Monika Zīle: Greizās rūpes par krievvalodīgo informatīvo komfortu 21
Lēmums par krieviski raidoša televīzijas kanāla veidošanu no valdības nama vēl nav skanējis, taču process laikam uz to pusi virzās – tā secināt liek arvien biežāk vairāku amatpersonu piesauktie jaunā medija izmaksu cipari. Lai vēl jaudīgāk nesakaitinātu pret šo ideju noskaņotos, projekta pirmsākumos minēto sešu miljonu eiro tāmes latiņa nu palaista lejup un samazināta uz pusi: padēklim pietikšot ar trijiem miljoniem. It kā. Varbūt. Iespējams. Bet vispār tā ir sastāvdaļa noslēpumam, kuru tagad apsaimnieko kultūras ministres Daces Melbārdes vadīta darba grupa, kas pēc Eiropas Savienības Padomes parauga Latvijā tapina Krievijas propagandas ietekmes mazināšanas stratēģiju.
Tradicionāli velkamies astē kaimiņiem: par lēnīgiem uzskatītie igauņi teju gatavi nosaukt sava krievvalodīgās tālrādes kanāla starta brīdi, lietuviešiem jau pērn bija gatava rīcības programma kara gadījumam, tikai latvieši čammājas – arī mūsu politiķiem pēdējais laiks izpausties rūpēs par valstiski vienotas informatīvās telpas veidošanu.
Tiktāl pareizi. Bet turpinājums aizvaino – ar rūpju greizumu. Par krievvalodīgo informatīvo komfortu uzsvērti rūpējoties, nu atkārtojas multikulturālisma sludināšanas un daudzsološo integrācijas programmu ziedu laikos pieredzētais, kad Latvijā svētākais pienākums bija nodrošināt cittautiešiem labsajūtu visās dzīves jomās. Tagad rati brauc pa nākamo grāvi un nevar saprast, kādā īsti virzienā. Lai gan valsts televīzija līdzekļu trūkuma dēļ spiesta atteikties no daudzām labām iecerēm, stratēģi acīmredzot uzskata, ka latviskās informatīvās telpas iekārtojumā jau sasniegts luksusa līmenis un to var atstāt pašplūsmā. Bet nav taču noslēpums, kaimiņvalsts tālrādi Latvijā iecienījuši ne tikai Kremļa politikas draugi. Krievijas kanālos psiholoģisko atslodzi un kultūras tematiku meklē arī daudzi latvieši, kam apnikusi pašmāju ekrānu pelēcīgā vienveidība. Diemžēl ar pašreizējo resursu nekas labāks nav gaidāms. It sevišķi patriotisma vairošanā, par ko mūsu politiķi runā drūmām sejām. Bet, ja viņi domā, ka krievu valodā daudz runājošas galvas mudinās austrumu pierobežas cittautiešus iemīlēt valsti, tad iecerēto jaunās tālrādes projektu gaida pa skuju taku ar blīkšķi aizgājušā portāla “skolas.lv” liktenis.
Loģiski būtu nestumdīt miglainu ideju mākoņus tikai tāpēc, ka “beidzot mums jādod pretspars Krievijas meliem”, bet ieklausīties pašvaldību vadītāju viedokļos un ieguldīt naudu abos valsts televīzijas kanālos, kā arī likumīgi finansiāli atbalstīt Latgales vietējos masu informācijas līdzekļus. Ja nopietni vēlas pievērst austrumu reģiona cilvēku uzmanību valstī notiekošajam, tad jāveido raidījumi par viņu reālo ikdienu, ne tikai retie sižeti no keramiķu cepļa atvēršanas vai gadskārtu izdarībām, kuri dalībniekiem nezin kāpēc uzspiež tautiski saģērbtu meža dīvainīšu lomas. Par spīti dažādām problēmām, ko katra nākamā valdība atstāj risinājuma pusratā, Latgalē pietiek prasmīgu dažāda līmeņa uzņēmēju, kas līdz šim nav baudījuši informatīvo uzmanību. Tur netrūkst arī vienkāršu savā novadā dziļi sakņotu cilvēku, kas varbūt latviski runā ne sevišķi gludi, bet noteikti ieslēgs vietējo televīzijas kanālu, ja tur būs analītiski sirsnīgs raidījums par lepošanās vērto viņu dzimtajā vietā.
