Bez grūstīšanās neiztiks? 17
Prognozējamas karstas diskusijas par to, kādiem mērķiem tad finansējums tiks piešķirts. Jo pārāk vispārīgi noteikts, ka “Latvijas valsts piedalās sakrālā mantojuma izpētes, tehnisko projektu izstrādes, konservācijas, restaurācijas, renovācijas un remontu darbu finansēšanā”. Līdz ar to teorētiski valsts nauda pienāktos arī, piemēram, izbūvējot dievnama labierīcības.
“Ja baznīca grib kaut ko funkcionāli uzlabot, tad tas būtu jādara no draudzes līdzekļiem, bet, ja runa ir par smalkiem restaurācijas darbiem, gleznojumu atjaunošanu utt., tad būtu lietojams valsts finansējums,” uzskata J. Dambis.
Pirmais kritērijs atbalsta saņemšanai paredz ņemt vērā attiecīgajai konfesijai piederošo valsts aizsargājamo sakrālā mantojuma objektu īpatsvaru no kopējā skaita. Taču tādējādi automātiski tiek radītas priekšrocības pieminekļiem bagātākajai – luterāņu – konfesijai.
“Īstenībā mēs esam vissliktākajā pozīcijā, jo mums, aritmētiski skaitot, vajadzība pēc atbalsta ir divas reizes lielāka nekā, piemēram, Romas katoļu baznīcai. Mums ir priekšroka, bet tāpēc mēs arī esam tie, kas šo likumu stumj uz priekšu,” uzsver K. Upītis. “Esam ieinteresēti, lai atbalstu saņemtu arī pārējās konfesijas, jo šobrīd situācija ar ES fondu naudas apguvi ir tāda, ka esam dabūjuši miljonus eiro Rīgas Doma, arī Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas, Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas torņa remontam, arī Cēsu Svētā Jāņa baznīcas atjaunošanai. Savukārt katoļu konfesijai ES nauda tikusi tikai Svētās Magdalēnas baznīcas atjaunošanai, bet Jēkaba katedrālei tās nepietika.”
Arī Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs uzskata, ka likumprojektā noteiktā finansējuma sadale starp konfesijām pēc proporcionalitātes principa ir līdzsvarota pieeja. Savukārt Latvijas Pareizticīgās baznīcas virspriesteris Nikolajs Tihomirovs norāda, ka “mums ir ļoti laba savstarpējā saprašanās un es neredzu, ka šajā ziņā varētu būt problēmas.”
