Tagad cilvēku kustība, sajaukšanās antropoloģiskā ziņā ir daudz lielāka nekā senāk. Ko par mums atklāj fotoetnogrāfijas vēsture? 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam (LNVM) pieder ietilpīga fotokolekcija, kuras neliela (vērtīgākā) daļa, papildināta ar seniem foto no LU Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuves, Viļņas Universitātes bibliotēkas un Somijas Kultūras mantojuma aģentūras krājuma, nu apskatāma grāmatā “Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā”.
Muzeja izdotā grāmata veltīta agrīnajām fotogrāfijām no 19. gadsimta 60. gadiem līdz 1923. gadam, kad rūpes par etnogrāfisko materiālu apzināšanu un dokumentēšanu uzņēmās pirmā valsts finansētā Latvijas pieminekļu aizsardzības institūcija – Pieminekļu valde. Bet sākumos lauku ainavas ar tradicionālo zemnieku un zvejnieku sētu apbūvi, lauku sadzīves, dažādu darbu veikšanas paņēmienu, darbarīku, iedzīves priekšmetu, apģērbu, tradīciju, Latvijas novadiem raksturīgo iedzīvotāju antropoloģisko tipu mērķtiecīga fotofiksācija bija dažu latviešu fotoentuziastu rokās.
“Ja toreiz nebūtu viņu personīgās ieinteresētības un gatavības ziedot savus līdzekļus, mums šo foto nebūtu. Un tas būtu ļoti liels zaudējums Latvijas kultūrvēsturei un etnogrāfijai. Tā ka varam būt laimīgi un lepni par to, kas mums ir,” teic LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna un viena no grāmatas līdzautorēm, Etnogrāfijas nodaļas krājuma glabātāja Anna Bartkeviča.
Fotoetnogrāfija 19. gadsimta vidū kļuva par modes lietu – ASV fotografēja indiāņus, Krievijā mazo tautu pārstāvjus, jo valdīja uzskats, ka šīs tautas jādokumentē, kamēr nav izzudušas. Vai ar latviešu fotografēšanu bija līdzīgi?
S. Kalna: Nē, priekšstata par latviešiem kā izzūdošu tautu nebija. Bija kas cits – sāka rasties apziņa, ka latvieši ir viena nācija, ka esam viens vesels. Un uzdevums bija fiksēt ne jau latviešus pašus, bet tradicionālo etnogrāfisko kultūru, kas modernizācijas un urbanizācijas dēļ lēnām pazuda.
Tāpēc arī šī fotografēšana jāskata latviešu nācijas veidošanās kontekstā. Nācijas apziņa rodas lēnām un pamazām, pēc tam, kad atcelta dzimtbūšana, kad mājas sāk iepirkt “par dzimtu”. 1896. gadā Rīgā rīkoja latviešu etnogrāfisko izstādi.
Tajā laikā tamlīdzīgas etnogrāfiskās izstādes notiek daudzās vietās – Prāgā, Maskavā. Piemēram, Krievijā 1867. gadā to rīkoja, lai parādītu, kādas tautas dzīvo impērijā – viņu valodas, tradīciju un apģērba atšķirību.
Tas vispār ir laiks, kad pamazām veidojas jaunās nacionālās valstis. Latviešu gadījumā tā doma, ar ko 20. gadsimta sākumā nāca paši latviešu fotogrāfi, piemēram, Mārtiņš Buclers (1866–1944), bija, ka mūs fotografē cittautieši, taču viņi mūs rāda ne tā, kā mums patīk.
Kas ar to bija domāts?
Varbūt tas, ka sveštautiešu uzņemtajās fotogrāfijās parādās kāds nabadzīgi ģērbies latvietis, varbūt nomākts, dusmīgs latvietis. Ir taču daudz veidu, kā manipulēt, un lietas vienmēr var pasniegt tādā gaismā, kādā gribi, lai cilvēki tās redz. Ja ir vēlēšanās, fotogrāfijā var parādīt, ka cilvēks ir neizglītots, neaptēsts.
Tāpēc Buclers nāca ar aicinājumu, ka mēs paši dokumentēsim, kādi esam. Kāds ir mūsu apģērbs, izskats, kāda ir mūsu saimniecību varēšana, jo mums nepatīk, ka mūs fotografē citi. Kultūrvēsturiskais mantojums jāvāc pašiem, lai paši arī varētu sevi rādīt tādus, kādus gribam, lai citi mūs redz.
