Gremošanas sistēma – rakstura un pārdzīvoto stresu spogulis. Homeopāte min spilgtus piemērus 0
Kurš kuru nesaprot
Ir pierādīts, ka gremošanas trakta slimības rodas ne tikai no nepareizas ēšanas, bet arī no pārdzīvotajiem stresiem, saspringta dzīves ritma u.t.t. Aiz katras diagnozes slēpjas cits stāsts un arī individualizēta ārstēšana.
Stāsta Larisa Gucola, medicīnas zinātņu kandidāte, ārste-homeopāte.
Speciālistus šobrīd uztrauc ne tikai gremošanas trakta saslimšanu skaita pieaugums pieaugušo un bērnu vidū, bet arī šo saslimšanu dīvainā īpašība – ja agrāk gastrīts un čūlas saasinājās sezonāli, tad šodien šīs slimības var uzrasties jebkurā laikā. To var izskaidrot ar to, ka pirmajā vietā kā iemesls ierindojas psihoemocionālais faktors, kas rada traucējumus nervu un endokrīnajā sistēmā.
Kāds sakars ar endokrīno sistēmu? Lieta tāda, ka gremošanas sistēma ir arī spēcīgs endokrīnais mehānisms, kas izstrādā daudz specifisku hormonu. Piemēram, gastrīnu, motilīnu, glikagonu, somatostatīnu, sekretīnu, holecistokinīnu un citus. Daži no tiem ir cieši saistīti ar centrālo nervu sistēmu, t.i., tie ietekmē gremošanas procesu neirohumorālo regulāciju.
Pacienti bieži vien sūdzas par vēdera sāpēm un citiem funkcionāliem gremošanas trakta traucējumiem, taču klīniskie izmeklējumi nereti neapstiprina kādu īpašu saslimšanu. Cilvēks cieš, bet ārsts noplāta rokas un izraksta zāles, kas, nez kāpēc, nepalīdz. Diez vai parasts ārsts meklēs psiholoģiskos iemeslus, bet tieši psihoemocionālā šo traucējumu sakne ir dominējošā. Tieši tāpēc konstitucionālie homeopātiskie līdzekļi šajos gadījumos ir iedarbīgāki par tradicionālajiem medikamentiem.
Atceros piemēru no personīgās pieredzes, kas pārsteidza pat mani. Paciente vairākus gadus bija ārstējusies pie gastroenterologa, taču tas nepalīdzēja viņai atbrīvoties no sāpēm kuņģī un ap žultspūšli. Viņa sacīja ārstam, ka sāpes parādās “no nerviem” (vīrs dzer un, kā viņa saka, “izēd viņai aknas”), taču dakteris atbildēja: “Nemāciet mani ārstēt, bet ja jums ir problēmas ar nerviem, ejiet pie psihiatra!”
Viņa raudādama man stāstīja par savām mokām, un es nolēmu viņai iedot homeopātiskās zāles jau pieņemšanas laikā. Pēc dažām minūtēm sieviete izsaucās: “Ko jūs man iedevāt?” Es domāju, ka viņai kļuvis slikti, taču izrādījās, ka mokošās sāpes pēkšņi rimušās. Tas nozīmē, ka preparāts uzreiz trāpīja mērķī – “nervozais” kuņģis noreaģēja uz zālēm tā, kā tam bija jābūt.
Varētu šķist, ka atbilde par šīs sievietes slimības cēloni atradās virspusē, taču tradicionālā medicīna spītīgi to ignorē. Tas, ko homeopāts dzird un saprot pēc pacienta teiktā, arī ir atslēga, kas sniedz atbildi. Klasiskā medicīna iet citu ceļu, lielākais, ko tā var pacientam ieteikt, ir neuztraukties, taču tas ne vienmēr izdodas, it īpaši tad, kad dzīves apstākļi turpina cilvēku dzīt strupceļā.
