“Bija lauztas trīs ribas, dakteri teica – tu neesi normāls.” Motokrosa braucējs Toms Macuks grib izcīnīt zeltu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Motokrosa braucējs Toms Macuks šosezon kļuva par Eiropas vicečempionu “Open” klasē, taču nākamajam gadam gatavojas ar neskaidrības plīvuru par iespējām realizēt mērķi izcīnīt Eiropas zeltu.
“Motokross ir diezgan dārgs, turklāt nākamajā gadā Eiropas kalendārā ir divi tālie posmi – Sočos un Turcijā, daudz izmaksā tehnikas sūtīšana. Šobrīd no sponsoriem nav nekādas intereses, vīruss ietekmējis visu situāciju. Man principā katra ziema ir tāda, ka trenējies, bet īsti nezini, kam, un tikai sezonas sākumā parādās kāda skaidrība. Man šis sports ļoti patīk, trenēju četrus jauniešus, trim no viņiem apkopju arī viņu močus. Tas ir mans darbs, pēc kura trenējos pats,” “Latvijas Avīzei” stāsta Macuks.
Esi mēģinājis klauvēt pie sponsoru durvīm?
Visus gadus esmu taisījis prezentācijas, rakstījis un veltījis daudz laika, bet nevienu centu neesmu dabūjis. Tikai varbūt kādus produktus, kas īsti pat nav vajadzīgi.
Viss mūsu sports balstās uz komandu un draugiem, kuriem varu piezvanīt un palūgt palīdzību, ja vajag.
Kāds ir nākamais solis “Open” klases labākajiem– mēģināt iekļūt MXGP apritē?
Jau šajā apritē nākamais solis izmaksā lielu naudu. Es divreiz esmu kļuvis par vicečempionu, gribu izcīnīt zeltu. Abas reizes bija diezgan dramatiskas, 2013. gadā zaudēju par vienu punktu, jo priekšpēdējā posmā smagi kritu, nefinišējot divos braucienos. Šogad otrajā Ķeguma posmā pirmajā braucienā mani diskvalificēja, otrajā kritu un, kā izrādījās vēlāk, biju salauzis trīs ribas. Un tāpat bija tikai 14 punkti līdz čempionam (Karelam Kutsaram). Neesmu vairs tik jauns, lai tiektos uz MXGP.
Šķiet, ka sportiskā ziņā nepazustu tajā līmenī, jo Latvijas čempionāta pirmajā posmā pārspēji gan Kārli Sabuli, gan Matīsu Karro, beigās arī otro gadu pēc kārtas kļūstot par čempionu.
Jā, protams. Es samērā maz trenējos, jo daudz laika jāvelta jauniešiem. Nevaru sevi nosaukt par profesionāli, bet bāze ir ļoti liela, protu diezgan labi saregulēt moci – tas ir mans trumpis, ka varu pabraukt tik ātri. Ja piesaistītu labu treneri un dzīvotu tikai tam, tad varētu pieklājīgi braukt arī MXGP.
Es gan par to nedomāju, nestādos priekšā, kur Latvijā šobrīd var dabūt tādu finansējumu. Ja arī rastos iespēja, apdomātu, vai vispār mēģināt. Tas līmenis tomēr ir ļoti smags, konkurenti nežēlīgi, traumu iespējamība.
Kāds ir līmenis “Open” klasē, tavi konkurenti arī paralēli sportam kaut kā naudu pelna vai ir profesionāļi?
Šajā klasē izmanto iespēju braukt tie, kas pārauguši 23 gadu vecumu un nevar braukt MX2, bet netiek MXGP. No pirmā desmitnieka visi vairāk vai mazāk ir profesionāļi, labi braucēji, cenšas, lai nākamajā gadā būtu labāki, tāpēc arī es nedrīkstu atslābt. Domāju, vairākas MXGP komandas varēs paņemt “Open” klases braucējus.
Ar igauni Kutsaru jums jau ilgu laiku ir sīva spēkošanās.
Viņš vairāk ir smilšu braucējs, Ķegumā viņam bija parocīgāk, cietajās trasēs nav tik spēcīgs un Itālijas posmos to varēja redzēt. Labs, bet nav stabils, šogad mazliet paveicās. Man trešais posms Ķegumā bija nežēlīgs, tādas sāpes nebiju izjutis, cīnījos, četru stundu laikā iešpricēja trīs pretsāpju potes, kas negatīvi atsaucās uz ķermeni, bija slikta dūša pirms otrā brauciena. Arī nākamos divus Latvijas čempionāta posmus braucu ar lielām sāpēm, šī sezona man bija diezgan traka. Divu mēnešu laikā traumu dēļ nobraucu tikai vienu treniņu.
