Greizā pēda bērnam. Divas populārākās metodes tās ārstēšanai 0
“Labdien. Manai meitiņai ir iedzimtas greizās pēdiņas, šobrīd cītīgi ārstējamies pēc Ponseti metodes, tomēr jūtos tā, it kā ikdienā darītu viņai pāri. Ļoti vēlos atrast fizioterapeitu, kurš pats ir ārstējis iedzimtas greizās pēdiņas pēc Franču metodes. Vēlos ar viņu konsultēties par iespējamo ārstēšanu, tās efektivitāti, ārstēšanas ilgumu un citiem jautājumiem. Domāju, ka tad mēs arī būtu šī ārsta jaunie pacienti,” tā par sava bērna veselības problēmām portāla “Cālis” forumā vēsta un padomu taujā kāda mamma.
Par to, ko nozīmē greizā pēda bērnam, par divām populārākajām metodēm stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks.
Greizā pēda ir bieži sastopama ortopēdiskā patoloģija bērniem – to konstatē vidēji vienam bērnam no 1000, neārstējot tā progresē un atstāj paliekošas sekas. Ir trīs greizās pēdas veidi – pozicionāla, sekundāra un iedzimta greizā pēda.
Pozicionāla greizā pēda ir saistīta ar pēdas piespiedu stāvokli grūtniecības laikā. Pēc dzimšanas tā viegli koriģējas pāris nedēļu laikā ar stiepjošiem vingrojumiem un masāžām.
Sekundāras greizās pēdas iemesls ir kāda slimība, kas skar arī balsta kustību sistēmu, piemēram spina bifida, artrogripoze u.c.
Visbeidzot iedzimta greizā pēda ir izolēta pēdas vai abu pēdu deformācija, kas manifestējas uzreiz pēc dzimšanas un nav sajaucama ne ar vienu citu pēdas deformāciju. To ir iespējams diagnosticēt prenatāli grūtnieču ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas laikā, un daļā gadījumu tas tā arī notiek.
Greizā pēda grūtniecības norisi un dzemdību veidu neietekmē, tādēļ prenatālai diagnostikai nav izšķiroša loma. Galvenā lieta, kas ir jāatceras – greizo pēdu nedrīkst “ignorēt” – tā ir jāsāk ārstēt jau agrīni (ideāli – pirmajās nedēļās pēc dzimšanas).
Greizās pēdas konservatīvo ārstēšanu mūsdienās veic divos veidos – pēc Ponseti un Franču funkcionālās metodes
Ponseti metode – šo metodi visā pasaulē pēdējās desmitgadēs uzskata par “zelta standartu”. Iemesls tam ir augstā efektivitāte un salīdzinoši zemais komplikāciju un atlieku deformāciju biežums. Metode sastāv no diviem etapiem – pirmajā tiek veikta koriģējoša ģipsēšana, kuru laikā pakāpeniski deformētās pēdiņas atliec pareizā stāvoklī, starplaikos fiksējot kājiņu ģipsī.
Ģipšus maina reizi nedēļā un parasti ir nepieciešamas 6-8 ģipša maiņas, kas notiek poliklīnikā. Pēc ģipša noņemšanas reizēm ir nepieciešama neliela ķirurģiska iejaukšanās – Ahileja cīpslas miniiinvazīva pagarināšana, ko var veikt dienas stacionārā, bez ilgstošas atrašanās slimnīcā.
Pēc ģipsēšanas seko otrais etaps – ortožu valkāšana. Šis etaps ir garāks un prasa vairāk līdzestības no bērna vecākiem. Ortozes parasti valkā trīs mēnešus 23 stundas diennaktī, kas nozīmē, ka tās noņem tikai bērna mazgāšanas laikā. Pēc tam ortozes valkā 12-14 stundas diennaktī – bērna gulēšanas laikā līdz aptuveni trīs gadu vecumam. Ja pirmā etapa uzdevums bija deformētās pēdiņas atgriezt normālā stāvoklī, tad šī etapa uzdevums ir tās šajā normālajā stāvoklī noturēt. Ja pēc ģipsēšanas ortozes netiks valkātas, ārstēšana viennozīmīgi ir lemta neveiksmei, jo pēdiņas atkal atgriezīsies deformētajā stāvoklī un tad jau tās koriģēt varēs tikai ķirurģiski, kas sev līdzi nes augstu komplikāciju risku.
Franču funkcionālā metode – sevī apvieno fizioterapiju, šinēšanu un miniinvazīvu ķirurģiju. Fizioterapeits ikdienā veic slimās pēdas un apakšstilba muskuļu stiepšanu un stimulāciju, ko pavada īslaicīga teipošana un šinēšana. Ķirurģiskā ārstēšana parasti ir miniinvazīva ikru muskuļu pagarināšana. Šī metode prasa vēl lielāku līdzestību no bērna vecākiem un tehniskās iespējas – ikdienā aptuveni stundu ar bērnu darboties fizioterapeitam, kas pārvalda šo tehniku. Parasti korekcija notiek 3-6 mēnešu laikā, kuru laikā notiek arī vecāku apmācība “uzturošajai” fizioterapijai mājas apstākļos līdz pilnvērtīgai bērna staigāšanai (1-1,5 gadu vecumam). Miega laikā līdz trīs gadu vecumam recidīvu profilaksei iesaka izmantot ģipša imobilizāciju.
Abas šīs metodes ir tuvas gan principu (stiepšana un fiksācija), gan ilguma (aptuveni trīs gadi), gan efektivitātes ziņā. Jebkurā gadījumā ārstēšanas mērķis ir viens – normāla, funkcionāla un nesāpīga pēda. “Par pāridarījumu bērnam es nevaru piekrist, jo pāri mēs darītu tad, ja normālas pēdiņas mēģinātu deformēt par slimām. Gan vienā, gan otrā gadījumā slimajai pēdiņai nepatiks, ka mēs to no ierastā slimā stāvokļa gribēsim iztaisnot tai neierastā normālajā stāvoklī. Bērna raudāšana šo procedūru laikā emocionāli labiliem vecākiem var radīt ilūziju par iespējamo pāridarījumu – “man liekas, ka es daru pāri bērnam”,” mierina ķirurgs.
