Stādot domā par sekām 1
Stādot grūti paredzēt, cik liels augs būs pēc gadiem. Dzintras dārzā viss izskatās raženāks, nekā standartšķirnēm norādīts. Saimniece skaidro, ka nav ne īpaši labas augsnes, ne viņa stipri mēslo, bet viss aug un plešas. Apčubināts gan tiek katrs augs. Svarīgākais darbs – koku un krūmu apcirpšana, lai tie nesāktu traucēt cits citam, nenoēnotu puķu dobes.
Stādot tomēr jāielāgo: augi izstiepsies vismaz tik lieli, kā norādīts uz etiķetes. Sevišķi svarīgi tas ir mazā dārzā. Dzintra novērojusi, ka latviešiem ar augiem ir īpašas attiecības un vēlāk pārāk lielos augus, kas noēno māju vai dārzu, sirds neļauj nozāģēt. Arī viņai pašai ir šāda bēda. Savulaik pie mājas iestādījuši mazus klinškalnu kadiķus ‘Skyrocket’. Trīs, jo latviešiem pāra skaitļi dārzos netīk, kaut gan vietas visiem par maz. Tie ir izcili skaisti, ar zaļām skujām, neapdeg pat pavasaros. Taču glīti atjaunotā māja grimst arvien dziļākā ēnā. Jau vairākus gadus ģimeni nomokot jautājums, ko darīt – varbūt nozāģēt vienu, varbūt divus, varbūt saīsināt? Bet kadiķi tik aug un aug. Pēdējais spriedums – pavasarī kokus nāksies krietni saīsināt un turpmāk saglabāt viegli aizsniedzamā, frizēšanai ērtā augstumā. Ja vien atkal nekļūs žēl mīluļu…