Ārsti neteica, ka tu esi traks?
Pēc kritiena man pat vairāk sāpēja kakls, trasē uz vietas franču brigādes mediķi, kas strādāja speciāli aprīkotajā mašīnā, angliski īsti nesaprata un rentgenā man nobildēja tikai kaklu, kur neko neuzrādīja. Pirms trešā posma pie dakteriem nemaz negāju, bet sapratu, ka kaut kas labi nav. Nākamajā rītā pēc mačiem no gultas nevarēju piecelties, uztaisīju rentgenu, un izrādījās, ka trīs lauztas ribas, divas ar nobīdi.
Dakteri teica – tu neesi normāls, es atbildēju – man šonedēļ jābrauc Latvijas čempionātā. Viņi pat neko neatbildēja… Protams, ja tu nokrīti, vairs nav aizsargrāmis (plaušām), tā ka neviens nebija īpaši priecīgs, ka braucu un cīnījos par Latvijas čempionu titulu.
Kas tev kā amatierim liek riskēt ar veselību, lai iegūtu Latvijas zeltu?
Tas arī visvairāk motivē, ka trenējos, var teikt, prieka pēc, bet varu pabraukt tikpat ātri. Kā jau visi motosportisti – mazliet traks. Kopš bērnības tas darīts un rada baudu. Dzīvē nekas nenāk viegli, ja šādā situācijā izkāpj no komforta zonas un plūc augļus, tad ir prieks.
Tavs tēvs arī turpat pie motokrosa vien ir?
Viņam bērnībā bija sapnis par motokrosu, bet pabrauca vien dažas reizes, jo treniņi bija tālu no mājām. Vēlāk nopirka moci un ar draugiem pa mežu braukāja, man trīsarpus gadu vecumā iegādājās kvadriciklu, un tā tas aizgāja. Sākumā tikai prieka pēc, 65 kubikcentimetru klasē bija doma – šo nobrauksim un tad gan viss. Bet kļuvu par Latvijas un Baltijas čempionu, Pasaules kausā vinnēju, un bija jāturpina. Tēvs man bija treneris un mehāniķis, joprojām palīdz.
Kādā vecumā ir tavi audzēkņi?
Jaunākajam ir septiņi gadi, vienam – 12, bet diviem – 13. Kopā pavadām diezgan daudz laika, pagājušajā nedēļā bijām Liepājā. Cenšos iedot padomus ne tikai par braukšanu, šis sports nav vieglākais, nepieciešama ļoti liela disciplīna, kas viņus arī izdresē jau kopš bērnības. Liels rūdījums. Mans uzdevums izskolot līdz profesionālam līmenim, un būšu priecīgs, ja viņi reiz brauks ātrāk nekā es un sasniegs labākus rezultātus.
Pagājušajā gadā biji Latvijas izlases sastāvā Nāciju kausā, komandai gūstot visu laiku labāko rezultātu – astoto vietu.
Beidzot pārspējām 1992. gada sasniegumu. Mani pievīla tas, ka braucu ar jaunām, nepārbaudītām brillēm. Katram cilvēkam tās darbojas mazliet citādi, man visu laiku svīda ciet, dabūju braukt boksos, mainīt, un arī tās svīda.
Ja man viss būtu kārtībā, varējām iegūt krietni augstāku vietu. Tie apstākļi gan bija ļoti ekstremāli – uz motošosejas trases bija savestas smiltis divu metru biezumā, visu nedēļu lija lietus, arī sacensībās spēcīgi lija, un ūdenim nebija kur iesūkties. Pa to zampu knapi varēja izbraukt, otri tādi mači man nav bijuši. Galvenais bija visiem trim finišēt, un tas izdevās, motocikli un paši izturējām.
Vizītkarte. Toms Macuks
* Motokrosa braucējs
* Dzimis 1992. gada 30. novembrī Rīgā
* Pārstāv Ventspils motoklubu “Rodeo”
* Lielākie sasniegumi: Eiropas vicečempions “Open” klasē (2013., 2020.); pieckārtējs Latvijas čempions (2019. un 2020. gadā – MX1 klasē); vienīgais latvietis, kas ieguvis prestižo Leoka kausu Igaunijā; 2019. gadā Nāciju kausā kopā ar Paulu Jonasu un Dāvi Ivanovu sasniedzis Latvijas visu laiku labāko rezultātu – astoto vietu
* Absolvējis Rīgas Tālmācības vidusskolu
* Draudzene Diāna