A. Bartkeviča: Un pēc Buclera uzsaukuma latvieši paši sarosījās, lai fotogrāfijās tiktu iemūžināti kā cēli ļaudis.
S. Kalna: Tāpēc jau fotoetnogrāfisko ekspedīciju laikā reizēm lūdza nefotografēties darba drēbēs, interesējās, vai skapī un pūralādēs nav senas goda drānas. Varbūt tas ir kāzu apģērbs, varbūt vecvecāku drēbes, ko vēl var uzvilkt un demonstrēt kā latvietības piemēru. Tradicionālais apģērbs, sadzīves tradīcijas bija tas, kas mūs kā kopienu identificēja un atšķīra no čehiem, vāciešiem vai citām tautām.
Sanāk, ka latvieši etnogrāfiskos foto 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izmantoja arī savas pašapziņas celšanai. Savukārt fotogrāfi to uztvēra kā misiju?
Jā! Pilnīgi viennozīmīgi tas bija balstīts patriotismā. Tas ir arī grāmatas “Kamēr vēl laiks” mērķis – parādīt tā laika fotogrāfu pašiniciatīvu, fotoetnogrāfijas sākumu līdz 1923. gadam, kad finansējumu fotoekspedīcijām jau sāka dot valsts. Bet visi tie, kas darbojās iepriekš – Mārtiņš Buclers, Arnolds Cālītis, Jānis Krēsliņš –, viņi to darīja savā brīvajā laikā, par savu naudu.
Arī 1896. gada Latviešu etnogrāfisko izstādi Rīgas Latviešu biedrība rīkoja par savu naudu. Cēla paviljonus, staigāja pa laukiem un meklēja etnogrāfiskos priekšmetus. Tā bija pašiniciatīva. Buclers par citu uzņemtajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām maksāja no savas kabatas.
A. Bartkeviča: Buclera 1906. gadā izveidotajā Latviešu fotogrāfiskajā biedrībā apvienojās gan latviešu profesionālie, gan amatierfotogrāfi no lauku reģioniem. Iemūžināt Latvijas ainavu un cilvēkus bija biedrības mērķis. Gan Buclers, gan fotogrāfs Mārtiņš Sams biedrības sanāksmēs vienmēr uzsvēra nepieciešamību iemūžināt latviešu ikdienu, apģērbu. Mērķis bija savākt šādu fotoliecību kolekciju. Tās publicēja arī Buclera izdotajā žurnālā “Stari”.
Bet kas noteica sveštautiešu interesi par latviešu savdabībām, piemēram, 1867. gada etnogrāfiskajā izstādē Maskavā?
S. Kalna: Tur tā galvenā doma bija ideoloģiskais moments, parādīt, cik daudz un dažādas tautas atrodas zem Krievijas impērijas ērgļa. Taču no mūsdienu viedokļa svarīgi, ka tādēļ jau mums vispār ir šīs 19. gadsimta vidus latviešu fotogrāfijas, ka Maskavas izstādes dēļ bija aicinājums fotografēt un tās sūtīt.
Toreiz, 1866. gadā, kad poļu izcelsmes arheologs un etnogrāfs Mihails Kuscinskis aicināja apkaimes zemniekus uzvilkt labākās drēbes un nākt uz Krustpils pils kāpnēm fotografēties (foto publicēts grāmatā), viņi atnāca tradicionālajā apģērbā – garos svārkos, ratenīcās, bet daudziem jau bija jaunums – no pilsētas ienākušās naga cepures. Un tās fotogrāfijās jau ir ļoti, ļoti vērtīga liecība.
Vēlāk, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, ja pateica apģērbieties labākajās drēbēs, tas lielākoties bija pilsētas modes apģērbs. Sievietēm jau bija volānu kleitas un mežģīņu cepurītes. Pašu austo linu un vilnu nomainīja pirkti kokvilnas audumi.
Senākās fotogrāfijas mūsdienās palīdz arī tautastērpu komplektēšanai. Ārkārtīgi vērtīgi redzēt, kā cilvēki toreiz ģērbās, ko pie kā vilka ne jau tādēļ, ka kāds etnogrāfs pamācīja, bet tādēļ, ka viņi vienkārši ģērbās, kā jau viņu vecāki un vecvecāki bija darījuši. Tas ir pamats arī mūsdienās etnogrāfiski pareizai tautastērpa nēsāšanai.
Jums muzejā šobrīd top pamatīgs tautisko brunču katalogs. Varbūt kāds no tiem muzeja krājuma apģērba gabaliem redzams arī senajās fotogrāfijās?
Nē, šajā grāmatā tādu nav. Bet kataloga manuskripts ir gandrīz gatavs. Autore ir tekstilmāksliniece un LNVM Etnogrāfijas nodaļas krājuma glabātāja Una Dževečka. Krājumā mums ir vairāk nekā 500 brunču, kuru hronoloģiskā robeža ir no 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta sākumam.
