Grēkāzis un mesija. Roberts Koļcovs, rotaslietas interjeram un Latvijas mīkstais mežonīgums 0
Mākslas galerija “Putti” gadu noslēdza ar mākslinieka Roberta Koļcova izstādi “Netiešā komunikācija”, kurā mākslinieks rādīja pēdējā gadā tapušos grafikas darbus un keramikas maskas. Tā turpinās galerijas iesāktā starpdisciplīnu komunikācija, kas sapludina lietišķo mākslu ar stājmākslu, praktiskumu ar ideālismu, filozofiju ar intuīciju. Visus mākslinieka darbus var raksturot kā perfektas rotaslietas interjeram. Gadu mijā gribas mazliet pacelties pāri ikdienišķām lietām. Īpaši tāpēc, ka katrs gads šajā, līdz galējībai saspriegtajā laikā, pasaulei var būt pēdējais… Tomēr optimisti joprojām tic, ka skaistums izglābs pasauli. Ko par to domā “skaistuma vēstnesis”, mākslinieks Roberts Koļcovs?
Liec mieru pasaulei
Skaistumam ir jocīgs iekšējais kods, tā ir tiecība uz simetriju. Skaistuma radīšana ir maģija, kad vienveidīgā darbībā pasaule tiek mainīta un harmonizēta. Skaistums vispār ir tik delikāts. Ja mākslinieks mēģina kādam kaut ko pateikt pārāk tieši, bieži vien netiek saprasts. Acīmredzot, ja pārāk bāžas virsū, veidojas tāda kā negatīva pretreakcija. Man nepatīk sažņaudzoši, stindzinoši darbi, kas izraisa bailes. Bailes nav labas, tās neļauj cilvēkam smaidīt. Arī bezbailība nav laba, bieži nevar saprast, vai tā ir drosme vai stulbums, ka cilvēks metas kaut kur iekšā pa galvu, pa kaklu.
Mani mazliet satrauc arī tie, kas saka, – es gribu padarīt pasauli labāku. Ka tik nesanāk greizi. Katram vajag darīt to, ko viņš savā nodabā dara vislabāk un nevajag bāzties virsū visai pasaulei. Brīdī, kad sāku strādāt, es sevi norobežoju, man ir rāmis, papīra lapa, darbs, kurā es ar zīmuli varu brīvi plosīties un būt galēji brīvs. Es negribu speciāli padarīt pasauli labāku vai skaistāku, gribu vienkārši brīvību brīvi strādāt. Pārējais jau atnāks pēc tam. To varēs nolasīt manos darbos.
Grēkāzis un Mesija
Māksliniekam nolemts atrast un kļūdīties, tiekties un atdurties, plosīties un meditēt. Savā ziņā mākslinieka misija ir būt kopienas slēpto ilgu realizētājam un brīvības gara uzturētājam. Nedomāju, ka ārējie apstākļi mākslinieku pārāk ietekmē tā izpausmes formā vai saturā. Ja cilvēks ir kaut cik iekšēji vertikāls, ja sajūt mākslu mūzu spēles mistēriju, ja var šeit, uz šīs pasaules dzīvot laimīgi, tad viss ir kārtībā.
Latvija ir īpaša vieta. Tās mežonīgums ir mīksts. Tā ir dzīvošanai labvēlīga vieta, kas saglabā kopienu tālāk no acīm, lai tā neizšķīst lielajos pasaules virpuļos. Tā vide šeit ir tāda, Latvijā mākslu lolo. Jāatzīmē, ka Latvijas fenomens ir gandrīz neesošais mākslas tirgus, kurā dominē vairāk gadījuma rakstura tirdzniecība. Kā tas var būt, ka Latvijā, pie šādiem apstākļiem, var būt tik augstvērtīga vizuālā (un ne tikai) māksla? Nepietiek ar tikai naudisko vai materiālo saikni, māksliniekiem pašiem ir prieks par to, ko viņi dara.
