Greizo un saplēsto spoguļu vērojumi. Sabīnes Košeļevas “Vientulības ministrija” 0
Sabīnes Košeļevas (1989) vārds latviešu literatūras lasītājiem nav svešs. Viņa debitēja 2015. gadā ar romānu “Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts”, kas bija pietiekami veiksmīgs, lai tiktu nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”. Pēc neilga pieklusuma šogad klajā laisti veseli divi autores darbi: grāmata bērniem “Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās” (“Pētergailis”) un šobrīd mūsu uzmanības centrā esošais stāstu krājums “Vientulības ministrija”.
Krājuma “Vientulības ministrija” apjoms nav liels, tajā ietverti 10 stāsti, un pirmajā brīdī šķiet, ka tiem ir samērā maz kopīga, izņemot, protams, jau nosaukumā pieteikto vientulības tēmu dažādos aspektos.
Bet krājuma noslēdzošajā stāstā atklājas, ka nejaušību šeit ir itin maz,
un stāsti bijuši kā secīgi izbūvēti pakāpieni rakstnieces rūpīgi celtajā pašpārvaldes ēkā, kas visā savā spožumā kulminē, sabrūkot lielajam spoguļstiklam. Pirmie deviņi stāsti katrs atsevišķi ir kā pierakstīta liecība, situācijas vērojums no subjektīva skatpunkta, kur netiek ne izdarīti spriedumi, ne pieņemti lēmumi, ne rasts vai pat meklēts risinājums, lai kā visaptverošu panaceju rūpīgi koptajai vientulības kapsulai piedāvātu robežšķirtnes nojaukšanu un (krājuma kontekstā – tik neierasto) rokas pastiepšanu: “Tajā brīdī gluži kā pestīšana, zibens izlāde vai ilgi briedušas šķavas no viņas acīm izlauzās karstas asaras. Apģērbta, bet vienlaikus kailāka par viskailāko koku vēlā rudenī, smaga, bet arī viegla kā pa straumi peldošs sauss koka gabals, viņa raudzījās te uz mazo pret viņu pastiepto plaukstu, te uz apmulsušajiem cilvēkiem.” (111. lpp.)
Arī ar katra atsevišķā stāsta kompozīciju viss šķiet gluži pārdomātā kārtībā. Tajos izmantoti atšķirīgi principi, piemēram, gredzenveida ietvars vai novelisks noslēgums, atjautīgi lietots intervijas žanrs, dažādas atkārtojuma figūras.
Tomēr, lieliski apzinoties visus stāstu krājuma veiksmīgos aspektus, izskaņā nepamet mazuma piegarša. Un šoreiz ar krājuma apjomu nesaistīta.
Galvenais pretestību raisošais aspekts ir krājuma neviendabība, proti, spilgts, pārliecinošs un pat patīkamu pārsteigumu raisošs tēlojums mijas ar vilšanos, kuru rada atsevišķu stāstu saturiskā vienkāršība, izvēlēto epizožu triviālais raksturs.
Īpaši tas vērojams krājuma sākumā, kur vientulība tiek iekadrēta aprēķina attiecībās (stāsts “Rauga pankūkas ar ķiršu ievārījumu un putukrējumu vai jauna kleita”) vai laulībā, kuras vienīgais vienojošais elements ir abu iesaistīto vienlaikus dzīvošana skārienjutīgajos ekrānos (“Vešiņa, kas iekārdinās jebkuru vīrieti”).
Nedaudz tajās pašās risēs ieslīd arī ceturtais stāsts “Mīnuss reiz mīnuss ir pluss”, kuru papildus “pie zemes pievelk” piesauktā filozofēšana – nodarbe, kas vieno stāsta varoņu pāri –, taču tā arī paliek nosaukuma līmenī, cilātajām tēmām un secinājumiem īsti nepaceļoties pāri sadzīviskai papļāpāšanai.
Īpaši piezemēti šie stāsti šķiet salīdzinājumā ar vientulības fenomena preparēšanu citviet krājumā,
piemēram, ļoti veiksmīgajās lappusēs titulstāstā: “Viņa visu redzēja un dzirdēja krietni vien spilgtāk un niansētāk nekā pārējie vienaudži [..], taču nejuta vajadzību savos novērojumos un atziņās dalīties ar ārpasauli, līdz ar to viņas galvā jau agri veidojās skrupulozs cilvēku emociju reģistrs, ietverot gan cēloņus, gan sekas..” (103.–104. lpp.) Krass kontrasts starp aukstasinīgu definīciju un niansētu psiholoģismu rodams arī šī stāsta ietvaros, taču šeit tas tekstam piešķir papildu dimensiju un virmošanos, kas kā pazemes grūdieni iešūpina sagaidāmo spoguļdrumslu eksploziju.
Divdabīgi vērtējams stāsts “Bēdīgākā seja visā pasaulē”. Vēstījums neapšaubāmi izsauc līdzpārdzīvojumu, taču, aplūkojot tuvāk tā rašanās cēloņus (tātad arī šis teksts liek meklēt un pārvērtēt radušamies emocijas, nevis ievelk tajās bez jebkādām atrunām), jāsecina, ka galvenais vaininieks ir autores izvēlētais bērna tēls, jo
kurš gan spēj palikt vienaldzīgs pret bērna neapslāpētajiem un koncentrēti lakoniskajiem izjūtu formulējumiem:
“Nekam citam vispār nav nozīmes, kad bēdīgākā seja visā pasaulē pagriežas pret tevi un glāžainām acīm ledainā balsī nosaka: “Stulbs ceļojums.”” (53. lpp.) Gluži kā skatuves mākslā – atliek vien uz skatuves parādīties dzīvniekam vai bērnam, lai skatītāju vērtējums par izrādi paaugstinātos vismaz par trim ballēm.
Tai pašā laikā šis stāsts sniedz visai bagātīgas interpretācijas iespējas par vientulības iespējamību un varbūtību visu tajā iesaistīto personāžu pasaules izjūtā. Vai vientuļš jūtas bēdīgais bērns vai tomēr viņa pieskatītāja? Vai varbūt visvientuļākā ir stāstā nemaz vārdā neminētā māte?
Viens no spēcīgākajiem stāstiem krājumā, iespējams, pati virsotnīte, ir “Skārleta + Oļegs = LOVE”,
kur tēlotie notikumi un attiecības pretēji citiem stāstiem jau a priori izslēdz tās potenciālās izvēles iespējas, kas saistītas ar situācijas maiņu; atliek vien attieksme. Noslēgtajā telpā koncentrējusies enerģija sasniegusi maksimālo jaudu, lai ar ņirdzīgu ironiju izsviestu gan bezpalīdzīgo varoni, gan lasītāju izplatījumā, kur no viņa vairs nekas nav atkarīgs…
Un tādēļ ir vēl jo vairāk žēl, ka tieši šajā stāstā rodami tie daži teikumi, kuru gramatiskās neprecizitātes izsit no teksta plūduma un liek tos pārlasīt vairākas reizes, līdz pārprotamā jēga ieritinās atpakaļ autores iecerētajā gultnē.
