Rīgas Svētā Alberta katoļu draudzes prāvesta Krišjāņa Damberga pārraudzībā ir visa lielā dievnama saimniecība un atjaunošana – gan naudas gādāšana, gan projektu rakstīšana, gan atskaites.
Ojārs Spārītis, mākslas vēsturnieks, LZA prezidents: “Valsts pieminekļa statuss kā kritērijs atbalsta piešķiršanai ir viena lieta, bet jāsaprot, ko tādā gadījumā nozīmē valsts kultūrpolitiskā atbildība, kurai būtu jāspēj definēt, kuri pieminekļi šajā hierarhijā ir paši būtiskākie. Ir jābūt paritātei un līdzsvaram starp centru un perifēriju, jo tur daudzi nozīmīgi objekti bez atbalsta, samazinoties iedzīvotāju skaitam, nonāks bezcerīgā situācijā, jo pati LELB nespēs tos aizsargāt. Konfesijas droši vien rīkosies savas galvenās administrācijas ieskatu pavadā, vēloties izcelt tos dievnamus, kas visvairāk ir acu priekšā un kalpo reprezentatīviem mērķim – to gan grūti iedomāties Užavā, Apriķos vai kaut kur Igaunijas pierobežā. Valsts var pildīt savu pienākumu pret mantojuma saglabāšanu, tomēr jāraugās, kāda ir konfesiju loma. Tāpēc šobrīd, kad konfesijas mēģina šo atbildību pārlikt uz valsts pleciem, situācija ir kurioza – tāpēc, ka šie objekti ir valsts nozīmes pieminekļi, tai ir par tiem jārūpējas, jo baznīcas pašas nav spējīgas administrēt sava īpašuma atjaunošanu. Iespējams, ka šeit darbojas sava veida politiskais lobisms, jo deputāti apzinās, ka baznīcas autoritātes uzklausīs daudzi tūkstoši potenciālo vēlētāju.”
Lasīt citas ziņasMārtiņš Mintaurs, Dr. hist.: “Sakrālās arhitektūras mantojums – baznīcu ēkas un to interjers – bez šaubām, ir nozīmīga Latvijas arhitektūras mantojuma daļa. Turklāt tas apvieno sevī arhitektūras un mākslas pieminekļus, kam ir unikāla vērtība. Otrkārt, šajā gadījumā ir runa par mantojuma objektiem, kas tiek izmantoti praktiskām vajadzībām, tātad tie nav salīdzināmi ar muzeja eksponātiem. Tomēr sakrālās arhitektūras mantojuma situācijas izcelšana īpašā likumā radīs precedentu, ka tamlīdzīgi normatīvie akti tiktu pieņemti arī attiecībā uz citām arhitektūras mantojuma tipoloģiskajām grupām, piemēram, uz pilsdrupām, kas ir praktiski neizmantojams resurss, vai citiem objektiem. Specifiku, kas saistīta ar katras mantojuma objektu grupas (baznīcu, dzīvojamo ēku, industriālā mantojuma objektu, arheoloģisko vietu, pilsdrupu utt.) aizsardzības jautājumiem, var fiksēt cita līmeņa normatīvajos aktos (MK noteikumos, ja nepieciešams, vai VKPAI instrukcijās), ievērojot to, vai objekta īpašnieks ir fiziska (indivīds) vai juridiska persona (draudze vai konfesija). Svarīgākais aspekts attiecībā uz sakrālā arhitektūras mantojuma objektiem ir, lai tiktu saglabātas VKPAI arhitektūras un mākslas nozares ekspertu veto tiesības attiecībā uz pārveidojumiem kultūras piemineklī, kas saistīti ar tā praktisko izmantošanu. Citādi mantojuma aizsardzības darbs zaudē jēgu.”
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