Neskatoties uz visām nejaukām lietām, starp Latvijas māksliniekiem ir daudzi cilvēki ar augstu garīgo briedumu. Tomēr trūkst liela, cēla, vienojoša mērķa. Varbūt tieši šeit ir tā īpašā vieta, kurā, par spīti sarežģītajai politiskai situācijai, spēcīgu personību pieblīvētajā vidē rastos vairākas, nu, kaut vai viena izcila personība, kāda mesiāniska būtne, kas spētu nest pasaulē tik grandiozu ideju, kurai varētu pievienoties pārējie. Varbūt tikai tāpēc mēs visi vispār šeit dzīvojam…
Nāru nārsts
Es bieži atrodos uz ūdeņiem. Makšķerējot upē, piemēram, Ventā, ūdens visas dienas garumā plūst gar mani, čalo, smaržo, nepārtraukti mainās kustībā un visu manī sakārto. Kods ir ļoti sens. Tā ir arhaiska sajūta, sēdēt pie ūdens, gādāt sev pārtiku, tā nostiprina pašas cilvēka saknes. Uz upes var izārstēties, iegūt domu svaigumu. Ūdens vispār ir ļoti nozīmīga stihija, tā savieno zemi un gaisu un galvenais, – ūdenī dzīvo nāras.
Izstādē eksponēju nāru portretus ūdenī. Tas ir jauns mākslas virziens, – skulptūra tiek aplūkota tieši ūdenī. Tā ir cita dimensija, tēlainība un simbolika. Viena nāras sejiņa ir kā ar pērlēm nolipusi, cita smaida, cita ir grūtsirdīga. Nāras nav tikai simbols, tie ir stihiju gari kas iedzimst sievietēs. Tās spēj īpaši kaisli mīlēt un tikpat kaisli ienīst… Ar sievietēm – nārām jābūt ļoti piesardzīgam, ja tās atraidīsi, nāras var vīrieti saplosīt, ja pielaidīsi par tuvu, tās atkal var tevi saplosīt… Ir ko dzejniekam palauzīt galvu. Nāras cilindriskā akvārijā ir rāmas un drošas, mazliet pat par mierīgu, tāpēc prasās pēc kādas zivtiņas un ūdenszāles. Pašas keramiskās maskas ir viegli kopt un tīrīt. Cik zinu, citur ūdens skulptūras netaisa. Domāju šo ideju padziļināt.
Sapratne un pārpratne
Mani darbi ir atvērti, to traktēšanas iespējas saglabājas tādēļ, ka savā darbā vēstījumu neaizslēdzu ciet, tas paliek vaļā. Cilvēks sajūt, ka var mākslas darbā paklejot un izdomāt, ko pats vēlas. Esmu klausījies visneparastākos stāstus. Piemēram, krodziņā “Pulkvedis, kuram neviens neraksta” jau krietnu laiku karājas mani darbi, jau ir mazliet skaisti padzeltējuši. Ko tik tur cilvēki nav saskatījuši!
Krodziņš ir krodziņš, tur iedzer kādu viskiju, pa burzmu parādās visādas fiksās idejas, tas ir saprotams.Tomēr kaut ko līdzīgu esmu novērojis arī izstādēs. Ir bijušas situācijas, kad esmu priecīgs par to, kas vērtīgs iznācis. Tad kāds cilvēks nāk ar laipnu seju un stāsta par darbiem tādas lietas, kurām nav pat attāla līdzība ar ieceri. Tas ir tik jocīgi. Kurā brīdi tā notiek, kad mākslinieka ideja svešā prātā transformējās pilnīgi citā tēlā.
Kurā brīdī māksliniekam jāuzņemas atbildība par savu darbu iespējamu traktējumu? Domāju, mākslas darbā kritērijs ir tikai tas, ko autors uzskata par labu vai sliktu. Ko cits tur redz, tā ir viņa paša problēma, katram jau sava iekšējā izpratne par labo un slikto.
