Grib apgriezt mūziku, mākslu un literatūru skolās 0
Nupat jau vairs galīgi negribas smieties par jociņu, ka viens no izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa padomniekiem esot pilnmēness. Lai gan dabiskajam Zemes pavadonim piedēvē noslēpumainas un mistiskas īpašības, spīdeklis aug un dilst pēc stingra cikla, būdams paredzams ikvienā fāzē.
Turpretī Ķīļa kunga stūrētais resors palaikam uzvedas kā “šamaņu” tēju maisījumu nobaudījis tīnis, kuram apreibinošu vielu lietošanas ietekmē jau sākusies personības dalīšanās. Cik pareizi un atbilstoši laika prasībām skan ministra vārdi par nepieciešamību celt izglītības kvalitāti, tik mulsinoši ar viņa vēlību zīmētie izglītības satura nākotnes meti. Mostas pamatotas bažas, ka jau drīz vispārizglītojošo skolu autonomijas paplašināšanas piesegā mēģinās izskaust to, kas vienmēr bijusi latviešu inteliģences zelta raudze, – zināšanas par mākslu, mūziku un literatūru. Venalga ko reformēt noskaņotā izkapts vispirms nopļaus skolēniem mūzikas stundas, pie viena lemjot iznīcībai Dziesmu svētkus. Pēc tam nāk literatūras kārta, šim priekšmetam vecākajās klasēs iedalot vienu stundu nedēļā. Tiesa, kā saka izglītības ierēdņi, ikviena skola pati varēšot lemt, cik daudz Raiņa, Veidenbauma utt. tās audzēkņu apvāršņa plašumiem nepieciešams. Kas tādā gadījumā notiks ar centralizēto eksāmenu, ja katrs mācīsies pēc savas “grāmatas”, pagaidām hipotēžu līmenī.
Jā, bet par grāmatām. Izplatītā humanitāro mācību priekšmetu nākotnes vīzija grasās izlemt ne vien Dziesmu svētku likteni. Jau tagad Latvijas skolēnu lasītprasmei starptautiskie eksperti devuši necilu vērtējumu. Sliktāk ir vienīgi dažās Āfrikas valstīs, kas nesen stājušās uz civilizācijas takas.
Masu saziņas līdzekļi vairākkārt secinājuši: valdība nevēlas ieklausīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītājas Silvijas Tretjakovas skandinātajā trauksmes zvanā par nepietiekamo finansējumu lasīšanas iemaņu uzturēšanai. Bet ir taču sadzirdēts, kā ne – apcērpot literatūras programmu, jauniešiem gluži dabiski izplēnēs pati vajadzība uzšķirt grāmatu: cik tai vienai stundai vajadzēs, tik sasmalstīs internetā.
Vispār mūsu izglītības sistēma sāk izskatīties pēc Jāņa Poruka Kukažiņas. Klasiķa tēloto būtni bieži varējis redzēt sēžam ceļa malā starp Šausmāniem un Tilta krogu – tur nebija neviena akmens, uz kura viņa nebūtu piemetusies atvilkt un pūtināt vārgās miesas. Nātnās drēbēs ģērbtajai večiņai nebija sava kakta, tāpēc staigāja no vienas meitas pie otras. Latvijas izglītības sistēma jau kuru gadu mīņājas starp mūsdienām atbilstošu pārmaiņu vajadzības un atsevišķu cilvēku untumu diktētām pieturām.
