Grezno tērpu un galantuma laikmetā 0
Kaut uz vienu dienu, kaut uz vienu stundu gribētos atgriezties pirms vairāk nekā simts gadiem – 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad Latvijā zēla un plauka jūgendstils ar tā izsmalcināto arhitektūru, kas izpaudās ar bagātīgi dekorētām fasādēm, skaistām skulptūrām, ornamentu līnijām, vitrāžām un citiem mākslas elementiem gan ēku iekšpusē, gan ārpusē. Būtiska jūgendstila iezīme ir dzīvnieku un augu valsts elementu izmantošana arhitektūrā, bieži namus rotāja sfinksu, lauvu u. c. zvēru figūras. Šā laika noskaņā uz brīdi iejutos, pastaigājoties pa Alberta ielu Rīgā, kas ir izcils jūgendstila arhitektūras paraugs, un apmeklējot muzeju “Rīgas jūgendstila centrs”.
Šis laiks atstāja iespaidu arī uz ģērbšanās stilu. Sievietes valkāja garus tērpus, kas augumu sedza no zoda līdz kāju pirkstu galiem, bet vienlaikus izcēla muguras S veida izliekumu un citas auguma aprises. Vai nav skaisti?! Arī man tā gribētos – garā tērpā lēni, nesteidzīgi ar mazu, baltu sunīti pie rokas slīdēt pa ielu vai cēli iekāpt senlaicīgā limuzīnā.
Dāmas centās nesakumpt, muguru vienmēr turēja taisnu. Neatņemama tērpa sastāvdaļa bija cepure, tās šajā laikā darināja izteikti romantiskas. Turklāt tērpus un cepures, uzņemot viesus vai dodoties ciemos, sievietes mainīja pat vairākas reizes dienā. Izteikta sievišķība – tas šajā laikā bija galvenais vadmotīvs sieviešu modē. Stingri tika ievērota uzvedības etiķete – kungi izturējās galanti pret dāmām, tās vienmēr palaida pa priekšu. Ak, kā šī galantuma brīžiem pietrūkst mūsdienu vīriešiem! Tiesa, starp turīgo un nabadzīgo ļaužu slāni pastāvēja būtiska plaisa. Grūti spriest, vai šo uzvedības kodeksu stingri ievēroja arī nabadzīgākie ļaudis, bet bagātie un vidusšķira noteikti, pastāstīja muzeja “Rīgas jūgendstila centrs” ekskursiju gide Liene Pučko.
