“Gribam strādāt tikai četras dienas!” Vērtējam, cik iespējama ir šīs iniciatīvas pieņemšana 48
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Caur Saeimas komisijām un Nacionālo trīspusējo sadarbības padomi, kas apvieno valdības, darba devēju un arodbiedrību pārstāvjus, šobrīd virzās iniciatīva par četru dienu darba nedēļas ieviešanu Latvijā. Vērtējam, cik iespējama ir šīs iniciatīvas pieņemšana.
Minētās iniciatīvas autors ir Deniss Meļehovs. Viņš piedāvā grozīt Darba likuma 131. pantu, kas regulē normālo darba laiku, un “samazināt patlaban noteikto darba nedēļu (piecas dienas, 40 stundas) uz četrām dienām, 32 stundām”. Meļehova ieskatā, palielinot brīvo laiku, darbinieku apmierinātības un radošuma līmenis pieaugs, nesamazinot darba efektivitāti. Iniciatīvu parakstījuši vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku.
Ir pozitīvi rezultāti
Viņa teiktais nav gluži bez pamata. Pēdējos gados vairākās valstīs – Dānijā, Islandē, Lielbritānijā, Jaunzēlandē, Francijā un Spānijā – veikti lokāli eksperimenti ar četru dienu darba nedēļas ieviešanu. Pirmie rezultāti ir iedrošinoši – tā, piemēram, dati liecina, ka 63% uzņēmumu, ieviešot četru darba dienu nedēļu, bija vieglāk piesaistīt un noturēt jaunus talantus; bet, piemēram, 78% darbinieku, pārejot uz šādu darba režīmu, atzinuši, ka jūtas laimīgāki un mazāk pakļauti stresam. Arī šā raksta autors, pat nepiedaloties nekādos eksperimentos, ir pilnīgi pārliecināts, ka, strādājot četras, nevis piecas (bet patiesībā drīzāk sešas) dienas nedēļā, justos laimīgāks un mazāk pakļauts stresam.
Piesardzīgu atbalstu darba nedēļas saīsināšanas iniciatīvai paudis arī Latvijas Brīvo arodbiedrību valdes priekšsēdētājs Egils Baldzēns. “Neuzskatu, ka šobrīd Latvijā būtu iespējama pāreja uz 32 stundu darba nedēļu, taču Spānijā, Francijā, Dānijā, Islandē un citās valstīs ir pietiekami daudz uzņēmumu, kas raduši iespēju pāriet uz 35 vai 36 stundu darba nedēļu. Pats galvenais, kas būtu jāmin – viņi spējuši pāriet uz saīsināto darba nedēļu, nesamazinot darba ražīgumu un saglabājot darbinieku algu apjomu. 79% darbinieku Islandē, kas pārgājuši uz šādu darba režīmu, jāpiebilst, ka starp aptaujātajiem bija ne tikai uzņēmumi ar brīvo darba laiku, bet arī bērnudārzu un slimnīcu darbinieki, atzīmēja pieaugušu darba ražīgumu.
Lai kaut ko līdzīgu ieviestu Latvijā, ir jāsaprot, ka tas var uzreiz neizdoties – ir jāpārvērtē darba organizācija un paņēmieni. Pirmais, pie kā varētu ķerties, ir sapulču organizēšanas paņēmieni, ieviešot tādas metodes kā laika atpakaļskaitīšanu, lai tās padarītu īsākas. Tāpat varētu apspriest pusdienu pārtraukuma saīsināšanu līdz pusstundai – šādi eksperimenti Latvijā jau ir veiksmīgi īstenoti, piemēram, “Rīgas satiksmē”, kā arī kafijas paužu un t. s. pīppaužu saīsināšanu.