No dažādiem novadiem. Novitāte būs tā, ka brunči katalogā tiks skatīti arī no kreisās puses, lai būtu redzamas vīles, kabatas, jostiņas, apmalītes. Una Dževečka pēta brunču šūšanas paradumus un tradīcijas, jo pēc apdares var noteikt brunču vecumu, ietekmes. Protams, katalogs būs bagātīgi ilustrēts, to varēs izmantot tautisko brunču darinātāji.
Gadiem ritot, ļoti daudzas etnogrāfiskās fotogrāfijas esot gājušas zudumā.
1896. gada Latviešu etnogrāfiskajai izstādei materiālu pirms tam divu gadu garumā vāca 11 ekspedīcijās. Apstaigāja Kurzemi, Vidzemi, Latgali. Piemēram, Jānis Krēsliņš Latgalē uzņēma ap 180 fotogrāfiju. Bet es zinu, ka man muzeja krājuma kastītē no šīs ekspedīcijas ir 20 fotogrāfijas! Kur pārējās? Nav ne jausmas. Arī interneta apritē nekas tāds nav redzēts. Mēs pat nezinām, kad un kur Krēsliņš nomira. Zināms, ka viņš 1898. gadā pārcēlās uz Kaukāzu.
A. Bartkeviča: Buclers, Pirmā pasaules kara laikā dodoties bēgļu gaitās uz Harkivu, ņēma visu Latviešu fotogrāfiskās biedrības kolekciju un dokumentāciju līdzi. Lielākā daļa no tā visa kara laikā pazuda bez vēsts. Saglabājusies tikai neliela kolekcijas daļa, kas tagad atrodas mūsu muzejā.
Grāmatā atradu tikai vienu foto, kur cilvēks smaida.
Tas ir tīri tehnisks jautājums. Tā laika fotokamerām bija ilgs ekspozīcijas laiks – bija grūti ilgstoši noturēt smaidu… Laikam tādas fotogrāfijas šoreiz neielikām grāmatā, bet nav tik traki, jo vispār krājumā tādas ir. Teiksim, smaidīgas lībietes.
S. Kalna: Cilvēki 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, protams, zināja, kas ir fotoaparāts. Droši vien bija sastapušies ar fotografēšanos gadatirgos. Bet ikdienas dzīvē viņiem pašiem pēc fotogrāfijas nebija nekādas vajadzības. Nebija viņiem ne sociālo tīklu, ne pases vai kādu darba dokumentu ar fotogrāfiju. Daudzi piedzima un nomira, tā arī nekad nenofotografēti. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tā laika fotogrāfijas ir tik vērtīgas. No viņu sejām mēs varam sakombinēt kopumu, lai uzzinātu, kā izskatījās tā laika cilvēki.
Šķiet, tā laika un mūsdienu latviešu sejas tomēr atšķiras. Vecos fotoattēlos var redzēt, ka kurzemnieki atšķiras, sacīsim, no latgaliešiem, ko mūsdienās vairs tik izteikti nevar novērot.
Tagad cilvēku kustība, sajaukšanās antropoloģiskā ziņā ir daudz lielāka nekā toreiz. Taču neesam antropologi, lai par to spriestu. Pati nāku no Liepājas, bet mana omamma no Otaņķiem. Un ir arī tā, ka, skatoties fotogrāfijas, kuras uzņemtas Dienvidkurzemē – Nīcā, Rucavā, Bārtā –, redzu: vienā ir mans brālēns! Protams, tas nav viņš, jo brālēns dzimis 1970. gadā. Taču 1894. gada bildē izskatās kā viens pret vienu! Tas tips, tā seja joprojām ir! Saknes!
A. Bartkeviča: Izmaiņas ir, taču tās ir vairāk ārējo apstākļu ietekmē, nevis antropoloģiski. Cilvēka ikdiena, darba apjoms ļoti ietekmēja izskatu. Viņi bieži vien ir noguruši. Atrašanās visu laiku laukā arī kaut kā novecina.
S. Kalna: 19. gadsimta beigās fotogrāfijās pierakstīja arī cilvēka dzīves datus – kur dzīvo, dzimšanas gadu, vārdu, uzvārdu, matu un acu krāsu, auguma garumu. Tas bija būtiski, jo 1896. gada etnogrāfiskajā izstādē viņi gribēja arī parādīt, kā latvietis izskatās. Tagad skaties uz to bildi un domā: “20 gadu? Nevar būt!” Viņš izskatās vecāks par 30 gadiem vai pat visus 40 gadus vecs.
Tā laika fotoportretu iezīme ir tumšās sejas.
Tā ir nosauļošanās! Pieminekļu valdei ir pēc 1923. gada tapušas bildes, kur cilvēki fotografēti bez galvassegas. Īpaši sievietes. Kad viņas noņem zem zoda sasieto lakatu, kļūst redzama nosauļotā līnija – kur brūns un kur pilnīgi balts, jo visu laiku staigāts lakatiņā.
