Māris Antonevičs: Pastardienas pareģojumiem tradicionāli bijuši reliģiski motīvi, tagad šo formu apguvuši vides aktīvisti 4
“Jūs esat nozaguši manus sapņus un bērnību. Cilvēki cieš, cilvēki mirst, sabrūk veselas ekosistēmas. Mēs esam masveida izmiršanas sākumā, un viss, par ko jūs varat runāt, ir nauda un pasakas par mūžīgo ekonomikas izaugsmi. Kā jūs uzdrīkstaties!” nikni sauca jaunā zviedru vides aktīviste Grēta Tūnberga ANO klimata konferencē Ņujorkā, skanot aplausiem klātienē, bet vēl milzīgākām ovācijām neklātienē.
Pasaules gala, pastardienas, apokalipses sludināšanai ir sena vēsture, kas acīmredzot iet kopsolī ar cilvēces eksistenci un nekad to nepametīs.
Saskaņā ar kādu seno romiešu leģendu divpadsmit ērgļi esot atklājuši Romas dibinātājam Romulam, ka civilizācijai lemts pastāvēt tikai 120 gadus. Iedzīvotāji ar bailēm gaidījuši šo gadadienu, taču nekas katastrofāls nenotika. Tomēr, ja gribas ticēt pareģojumam, var arī uzskatīt, ka ērgļi “kļūdījās” ar matemātiku un 120 bija jāreizina ar desmit, jo tam veidojumam, ko vēsturē pazīst kā seno Romu, gals pienāca pēc apmēram 1200 gadiem.
Pastardienas pareģojumiem tradicionāli bijuši reliģiski motīvi, lai arī dažreiz tos pavadīja sava laika zinātnes vīru spriedumi. Poitīras bīskaps Hilarijs vienā no saviem darbiem pasaules galu paredzēja 365. gadā. Tā kā tas nepienāca, viņa sekotāji vēlāk vairākas reizes laboja uz 400., 500., bet vēlāk 968. un 992. gadu, taču arī šīs korekcijas nelīdzēja.
Saskaņā ar “Toledo vēstuli”, kas bija adresēta Romas pāvestam Klementam III, pasaules galam vajadzēja iestāties 1184. gada septembrī. Tas bija Toledo astrologu secinājums, ka līdz ar divu planētu savienošanos Svaru zīmē gaidāmas vētras, sausums un bads, slimības un zemestrīce. Gaiss kļūs melns, un būs dzirdams šausmīgs troksnis. Piekrastes pilsētas pārklāsies ar zemi un smiltīm. Cilvēkiem ieteikts pamest mājas un doties kalnos.
Romas pāvests Inocents III pareģoja, ka pasaules gals nāks 1284. gadā – tas notikšot 666 gadus pēc islāma rašanās. Taborītu kustībai, kas 15. gadsimtā darbojās Bohēmijā, bija versija par pastardienu 1420. gada 14. februārī, savukārt ārsts Arnolds de Villanova no Monpeljē Francijā bija pārliecināts, ka tā pienāks 1378. gadā, kad uz zemes ieradīsies Antikrists – viņš gan par šo “viltus ziņu” izplatīšanu nonāca cietumā.
Grupa Londonas astrologu brīdināja, ka 1523. gada 1. februārī pilsētu piemeklēs apokalipses cienīgi plūdi, kas iznīcinās pilsētu, un tāda pati katastrofa skaršot arī daudzas citas vietas. Norādītajā dienā Londonā pat nesāka līt lietus. Vācu mūks un matemātiķis Mihaels Štifels anonīmi publicēja grāmatu “Aritmētikas grāmata par Antikristu”, kurā pastardiena paredzēta 1533. gada 19. oktobrī astoņos no rīta. Tiek uzskatīts, ka vācu valodas izteiciens “einen Stiefel rechnen” (rēķināt zābakā), ar kuru apzīmē aplamus aprēķinus, cēlies tieši no šī gadījuma.
“Milleristi” bija baptistu sludinātāja Viljama Millera mācībā balstīta kustība Amerikā, kas gaidīja vecās pasaules bojāeju un jaunu Kristus atnākšanu ap 1843., bet vēlāk arī 1844. gadā, kad tūkstošiem idejas sekotāju pameta darbu, lai būtu liecinieki šiem notikumiem, kurus tomēr nepieredzēja.
Vēlāk tie ieguva apzīmējumu “Lielā vilšanās”, ko psihologi bieži izmanto kā piemēru analīzei par masu uzvedību.
Ja tuvāk mūsdienām, tad līdz ar sabiedrības sekularizāciju dažādi pasaules gala sludinātāji biežāk izsaukuši smīnu, lai arī tiem bijis lielāks vai mazāks sekotāju pulks. Piemēram, amerikāņu mājsaimniece Dorotija Mārtina solīja, ka 1954.–1955. gadā kontinenti applūdīs, bet no okeāna pacelsies jauna sauszeme. Viņai to bija “paziņojusi” Augstākā būtne no Klariona planētas.
Dorotija gan nonāca psihiatriskajā slimnīcā, taču viņai netrūka piekritēju.
Līdzīgas vīzijas ir atrodamas specifiskā reliģijas paveidā – scientoloģijā, ar ko aizrāvušās arī daudzas kino slavenības.
Tomēr ar šādiem kultiem saistīti arī dramatiski notikumi, kā sektas “Paradīzes vārti” sekotāju masu pašnāvība ASV 1997. gadā ar pārliecību, ka Zemei pietuvojies citplanētiešu kuģis.
Un tā ir tikai neliela daļa no piemēriem. Viena no pēdējām reizēm, kad plaši tika apspriesti dažādi apokaliptiski scenāriji, bija 2012. gads, kas tika saistīts ar seno maiju pareģojumu. Tas tika plaši izmantots arī popkultūrā (pasaules bojāeja attēlota Holivudas grāvējā “2012” un – jau mākslinieciskāk – dāņu režisora Larsa fon Trīra filmā “Melanholija”). Taču ir jau iezīmēti arī nākotnes datumi, piemēram, esot atrastas kādas slavenā zinātnieka Īzaka Ņūtona piezīmes, kas pasaules galu paredz 2060. gadā.
Par klimata izmaiņām kā nopietnu problēmu runāts jau gadiem, tomēr tikai šobrīd tā kļuvusi par jauna veida reliģiju. Apokalipses sludināšana ir ieguvusi jaunu veidolu un pašlaik vairs neizskatās smieklīga vai neticama. Šajā ziņā jaunā, neizglītotā, toties emocionāli patiesā Grēta Tūnberga ar savu aizrautību, kategoriskumu, nesatricināmo pārliecību un vienkāršajiem lozungiem ir ļoti labs tēls.
Droši vien tāds ir arī aprēķins tiem, kas viņu padarījuši par jaunās ticības ikonu.
Grētas sekotājiem nav vajadzīgas diskusijas vai iebildumi, kā tas ierasts zinātnieku aprindās. Viņi ir gatavi saplosīt (pagaidām retoriski) katru, kas izsaka šaubas par veidu, kā tiek apspriests jautājums. Tomēr jau pašlaik skan bažas, vai tik radikāla nostāja patiešām palīdz mērķa sasniegšanai vai drīzāk var izsaukt plašu pretreakciju.