Sasummējot šos pasākumus nedēļas garumā, jau būtu iespējams iegūt darba nedēļas saīsinājumu par vairākām stundām. Taču, jāatzīst, ka ne visās darbavietās būs iespējams ieviest saīsinātas darba dienas un var gadīties arī neveiksmes. Ir jāeksperimentē, un būtu labi, ja valdība to varētu atbalstīt. Piemēram, Spānijā valdība izdalīja 50 milj. eiro eksperimentiem ar darba nedēļas ilgumu, un tur, kur šie eksperimenti izrādījās veiksmīgi, to arī saglabāja. Domāju, ka likumdošanā jādod iespēja šādiem eksperimentiem un mēģinājumiem. Taču jāsaprot, ka bez zināmas piepūles un ierasto paradumu maiņas šādas pārmaiņas nav iespējamas,” saka Baldzēns.
Arī dažādi sociālo tīklu lietotāji atbalsta iniciatīvu par četru dienu darba nedēļu. “Anglijā nesen sākas izmēģinājums četru dienu darba nedēļai. Piedalījās 30 uzņēmumi. Ceru, ka šo sāksim piekopt. Es vienmēr esmu teikusi, ka man nedēļā vajag vienu brīvu dienu, lai socializētos, vienu, lai paveiktu visu “life admin” (saimnieciskos darbus. – Aut. piez.), un vēl vienu, lai vienkārši atpūstos. Divas par maz,” raksta kāda Evija. Bet Jānis raksta: “Es jau divus gadus tā strādāju tepat, Latvijā. Vienkārši vienojos ar priekšnieku, ka tāds turpmāk būs mans darba grafiks – 8 stundas dienā no pirmdienas līdz ceturtdienai. Finansiālos zaudējumus atsver emocionālie ieguvumi.”
Paradīzes ēnas puses
Pie vārdiem “finansiālie zaudējumi” vajadzētu pakavēties ilgāk, jo šī iniciatīva radītu krietni lielākas problēmas nekā drusku mazāk naudas maciņā. Ļoti skeptiski par četru dienu darba nedēļas ideju ir uzņēmēju organizāciju pārstāvji. Tā, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns teic, ka apšauba ideju, ka visas Latvijas ekonomikas mērogā izdotos panākt tādu darba ražīguma pieaugumu, kas kompensētu vienu zaudēto darba dienu. “Četru darba dienu rezultātā Latvijas iekšzemes kopprodukts, kas 2023. gadā tiek rēķināts 42 miljardus eiro liels, samazinātos par piektdaļu jeb 8,4 miljardiem eiro.
Attiecīgi par nepilniem trijiem miljardiem eiro varētu samazināties valsts budžeta apmērs – no šogad prognozētajiem apmēram 15 miljardiem ienākumu līdz apmēram 12 miljardiem. Un budžets jau nav abstrakta vērtība, no tā tiek finansēti dažādi sabiedrībai pieejamie pakalpojumi – izglītība, veselības aizsardzība, sabiedriskās kārtības uzturēšana un valsts drošība u. c. Latvija jau šobrīd nespēj adekvāti finansēt veselības aizsardzības sistēmu, kā rezultātā pacienta līdzmaksājums, saskaņā ar 2019. gada datiem, mums ir otrs augstākais Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Bulgārijas – 35,6%. Lietuvā tas ir nedaudz mazāks – 32,3%, bet Igaunijā jau ievērojami mazāks – 23,9%. Eiropas Savienības vidējais rādītājs – 15,6%, tātad vairāk nekā divas reizes zemāks nekā Latvijā. Tik krass valsts budžeta apmēra samazinājums, ļoti iespējams, nozīmētu pilnīgu pāreju uz maksas medicīnu un krasu pasliktinājumu pārējās no budžeta finansētajās jomās.”
