Sergejs kāpņu telpā izslēdza gaismu un tad piecas reizes izšāva! Kā greizsirdības scēnas beidzas aiz restēm 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz to, ka slepkavības brīdim nav liecinieku un netika atrasts ierocis, Rīgas rajona tiesa atzinusi par vainīgu 50 gadus veco aviācijas tehniķi Sergeju Petrenko. Piedevām kratīšanas laikā viņa dzīvoklī atrada patronas un zagtu planšetdatoru, par ko tika ierosinātas vēl divas krimināllietas, attiecīgi par munīcijas nelikumīgu glabāšanu un zādzību.
Par slepkavību – 17 gadu, par patronam – gada, par zādzību – pusgada, kopā – daļēji saskaitot – 18 gadu cietumsods. Nošautā vīrieša dzīvesbiedrei notiesātajam jāmaksā 36 527 eiro morālā un materiālā kompensācija, dēlam – 30 300 eiro un valstij jāatmaksā 2325 eiro, kas izmaksāta nošautā ģimenei. Petrenko savu vainu slepkavībā un zādzībā neatzina, bet patronu glabāšanā vainu atzina daļēji. Visas savas darbības un domas tiesā skrupulozi izklāstīja, taču tiesnese Ivonna Ādamsone-Struža viņam nenoticēja.
Sašāva kāpņu telpā
Policijas un prokuratūras ieskatā notikumi 2020. gada 19. oktobrī ap pulksten 21.40 Ropažu novada Muceniekos risinājušies šādi. Petrenko daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā izslēdzis gaismu un starp pirmo un otru stāvu sagaidījis Edgaru, kurš nācis no Petrenko sievas augšstāva dzīvokļa.
Apgaismojis ar lukturīti nācēju, Petrenko greizsirdības un naida vadīts, izšāvis ar vītņstobra šaujamo ne mazāk kā piecas reizes, trīs reizes trāpot Edgaram. Sašautais izskrēja pagalmā, kur nomiris.
Tajā brīdī garām gājis Armīns, kurš piegājis pie Edgara. Pieskrējusi arī Petrenko sieva, kura teikusi, ka to izdarījis viņas vīrs. Edgars smagi elpojis, nerunājis un asiņojis. Armīns spiedis ciet brūces. Liecinieks tiesā uzsvēra, ka pa kāpņu telpas durvīm neviens neiznācis.
To, ka kāds vīrietis izstreipuļo no mājas, nokrīt un pie viņa pieiet Armīns, no pretējās mājas balkona redzējusi skolotāja Ilze. Viņa atpazinusi savu bijušo skolnieku Armīnu, prasījusi viņam: “Vai dzīvs?”, paņēmusi dvieli un gājusi uz pagalmu.
Kratīšanas laikā Petrenko dzīvoklī pirmajā stāvā tajā pašā kāpņu telpā policija atrada šaujampulvera pēdas, dažādas patronas, tajā skaitā, arī tāda kalibra un veida, ar kuram tikai nogalināts Edgars. Tāpat atrada planšetdatoru, kas tika nozagts no lidmašīnas salona Lietuvā.
Petrenko dzīvoklī policija ieguva vēl dažus interesantus atradumus, piemēram, dažādas ierīces, daudz dokumentu un maksājuma kartes ar svešiem vārdiem – Petrenko policijai skaidroja, ka šīs mantas atradis, veicot apkopes lidmašīnā un vēlāk gribējis atdot tās īpašniekiem, līdzīgi kā planšetdatoru. Zem ledusskapja maisiņos atrada 20 000 eiro. Kratīšanas laikā Petrenko nepaskaidrojis policijai, kas tā par naudu un kāpēc tā jāglabā tādā veidā.
“Es neesmu slepkava”
Pats Petrenko apsūdzības argumentus tiesā lielākoties uzskatīja par absurdiem. Uz sievas mīļākajiem neesot bijis ne greizsirdīgs, ne nikns. Divdesmit gadus garā laulības dzīve esot bijusi lielākoties laimīga un vainagojusies ar diviem bērniem.
