“Greizajam ratiņam” – divdesmit 0
Rīt, 1. maijā, un 4. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī notiks aktieru ansambļa “Greizais ratiņš” 20 gadu jubilejas koncerts.
Vokāli instrumentālais ansamblis “Greizais ratiņš” ir četri kungi un dāma – Juris Hiršs, Normunds Laizāns, Uldis Anže, Ivars Puga un Dace Bonāte. Patiesībā neiztrūkstoša viņu kompānijas sastāvdaļa ir arī komponists Valdis Zilveris, viņš arī teātra muzikālās daļas vadītājs, un režisors Edmunds Freibergs, kas desmitiem dažādos veidos viņus integrējis Žurkas un Circeņa ģimenē. Dažus gadus pēc dibināšanas “ratiņš” izripo no Nacionālā teātra ēkas un aizveļas pa visu Latviju, ievācot teātra skatītāju mīlestību no dažāda kalibra skatuvēm un vasaras beigās atgriežoties Rīgā ar lauku labumiem un dažu labu leģendu.
Divdesmit gados radītas vairākas programmas un izdoti pieci albumi: “Gar jūras zeltmirdzošo krastu…”, “Mīļais, nesteidzies”, “Kā es braucu… lūkoties!”, “Mēs tikāmies martā”, “Paskaties, cik balts… tikpat kā paradīzē!”. Aktieru veidotās populāru dziesmu parodijas raksturo smalka gaume, muzikalitāte, daudzbalsīgs dziedājums un sirsnīgums. Kā teic Valdis Zilveris, greizums slēpjas ne jau mūzikā vai dziedājumā, bet attieksmē. Taču ko tur slēpt, nesen traki greizi izgājis arī pašam “ratiņam”. Dace Bonāte, kas stingri tur vīrus kopā un spēj viena pati savu dāmas balsi darīt dzirdamu pār četriem vīriem basiem un tenoriem, nu pirms divdesmit gadu apaļās jubilejas nolēmusi runāt skaidru valodu: “Pērnvasar svinējām 15 gadu jubileju, ar lielu koncerttūri šīs jubilejas zīmē apbraukājām vai visu Latviju… un nu pēc dažiem mēnešiem jau svinam 20 gadu jubileju. Tā var notikt tikai ar mums, tā līdz šim vēl ne ar vienu citu nav bijis… Ieejot Eiropas Savienībā, esam novecojuši pilnīgi drausmīgi…” Kungi “ratiņam” raksturīgajā stilā šo dīvainību straujajā gadu skaita lēcienā mēģina pamatot ar pulksteņa griešanu pavasaros un rudeņos uz priekšu un atpakaļ, eiro un lata attiecībām un pat pēkšņi radušos tēzi, ka viens Eiropas Savienībā nodzīvots gads pielīdzināms pieciem iepriekšējā laikā aizvadītiem… Bet, Dievs ar to pērno drukas kļūdu, galugalā teātra dokumentos melns uz balta lasāms, ka ansamblis dibināts 1995. gadā. “Vienai no pirmajām “žurkām” šis ansamblis ir dibināts ar manu pavēli,” cieti teic Edmunds Freibergs, “radīju ansambli no tolaik vislabākajiem dziedošajiem aktieriem, kuri izdziedātu to, ko es izjūtu, bet pats izdziedāt nevaru…”
Krietnu divu stundu jubilejas koncertā “Greizais ratiņš” no savām repertuārā uzkrātajām apmēram simts astoņdesmit dziesmām atskaņos divdesmit piecas – “zelta fondu”, to vidū daudzas no pēdējo gadu populārākajām, kas aktieru izpildījumā būs ieguvušas jaunas un asprātīgas nianses. Kā teic V. Zilveris, lai koncertā ir gan publikā pārbaudītas, gan katru laikposmu raksturojošākās, gan visu aktieru mīļākās. Uldim Anžem, piemēram, tāds ir “Silavas valsis” no izrādes “Palmas zaļo vienmēr”. Tāpēc ka skanējusi pirmajā Teātra dienas koncertā jeb “žurkā”, tāpēc ka dziesmā pirmā mīlestība, pirmā reize, no vecākiem mantota, dziedāta jau sen, sen skolas izlaidumā… D. Bonāte atklāj savu aizrautību ar “dzeršanas popūriju” – eh, cik daudz latviešiem dziesmu par šo kaislību! Vienas no brīnišķīgākajām esot Valda Zilvera komponētās ar “pašu dzejnieka” Jura Hirša vārdiem – “Zaļās acis”, “Veltījums”, “Smiltenes tante”. Ar to saistās vesela leģenda. “Kundzei astoņdesmit gadi, nez kā uzradusies, iemīlējās mūsos, it sevišķi vienā, nāca sagaidīt ar puķēm vai ikkatrā koncertā, kāpa mūsu busiņā un brauca līdzi, piemēram, pat uz vēju pilsētu Liepāju,” atceras Ivars Puga, “sākumā tā kā iesmējām par šo situāciju, bet tad saproti, ka patiesībā tas ir ļoti forši, ja kāds cilvēks tevi tā no sirds uzcerējis…” Un radās dziesma “Smiltenes tante”.
Divdesmit gadu jubilejas koncertos būs vēl kāda pievienotā vērtība – aktieri dziedās ar dzīvo pavadījumu. Grupa savu īsto nosaukumu vēl nav atradusi, taču Raimondu un Madaru Kalniņus teātra draugi pavisam noteikti atcerēsies no Nacionālā teātra izrādes “Kabarē”.