Leiškalns norāda uz vēl vairākiem iniciatīvas trūkumiem, kā pirmo minot to, ka tās atbalstītāji nezina, ka jau šobrīd ir iespējams vienoties ar darba devēju par saīsinātu darba nedēļu un virknei sociālo grupu tāda pat pienākas un darba devējs nedrīkst atteikt. Kā vēl vienu trūkumu viņš min negatīvo ietekmi uz ārvalstu investīcijām, kas nodrošina darba vietas ar augstākām algām. “Ja investors, ieguldot zināmu kapitālu, nopērk iekārtas un zina, ka Latvijā tās varēs ekspluatēt tikai četras dienas nedēļā, bet kādā kaimiņvalstī – piecas, tad, kā jūs domājat, kuru valsti investīcijām, viņš izvēlēsies?” jautā Leiškalns. Viņš gan nenoliedz, ka atsevišķās nozarēs darba nedēļas saīsināšana var radīt arī pozitīvus efektus.
Izvērtējot teikto, jāpiekrīt, ka šobrīd optimālais ceļš būtu likumdošanas līmenī pieļaut lielāku darba nedēļas elastību un elastīgā darba laika plašāku ieviešanu – apmēram tāda bija arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas nostāja. Taču nākotnē, panākot augstāku labklājības līmeni un lielāku darba automatizāciju, šis jautājums kļūs arvien aktuālāks.
Uzziņa
Ko paredz likums par darba nedēļas ilgumu
Darba likuma 131. panta pirmā daļa nosaka:
“Darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas. Dienas darba laiks šā likuma izpratnē ir darba laiks diennakts periodā.”
Papildus tam Darba likuma 131. pants regulē darba laiku īpašām darbinieku kategorijām. Ļoti būtiska loma Darba likuma 131. panta regulējumam ir gadījumos, kad puses vienojas par virsstundām.
Savukārt Darba likuma 134. pants nosaka, ka:
– Darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.
– Darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma pārceļ viņu no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi, ja uzņēmumā pastāv šāda iespēja.
– Ja darbiniekam noteikts nepilns darba laiks, viņa nodarbināšana virs šā darba laika ir pieļaujama, pamatojoties uz darba devēja un darbinieka rakstveida vienošanos.
Tātad vispārīgā gadījumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna laika darbu, ja uzņēmumā pastāv šāda iespēja. Ja darbinieks nepieder pie kādas no likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4. panta 4. daļā minētajām grupām, darba devējam par darbinieku ir jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vismaz no minimālā iemaksu objekta arī tad, ja darbinieks strādā nepilnu darba nedēļu – te runa ir par notiesātajiem, kas nodarbināti brīvības atņemšanas laikā; I un II grupas invalīdiem; vecuma pensijas laiku sasniegušajiem; tiem, kuru nodokļu grāmatiņās reģistrēti trīs vai vairāk bērni līdz 18 gadu vecumam vai arī līdz 24 gadu vecumam, ja vismaz viens no tiem ir līdz 7 gadu vecumam un ja šis bērns turpina izglītoties; tiem, kuriem algas nodokļa grāmatiņā ierakstīts nepilngadīgs bērns, kas atzīts par personu ar invaliditāti; jauniešiem līdz 24 gadu vecumam, kas turpina izglītoties; tiem, kas strādā pie darba devējiem, kas reģistrēti Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā; personām, kuras pakļautas sociālās atstumtības riskam un kuras nodarbina darba devējs, kam piešķirts sociālā uzņēmuma statuss; tiem, kas sniedz valsts finansētu pavadoņa (bērnam līdz 18 gadu vecumam) vai asistenta pakalpojumu vai pašvaldības finansētu aprūpes pakalpojumu bērnam līdz 18 gadu vecumam, kā arī pašnodarbinātajam, kuriem ir pārtraukta saimnieciskā darbība.
Visbeidzot, Darba likuma 134. panta otrā daļa paredz, ka darba devējam ir jānosaka nepilns darba laiks, ja to pieprasa:
– grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, visā barošanas laikā;
– darbinieks ar invaliditāti;
– darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, vai darbinieks, kura kā vecāka aprūpē ir tāda pilngadīga persona ar invaliditāti no bērnības, kurai nepieciešama īpaša kopšana.
Tātad tajos gadījumos, kad nepilns darba laiks ir objektīva nepieciešamība, darba devējam tas ir jānodrošina.