Klusa un mierīga ģimene. Kad pašķīrušies, visi bijuši izbrīnīti. Nekad nebijis greizsirdīgs, uzticējies sievai. Jā, bijuši strīdi un apvainošanās. 2013. gadā sieva piedāvājuši izšķirties, taču līdz pat liktenīgajai dienai cerējis salabt.
Daudz laika pavadījis komandējumos – līdz pat pusgadam –, kas arī esot veicinājis atsvešināšanos. Vairāk kā gadu nodzīvojuši vienā dzīvokli: viņš ar dēlu vienā istabā, sieva ar meitu otrā istabā. Nu abi bērni jau pieauguši un savā dzīvē.
Sieva teikusi, lai viņš iet dzīvot citur, un viņš kopā ar meitu nopircis dzīvokli tās pašas kāpņu telpas pirmajā stāvā, kur arī dzīvojis, kad atradies Latvijā kopā ar meitu. Vienlaikus dzīvokli remontējis. Dzīvoklis bija domāts meitai, un viņš krājis naudu savam dzīvoklim – tam arī esot bija paredzēta nauda, ko glabājis zem ledusskapja.
Ar ko sieva sagājusies, īpaši neesot interesējies. Maz arī esot uzturējies Latvijā. Bet, kad bijis pie mājas, bieži redzējis Edgara automobili: dienā, naktī, no rīta. Ar Edgaru nekomunicējis – viņa vārdu sameklējis internetā. Edgars kā konkurents nesatraucis, jo sapratis, ka laulības dzīvi vairs neatjaunot. Dēls reiz esot gribējis Edgara automobilim pārdurt riepas, bet viņš atturējis. Petrenko pat nesatraucis, kad reiz pie pasta redzējis, kā Edgars ar viņa sievu bučojas. Tādas bija apsūdzētā liecības.
“Policijai jau no paša sākuma bija tikai viena versija: slepkava esmu es. Bet es teicu: meklējiet īsto! Un kur tad palika ierocis? Edgars jau divus gadus bija bez darba, bet dzīvoja pāri saviem līdzekļiem – varbūt motīvs meklējams tur?” tiesā teica Petrenko.
Viņš arī savos izteikumos lika noprast, ka arī Edgara dzīvesbiedrei esot bijis iemesls nogalināt – greizsirdība. Petrenko meita nolīgusi detektīvu, kas esot atradis liecinieku, kurš esot redzējis, ka pēc šaušanas kāds vīrietis iziet no kāpņu telpas un dodas uz mežu. Bet policijā šis liecinieks no savām liecībām esot atteicies.
Edgara sieva: tas ir izdomāts
Edgara sieva sarunā ar mani Petrenko versiju nosauca par izdomātu. Jā, kādu laiku pirms nāves dzīvesbiedrs bijis bezdarbnieks, bet vienalga daudz strādājis: palīdzējis cilvēkiem auto remonta lietās. Tas arī bijis viņa iemesls tikties ar Petrenko sievu un arī meitu. Viņa par to zinājusi.
Pirms tam Edgars strādājis ārzemēs, pašvaldības policijā. Naudu mājās nesis, pa nakti bijis pie viņas un greizsirdībai pamata nebijis. Abi piekopuši aktīvu dzīvesveidu – bijuši tiesneši ūdensmotosportā, bet daudzas labas mantas, ieskaitot automobiļus, pirktas par kredītiem, tā ka pāri saviem līdzekļiem nedzīvojuši.
Atrastās patronas
Petrenko par savām atzina tikai tās patronas, kuras pats mežā atradis un kuras kolekcionējis – tas esot likumīgi. Šīs patronas bijušas bez pulvera vai ar vecu pulveri, šaušanai nederīgas, bet tās 12, kuras atrastas noslēptas slieksnī, Petrenko uzskata par pašu policistu ieliktām, lai pierādītu viņa vainu slepkavībā.