Ja darbu esi izstādījis, man ir svarīga atgriezeniskā saite, tas, ko cilvēks par to domā. Izstāde ir process, kurā gaidi mijiedarbību, ne tik daudz vērtējumu, bet tieši jaunu impulsu. Kurā brīdī mākslas izstādē sāk veidoties mijiedarbība, no kuras puses sākas kustība no skatītāja pie mākslinieka, tā ir mīkla un maģija.
Dažreiz ir tā: kaut ko izdari, izstādi un turpat izstāžu zālē viss arī paliek. Nekas emocionāli nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet bieži ir tā, ka cilvēks iedvesmojas, ļaujas noskaņai, pienāk pie manis un saka, man tas un tas patika. Es atkal varu iedvesmoties un taisīt nākamo darbu. Veidojas tāda kā radošas enerģijas pārtece.
Cilvēks un it īpaši mākslinieks ir dziļi sociāla būtne, viņš nav vienpatis. Lai cik liels individuālists esi, domāt, ka neesi sociāla būtne, nozīmē smagi sevi mānīt. Ārpus sociuma nav arī cilvēka.
Lai būtu konsekventi pasīvs dekadents, Jaunajā gadā plānoju zīmēt ar sudraba zīmuli.
Deko un dekadence
Esmu “formas cilvēks”, esot “formā” intuitīvi nokļūstu tuvāk saturam, kas iepriekš bija nosacīts. Izstādē eksponētā grafiku sērija, kas saistīta ar Ukrainas nedienām. Mans vīrišķais satraukums pārvērtās neziņā, ko tagad darīt, jo man jau neviens nepaprasīja… Es varu darīt to ko māku. Tā tapa meditatīvais cikls “Vertikālais horizonts” kuru ļoti smalki “izknābāju”.
Tā man ir zināma pretruna, – Dievs devis tādu ķermeni, ka es varētu akmeņus krāmēt, bet daru ļoti smalkus un jūtīgus darbus. Cikla darbu pamatā ir prints, zīmējums tapa ar rapidogrāfu un tušu. Gribēju pajaukt tehniku un izmantot arī sietspiedi. Mans nemiers sublimējās senās ēnās, – pirmatnējā alu zīmējumā, kas kontrastē ar manu parasti manierīgi filigrāno stilu.
Es neatdalu art deco no jūgendstila. Man kopš bērnības jūgendstila proporcijas, ritmi un kultūru simboli ir ļoti dziļi iekšā un organiski tuvi. Tie ir ļoti tuvi arī dabas formām. Jūgendstila, art deco un Pasīvās dekadences koncepcijas ietvaros tapa manas 12 lielformāta gleznas, domātas grāmatai par smaržu ietekmi uz ķermeni ilustrēšanai. Bildes, tuvumā skatoties, ir lielformāta un samazinot kļūst filigrānas ilustrācijas. Interesanta ir grāmatas pamatdoma, – viss kas atrodas dabā un ko tu iekustini, pēc svārsta principa atnāk atpakaļ.
Esmu “Pasīvais dekadents”. Skaitās, ka dekadence ir regresīva kustība atpakaļ. Mana ideja saistīta ar dekadenci tādā ziņā, ka darbos izmantoju senās mākslinieku tehnoloģijas. Cienu tīru tušas zīmējumu, tīru līniju, pēc iespējas maz izmantoju sintētiskus materiālus. Tas it kā ir dekadentiski, jo nemeklēju neko jaunu formas ziņā, bet saturs var būt ļoti progresīvs. Tas šodien ir ļoti būtiski, ka vispār kāds vēl ar rokām strādā, tas ir pat ļoti, ļoti dekadentiski. Bet tā saikne, kas ir cilvēka rokai ar smadzenēm, tā ir Dieva klātbūtne cilvēkā. Kad kaut ko dari ar rokām un gūsti gandarījumu par padarīto, tas nozīmē, saņemt dāvanu uzreiz.
