Vainīga neprasme saimniekot? 17
Vaicāts, vai, piešķirot finansējumu, tiks arī ņemts vērā, kā un cik efektīvi attiecīgā konfesija kopumā apsaimnieko savus īpašumus, J. Dambis saka, ka to būtu diezgan grūti izvērtēt. Precīza konfesiju finanšu datu analīze nav šā raksta uzdevums, tomēr, piemēram, kā 2016. gada 12. maijā intervijā laikrakstam “Svētdienas Rīts” atzinis LELB virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš, “ienākumi no saimnieciskās darbības draudzēs ir pieauguši par 600 tūkstošiem eiro, bet aprēķinātā summa kopējām vajadzībām pieaugusi pavisam minimāli. Ir atskaites no draudzēm, kur kolektēs ir uzrādīta nulle, bet mērķziedojumos bijušas krietnas summas.” Vienlaikus viņš uzsver, ka “tas ir draudzes pienākums – uzturēt mācītāju un savu dievnamu, tie nav nekādi īpaši mērķi.” “Šo lielo naudas summu veido uz divu roku pirkstiem saskaitāmas draudzes, kuras par saviem līdzekļiem arī ir savas baznīcas izremontējušas,” teic Kaspars Upītis, kā piemērus minot Jāņa baznīcas, arī Vecās Ģertrūdes baznīcas, Biķeru draudzi.
Jautāts par LELB īpašumu kopvērtību, viņš piemin, ka 2008. gadā tirdzniecībā izlikto īpašumu tirgus vērtība esot bijusi vairāk nekā 20 miljoni latu, dažas ēkas, piemēram, Vecrīgā, esot bijis ļoti vienkārši notirgot, tomēr esot arī īpašumi – piemēram, vecas mācītājmuižas attālās vietās –, kas nevienam neesot vajadzīgi. Baznīcas tiekot atjaunotas pēc iespējām – vai var dabūt ES finansējumu, vai arī ieguldot kāda īpašuma pārdošanā iegūto naudu – tā noticis Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas gadījumā.
Arī Juris Dambis norāda, ka pašas draudzes iegulda lielus līdzekļus gan objektu uzturēšanā, gan arī restaurācijā. Tomēr, vaicāts, vai valsts, uzņemoties saistības regulāri piešķirt finansējumu, šajā gadījumā nepilda žēlsirdīgo samariešu funkciju, neko neprasot pretī, viņš uzsver: “Prasa gan – sabiedrībai nozīmīgu kultūras vērtību un kvalitātes saglabāšanu.”
“Ir pārdoti LELB īpašumi Vecrīgā, arī citviet Rīgas centrā. Tāpēc jāvaicā – kur palikusi nauda? Saimnieciskā veiksme un prasme LELB administrācijai acīmredzot nav spēcīgākā puse, ja jau visu laiku saskaramies ar to, ka īpašums tiek nevis attīstīts un uzturēts, bet izpārdots,” uzskata mākslas zinātnieks, LZA prezidents Ojārs Spārītis.
“Mums ir ļoti svarīgi, lai tiktu saglabāts autentiskums, jo dažkārt, atjaunojot kādas baznīcas ļoti vērtīgus solus, var tos izgatavot no jauna, nevis restaurējot oriģinālu, un tad tā vairs nav pieminekļu aizsardzība. Ja tādā virzienā iet, tad uzskatām, ka likums ir labs mantojumam,” uzsver J. Dambis. Vaicāts, vai to var apgalvot par šobrīd apritē esošo likumprojektu, viņš teic, ka ceļā līdz Saeimai tas vēl mainīsies: “Katrā ziņā mūsu interese par autentiskumu un stingrākiem finansējuma piešķiršanas principiem tur būs iekšā. Ja likums būs orientēts uz oriģinālu vērtību saglabāšanu, tad uzskatām, ka tas mantojuma aizsardzības sistēmā darbosies pozitīvi. Man negribētos, ka mēs dotu naudu konfesijām vienkārši viņu problēmu risināšanai. Ja naudu dod, tad kultūras pieminekļu, vērtību glābšanai – tam, kas pieder visai sabiedrībai.”
Kopumā galvenais secinājums vismaz šobrīd ir, ka likumprojekts atgādina tādu kā nedzīvi dzimušu bērnu. Nav šaubu, ka nepieciešams radīt stabilu valsts finansiālā atbalsta sistēmu sakrālā mantojuma saglabāšanai, tomēr ir svarīgi, lai viss tajā būtu izstrādāts bez papildu interpretāciju iespējām, kā arī rēķinoties ar valsts finansiālo varēšanu un valsts pieminekļu saglabāšanas politiku kopumā.