Šīm patronām bija tādas pašas lodes, kādas atrastas slepkavības vietā. Dzīvoklī atrasta arī viena čaulīte no šādas patronas. Vienā no istabām atrasta arī medību ieroča patrona, par ko Petrenko nezinājis. Viņš uzskata, ka tā palikusi vai nu no iepriekšējā saimnieka, vai arī paša dēls kādreiz atnesis.
Planšetdatoru gribējis atdot
Planšetdatoru Petrenko esot atradis lidmašīnā Kauņas lidostā, kad salonā labojis kādu bojājumu. Planšetdators bijis iekritis neredzamā vietā un varējis tur atrasties nedēļām. Ierīce kādu laiku atradusies ofisā, un Petrenko mēģinājis atlauzt datora paroli, lai ieslēgtu un atrastu tā īpašnieku, bet neveiksmīgi (policijai īpašnieku izdevās atrast – kāda Izraēlas pilsone).
Ar Kauņas lidostu Petrenko neesot bijusi nekāda vienošanās – nedz rakstiska, nedz mutiska –, ko darīt ar lidmašīnas salonā remonta laikā atrastām mantām, līdz ar to Petrenko to uzskatījis par pazaudētu mantu.
Lidostā gan esot speciāla kaste, kur liekot lidmašīnā pazaudētas mantas. Tās mantas, kurām nevar atrast īpašnieku, tiek kādam atdotas vai tiek izmestas gružkastē. Ir bijušas mantas, kurām Petrenko atradis īpašniekus un tās atdevis, bet planšetdatoru nedz pats, nedz draugi nespējuši atbloķēt, un tā tas palicis pie viņa kā nelietojama manta. Zagt planšetdatoru Petrenko neesot bijusi vajadzība, jo viņam bijuši labi ienākumi.
Nelaimīgā diena apsūdzētā versijā
Slepkavības dienā Petrenko astoņos no rīta beidzis nakts maiņu lidostā. Nedaudz uzkavējies viesnīcā un pusdienlaikā jau devies no Lietuvas uz mājām, kur bijis sešos vakarā. Nopircis veikalā produktus, gatavojis vakariņas, izmazgājis darba apģērbu, lēnām dzēris konjaku un skatījies televizoru.
Nācis miegs, bet centies ātri neaizmigt, lai varētu naktī kārtīgi izgulēties. Tomēr iesnaudies. No dzīvokļa ārā negājis, kas noticis pagalmā, ne redzējis, ne dzirdējis. Pamodies no stipra klauvējiena. Vēl atceras policistu vairogus un spilgtas gaismas. Izrauts no dzīvokļa, kāpņutelpā piespiests pie sienas un viņam uzlikti rokudzelži.
Dzīvoklis kratīts Petrenko klātbūtnē visu nakti. Pēc tam bijusi otra kratīšana visu darbadienu. Sapratis, ka meklē ieroci.
Policisti atraduši patronas, vienu patronas čaulīti, kā arī gumijas cimdu un lukturīti ar šaujampulvera pēdām. Pēc apsūdzības versijas cimds un lukturītis bijis Petrenko rokā, kad viņš šāvis – no tā arī šaujampulvera pēdas. Šaujampulvera pēdas atrastas arī uz Petrenko drēbēm. Petrenko domā, ka šaujampulvera pēdas radušās, kad viņš šaušanas vietā spiests pie sienas un/vai no agrākās mežos atrasto patronu tīrīšanas no šaujampulvera.
Petrenko nekad neesot bijis ieroča. No poligrāfa (melu detektora) sākotnēji atteicies, jo baidījies savas nervozitātes un slimās sirds dēļ sevi nepatiesi apvainot.
Bet, kā jau minēju, tiesnese apsūdzētā versijām nenoticēja un piesprieda minēto bargo sodu.