Homeopātija var palīdzēt organismam pareizi reaģēt uz stresu (vai nereaģēt uz to vispār). Vēl jo vairāk tāpēc, ka psihoemocionālā trauma var slēpties daudz dziļāk – gan pacienta dvēselē, gan laikā.
Viena no manām studentēm – tieva, bāla meitene – nemitīgi sūdzējās par sāpēm vēderā, sliktu dūšu un apetītes trūkumu. Pastāvīgo caureju dēļ viņa kavēja lekcijas un bieži pameta auditoriju. Kad mēģināju ar viņu aprunāties, apjautājoties par ģimenes apstākļiem, viņa atbildēja, ka tajā valda mierīga gaisotne.
Kad lūdzu atcerēties bērnību, meitene pēkšņi sāka raudāt. Izrādījās – kad viņai bijuši trīs gadi, tēvs aizgājis no ģimenes. Meitene ļoti pārdzīvojusi un visu laiku viņu gaidījusi. Kad meitenei palika pieci gadi, tēvs nolēmis atgriezties un teicis, ka tuvākajās brīvdienās pārnāks uz visiem laikiem. Meitene uzvilkusi savu skaistāko kleitu, iesējusi matos krāšņākās matu lentas un visu dienu svinīgi gaidījusi tēti – un ja nu viņš neatgriezīsies, un viņas ar mammu paliks vienas uz visiem laikiem? Tētis kavējies, varbūt vienkārši ilgi kārtojis mantas, taču meitenīte iedomājusies vissliktāko. Kad tētis atgriezies, viņas priekam nebijis robežu.
Kopš tā laika ģimene dzīvojusi mierīgi, taču meitene sākusi slimot, viņai uzstādītas dažnedažādas diagnozes, viņu ārstējuši gan ambulatori, gan stacionārā, taču gremošanas trakta slimības nav atkāpušās, lai arī tās izpaudušās samērā kusli. Viņas stāvoklis strauji pasliktinājies, kad viņu pametis mīļotais puisis.
Mēnesi pēc ārstēšanas ar homeopātiskajiem preparātiem viņai vairs nebija sūdzību.
Šie piemēri ir tikai apstiprinājums teorijai par gremošanas trakta slimību psihosomatisko izcelsmi. Homeopātija nu jau vairāk nekā 200 gadus ārstē, raugoties tieši no šī aspekta. Šķiet, to sāk saprast arī mūsdienu pasaulē, taču tīri teorētiski. Praksē klasiskā medicīna pagaidām vēl nav ieviesusi korekcijas. Piemēram, aknu slimības, kuras rodas medikamentu blakņu dēļ, arī tiek ārstētas ar ķīmiskas izcelsmes preparātiem, radot aknām vēl lielāku slodzi, tādējādi izveidojot sava veida apburto loku.
Vai medicīniskā statistika ir aprēķinājusi, cik pacientiem ar zarnu trakta saslimšanām (ne tikai kairinātās zarnas sindromu), ir neirozes un citi psihosomatiski traucējumi? Tas netiek uzskaitīts, tāpēc arī viņus ārstē pēc klasiskās shēmas.
Taču pat visparastākajiem aizcietējumiem ir psihiska vai neirotiska izcelsme (veģetatīvās nervu sistēmas funkciju izmaiņu dēļ). Homeopāts to noteikti ņems vērā. Visbeidzot, tāda pieeja ir pavisam loģiska.
Droši vien katram no mums ir nepatīkama pieredze ar “lāča slimību”, kura piemeklē kaut kādās ekstremālās situācijās, sliktākajā gadījumā – kairinātās zarnas sindromu, kas mūsdienās ir ļoti izplatīta diagnoze, kuru uzstāda ar citu slimību izslēgšanas metodi. Šīs saslimšanas ārstēšana tradicionālajā izpratnē ir mazefektīva. Pieredzējis ārsts pacientam ieteiks vērsties pēc palīdzības pie psihiatra, un viņam būs taisnība. Homeopātija šo saslimšanu (pareizāk, stāvokli) ārstē ļoti efektīvi.