19. gadsimta beigu fotogrāfijās pārsteidz, ka Latvijas laukos, izrādās, joprojām bija vēl mājas bez skursteņiem, tā sauktās dūmistabas.
Jā, tādas vēl bija, taču 19. gadsimta otrajā pusē dūmeņi tomēr parādās aizvien vairāk. Tajā laikā ēkas jau izpirktas no muižas “par dzimtu”. Ap gadsimta beigām kredītmaksājumi vairumam beidzās, saimniekiem parādījās līdzekļi, kurus viņi ieguldīja māju renovēšanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. Fotogrāfijās bieži vien redzami māju attīstības kultūrvēsturiskie slāņi. Redzams, ka sākotnēji jumtā bijušas lūkas, pa kurām izlaida dūmus – tātad sākumā tā bijusi bezdūmeņa ēka.
Ja redzam guļbūvi ar lieliem sešu rūšu logiem, tad pilnīgi skaidrs, ka sākotnēji tur tādi nav bijuši, un tā ir 19. gadsimta beigu vai 20. gadsimta sākuma pārbūve, kad logu ailas paplašina. Reizēm var redzēt, ka 19. gadsimta otrajā pusē, kad cilvēkiem parādījušās finanses, viņi iebūvē mājā apkuri, kur kurtuve ir it kā ārpusē, tādā kā verandiņā, un iekšā iet tikai siltums. No plīts apkures kanāli aiziet līdz dzīvojamajām telpām un vairs nav jākurina dūmojoša krāsns pašā mājā. Ja ir zināšanas, no šīm fotogrāfijām var nolasīt ļoti daudz.
Bet vēlāk – 20. gadsimtā – neviens Latvijas laukos etnogrāfiskajā apģērbā vairs nestaigāja un ar seniem darbarīkiem nestrādāja. Cik lielā mērā tad vispār var runāt par etnogrāfiju?
Ēkas un zemnieku saimniecības, darbs, darba paņēmieni un rīki jau paliek. Fotoetnogrāfija nozīmē fiksēt ikdienas dzīvi tādu, kāda tā ir. Vai novērojumi notiek 19. gadsimta beigās vai 21. gadsimta sākumā, vai tā ir zvejnieka, zemnieka dzīve vai vienas klases dzīve skolā, tas jau ir vienalga. Un rezultāts ir materiāls, uz kura pamata pēc tam balstīt spriedumus – antropoloģiskos, socioloģiskos.
A. Bartkeviča: Tas aizvien notiek. Tikai mainās veids. Tas var būt foto, video. Mainās tikai objekts. Tas vairs nav cilvēks tautastērpā, kas vāc sienu, bet kaut kas mūsdienu videi raksturīgs.
Cik intensīvi šī ikdienas un notikumu fiksācija notiek mūsdienās?
S. Kalna: Mums šobrīd LNVM ir digitālo resursu krātuve “e-muzejs” ar jaunu platformu “Gadsimta stāsti”, jo esam konstatējuši, ka mums muzejā ir daudz priekšmetu, kas raksturo dzīvi padomju laikā, taču ļoti trūkst stāstu par šiem priekšmetiem – kā pie tiem tika, kā lietoja. Tāpēc cenšamies šādus stāstus iegūt. Izveidojām vairākus desmitus anketu, lai aptvertu visu padomju cilvēka ikdienas dzīvi, kas saistīts ar apģērbu, dzīvi ģimenē, skolā, darbavietā, attieksmi pret vēstures notikumiem.
Vēl esam tikai šīs platformas pašā sākumā, mums aizpildītas ap 200 anketas. Tās ir dažādas, ar vienu, pieciem, divdesmit jautājumiem un tā tālāk. Piemēram, vienā ir jautājums: “Kā jūs pirmo reizi sastapāt banānu?” Tie stāsti mums raksturo vidi, kādā cilvēki dzīvoja. Dzīvojot mūsdienās pilnīgi citā ekonomiskajā sistēmā, pat iedomāties nevaram, kā dzīvoja padomju cilvēks, kura dzīvē bija jēdzieni, kādus pat vairs nepazīstam – blats, deficīts. Un tā informācijas telpa, kādā dzīvoja.
Piemēram, viens rakstīja, ka viņa vecāki par to, ka ir tāds banāns un ka to var ēst, uzzinājuši tikai no filmas “Briljantu roka”! Cilvēki, kas aizpilda šīs anketas, var likt klāt arī fotoattēlu, bet var atstāt tikai stāstu. Bildēm mums ir platforma “Gadsimta albums”, kuru izveidojām pēc 2018. gada izstādes “Latvijas gadsimts”. Jebkurš cilvēks var tur ieiet, pievienot savu bildi un par to pastāstīt. Tā veidojas visas Latvijas vēstures albums, kur katrai fotogrāfijai klāt ir personisks stāsts.
