceļa, rādīs šīs pašvaldības vēlēšanas. Cik svaigas būs programmas un, kas patiesībā ir vēl svarīgāk, kādi politiskie smagsvari piekritīs kandidēt un strādāt Rīgas domē. Konkrētāk – vai tie būs arī Saeimas deputāti, ministri, Eiropas Parlamenta deputāti.
Pašreizējos apstākļos ar partiju zīmoliem vien var nepietikt. Un kurš ir pazīstamākais Rīgas domes politiķis no tā saucamajām “latviskajām” partijām? Vai tik tā nebūs Baiba Broka?
Kāda paziņa reiz teica – mani visvairāk nomierina dārza ravēšana. Citiem kā līdzeklis pret stresu kalpojot dzīvokļa uzkopšana un nederīgo krāmu izmešana. Šķiet, tādai nākamajā 2020. gadā jābūt arī Latvijas politikai – sakārtot valsti, atbrīvoties no liekā un nevajadzīgā.
Tikai tas jādara nevis drudžainā steigā, bet ar lietišķu un pārliecinošu spēku. Pāriet no neziņas stāvokļa uz labo pārmaiņu politiku – katrā novadā, Rīgā, Latvijā. Bet visam fonā gribas mieru. Radošu mieru.
