REPORTĀŽA 17
Viena vajadzība no simts
Pirms ierašanās Rīgas arhidiecēzes Svētā Alberta Romas katoļu baznīcā man nav ne jausmas, ka tepat Rīgā, Liepājas ielā, atrodas lielākā katoļu baznīca Latvijā, kas izmēros pārspēj pat Aglonas baziliku. Tā būvēta par godu Rīgas 700. jubilejai, un tajā var ietilpt 2500 cilvēku – 19. gs. beigās, būvi iecerot, rēķināts, ka apkārtnē dzīvo ap 20 tūkstošiem katoļticīgo.
Rīgas Svētā Alberta baznīcas draudzes prāvests Krišjānis Dambergs stāsta, ka vēl 1994. gadā draudzē skaitījušies ap 10 000 katoļticīgo, bet, pēc 2014. gada svētdienu statistikas, to apmeklē vidēji no 650 līdz 800 cilvēku. Viņu vidū esot arī gados jauni, tomēr viņu nav daudz, salīdzinot ar veco paaudzi, kas, protams, nespēj ar ziedojumiem vien uzturēt šāda līmeņa dievnamu. 2016. gadā, pateicoties Rīgas domes līdzfinansējumam, un sadarbībā cilvēkiem no Rīgas arhidiecēzes kūrijas radusies iespēja kaut daļēji salabot baznīcas jumtu, jo bijusi situācija, kad gar sienām bija redzami lieli notecējumi. “Tomēr tā bija tikai viena no desmit mūsu lielajām vajadzībām – pārējā jumta daļa, logi, durvis, kreisās puses fasāde.”
Dievnamā esot vietējā apkure, ar krāsnīm, tomēr esot jau izstrādāts projekts pāriet uz autonomu gāzes apkuri. “Protams, daudzās Latgales baznīcās arī šādas apkures nav, tāpēc lepojamies, ka ziemā iekštelpās varam nodrošināt vismaz plus desmit grādus. Ja tā nebūtu, pieļauju, ka draudze būtu vēl mazāka,” stāsta K. Dambergs. Viņš priecājas, ka VKPAI atļāvusi ielikt jaunus, energoefektīvākus logus, lai gan tam vajadzīgi lieli līdzekļi, taču pašreizējie, Ulmaņa laikā gatavotie, ir faktiski nefunkcionējoši. Saimniecība ir ļoti liela – turpat ir arī kapucīnu mūku klosteris: “Arī lai to renovētu, ir nepieciešams liels finansējums,” teic prāvests, taču viņa pirmā prioritāte tomēr ir nodrošināt, lai draudzei būtu sakoptas un patīkamas mājas.
Kad viesojamies, redzam, ka baznīcas iekšpusē aktīvi rosās strādnieki. K. Dambergs uzsver – visi darbi, kas saistīti ar dievnama funkcionēšanu, tiek veikti par pašas draudzes līdzekļiem. Tomēr baznīcā ir arī 1901. gadā tapušas ērģeles – vienas no lielākajām Latvijā, valsts nozīmes piemineklis (pašam dievnamam ir vietējas nozīmes pieminekļa statuss), kurām arī nepieciešams nopietns remonts.
Visa lielā draudzes saimniecība un rūpes par remontiem šobrīd ir uz prāvesta un divu priesteru pleciem – gan naudas gādāšana, gan projektu rakstīšana, gan atskaites. Tāpēc K. Dambergs, protams, priecātos, ja valsts atbalsts tiktu ne vien valsts, bet arī vietējas nozīmes pieminekļiem.
