– Kurš iniciēja komisijas izveidošanu? 22
– Jau kopš 1994. gada ir likums par VDK dokumentu glabāšanu un sadarbības fakta konstatēšanu. Šogad maijā likumā izdarīja grozījumus. Tie stājās spēkā 23. maijā. Likuma 18. paragrāfs paredz komisijas izveidošanu ar uzdevumu veikt zinātnisku, vēsturisku un juridisku pētījumu par VDK darbību un konstatēt morālo un materiālo kaitējumu, kas nodarīts Latvijas tautai un valstij. Tāpat tur noteikts, ka komisijas darbības beigās mums jāsniedz ziņojums par VDK dokumentiem un to pieejamību plašai publikai. Tātad mums jāizstrādā ekspertīze, kas jāapstiprina Ministru kabinetam. Tur arī parādās jautājums, ko darīsim ar “čekas maisiem”, aģentu kartotēku, ko man vienmēr intervijās prasa. Bet to 1994. gada likumu jau revidēja tāpēc, ka sākotnējā redakcijā tur parādījās zināmi ierobežojumi cilvēkiem, kas bijuši VDK darbinieki vai informatori. Visi ierobežojumi viņiem skaitījās uz 20 gadiem. Tagad tie gadi pagājuši un visi var kandidēt Saeimā vai ieņemt valsts amatus.
– Bet sabiedrībā valda viedoklis, ka esat izveidoti tieši “čekas maisu” dēļ…
– Tas ir tā populāri, taču jāskatās juridiskā kopsakarībā, 20 gadi pagājuši un rodas jautājums: ko darīt tālāk? Saeimas Juridiskajā komisijā ir uzskats – pirms visus šos dokumentus nodot atklātībai, tie zinātniski jāizpēta un mums jādod sava atsauksme. Ja paraugās uz čekas dokumentu klāstu, tad principā visi tie, kuros nav minēti personu vārdi, oficiāli ir publikai pieejami. Arī tiem dokumentiem, kas atrodas TSDC, nav nekāda valsts noslēpuma statusa, un tie ir pieejami pētniecībai, tikai tautā iegājies, ka viss ir slepens. Vienīgais kritērijs, kas varētu kavēt dokumentu publicēšanu, ir personas datu aizsardzība. Bet tas neattiecas tikai uz Latviju vien, tas attiecas uz visu Eiropu. Vienīgi citās valstīs ir norādīts, ka publisko personu – politiķu un tamlīdzīgi – dati nav slēpjami. Latvijas likumdošanā šis jautājums vispār nav skarts. Būtu jāpadomā, kā vai nu arhīvu direkcijas direktīvās, vai ar Ministru kabineta rīkojumu noteikt, ka publisko aktīvo personu dati nav slēpjami.
– Tad var rasties jautājums, vai čekas ziņotājs ir “publiska persona”…
– TSDS glabātajā kartotēkā ir apmēram 6000 kartīšu, no tiem kādi 4800 ir čekas aģenti. Un tad vēl ir segvārdu žurnāli, kuros ir kāds 21 tūkstotis vārdu. Vai tos publicēt? Mans personiskais viedoklis – jā, publicēt. Ja paskatās, tad VDK fondos taču ir arī visu deportēto dokumenti, un būtībā uz tiem attiecas tas pats likums, kas uz VDK aģentu dokumentāciju, bet visu deportēto vārdi jau ir nopublicēti. 1941. gada 14. jūnijā – 16 tūkstoši, 1949. gadā – 44 tūkstoši. Tā ka tur viss ir publicēts, neprasot skartajām personām. Iebildumi nav bijuši, lai arī padomju laikā daudzi no saviem bērniem slēpa, ka tikuši represēti.
