Ģimenē klusēšana nav zelts! Atziņas no pāriem, kas gredzenus mijuši 18. novembrī 0
Šogad 17. novembrī, kā ziņo Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments, plānotas 46 laulības – visvairāk precēsies Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļās – seši pāri, Daugavpilī, Valmierā un Ventspilī pa pieciem pāriem. Lai viņiem visiem “rūgts”! Centos atrast tos, kas uzdrošinājušies mīt gredzenus šajā datumā padomju laikā un pēc tam. Kāpēc viņi izraudzījušies šo zīmīgo skaitli?
1956. g.
Ar dimanta kāzu pieredzi
”Mūsu kāzu datumu izraudzījās mans puisis Ēvalds, viņš man ir kārtīgs, raksturā nosvērts vīrs, uz kuru vienmēr var paļauties. Precējāmies 1956. gada 18. novembrī Siguldas dzimtsarakstu nodaļā. Atceros baiso izjūtu, kad pēc pieciem precību gadiem draudzenei autobusā uz viņas jautājumu, ko darīsi 18. novembrī, atbildēju skaļi: ”Svinēšu!” Pirms izkāpšanas piepeši manu elkoni satver svešs vīrietis un jautā: ”Tiešām svinēsiet 18. novembri?!” Atbildēju – jā!”
Viņš izvelk kaut kādu apliecību un bāž man sejā, sakot, ka būšot jāiet viņam līdzi… Neapmulsu, pretī sāku vicināt savu – Dabas draugu apliecību, līdz viņš palaida elkoni brīvāk, tad izrāvos un metos prom, cik jaudas.
Mums ar Ēvaldu ir meita un dēls, savukārt dēlam ir divi dēli un meita, bet meitai – dēls. Mazdēlam jau divi dēli, mazmeitai – dēls, patlaban gaida meitiņu. Nu, kupla dzimta!” priecājas rīdziniece Brigita Andermane. ”Nesaprotu tos, kas ģimenes dzīvē tur naidu un spītīgi klusē.
Vienmēr problēma ir jāizrunā, tikai tā var rast tās risinājumu. Ģimenē klusēšana nav zelts!
Jauniešiem iesaku precēties, jo dzīvot kopā bez laulībām – tas sievietei ir pazemojoši.”
1967. g.
Dzimtas stiprumam – viss pa divi
”Ar izredzēto iepazinos 1967. gada 7. novembrī, kad padomju valsts svinēja pastāvēšanas 50. gadadienu. Toties kāzas mums notika pēc diviem gadiem 18. novembrī, sestdienā, Tukumā. Šo datumu noteica dzimtsarakstu nodaļa, pēcāk darbā priekšnieks gan man pavaicāja, vai esam speciāli izraudzījušies 18. novembri… Es izlikos naiva un atteicu, ka neko nezinu par šā datuma nozīmi,” atklāj bijusī pasta darbiniece Līvija Ganēviča, kura ar vīru Aigaru dzīvo Kandavā.
Viņiem ir divas meitas, divi mazbērni un divi mazmazbērni, abi dzīvo Šveicē, taču iemācījušies latviešu valodu. Viss pa divi – divkāršs spēks!
”Laulības dzīvē iet visādi, taču svarīgi otru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Nepārtaisīsi pēc savas gribas. Arī Latvija ir kā spēcīga ģimene, dzīvojam taču normāli – kā Dieva ausī, par laimi, pie mums nav ne dabas katastrofu, ne bada. Latvijai vēlu izturību, darba tikumu, lai cilvēks nepārvērstos par mērkaķi, kas gaida vien banānu…”
1982. g.
Oņegina kāzas Jūrmalā
”Kopīgā laulībā ar dzīvesbiedri Lilitu esmu jau 36 gadus. Apprecējāmies 1982. gada 18. novembrī Jūrmalas dzimtsarakstu nodaļā. Kāzu dienu un laiku noteica dzimtsarakstu nodaļa. Diez vai viņi pat iedomājās, ka šis datums ir tik nozīmīgs daudziem Latvijas iedzīvotājiem, arī mēs par to īpaši nepiedomājām. Svinības iegadījās Leonīda Brežņeva garo sēru laikā, kad bija jāievēro dažādi aizliegumi – Jūrmalas kafejnīcā alkoholu dzērām no limonādes pudelēm,” atceras Alberts Oņegins, kurš dzīvo Kauguros. Viņam ir trīs dēli un pieci mazbērni. Kāda ir viņa laulības spēka formula?
”Spēja ievērot saprātīgu kompromisu, piekāpties otram. Sapratne un cieņa palīdz ģimenes stiprumam, kā arī kopīgi pasākumi. Latvijas simtgades svētkos brauksim uz Rīgu skatīt salūtu. Līdzpilsoņiem vēlu ievērot tā saucamo 11. bausli – nenoskaud otra veiksmi!”
1989.g.
Brāļi precas vienā dienā!
Kāda jauka sagadīšanās, ka brāļi Atis un Aldis Meisteri savas izredzētās meitenes apprecēja 1989. gada 18. novembrī Cēsu dzimtsarakstu nodaļā. Gods un cieņa šai Latvijas karoga dzimtajai pilsētai, kur padomju varas gados ko tādu uzdrošinājās.
“Protams, apzinājāmies, ka mūsu kāzu diena iekrīt Latvijas valsts dibināšanas dienā, taču abi precējāmies vienlaikus vairāk finansiālu apsvērumu dēļ, jo tā bija izdevīgāk. Turklāt šī bija vienīgā brīvā diena, ko piedāvāja dzimtsarakstu nodaļa,” atceras Ata dzīvesbiedre Daiga.
Patlaban viņa ar savu ģimeni dzīvo Līgatnē, savukārt Aldis ar sievu Ilutu – Naukšēnos, kur viņiem ir sava saimniecība.
2008.g.
Patriotiskās jūtās
Rīdzinieki Māris un Lāsma Luki laulājās 2008. gada 18. novembrī Rīgā, Biķeru evaņģēliski luteriskajā baznīcā. ”Šo datumu izvēlējāmies apzināti, lai svinētu savu kāzu dienu kopā ar mūsu valsts dzimšanas dienu. Turklāt vienmēr – brīvdienā! Dienā tētis aizved abus dēlus skatīt parādi, vakarā baudām svētku salūtu,” teic Lāsma. Zīmīgi – abi iepazinušies studiju laikā astoņpadsmit gadu vecumā, un nu viņiem visu mūžu šis skaitlis ir īpašs.
Desmit laulības gadi! Kas palīdzējis tos stiprināt?
”Mums ir lieliski bērni: dēli Jānis (9), Mārtiņš (4) un meitiņa Laima (2 mēneši). Neesam kašķējušies, raksturā esam ļoti līdzīgi – mierīgi, nosvērti un spējam lieliski saprasties.”
2015.g.
Jāvārds reizē ar salūtu
”Savukārt man Latvijas dzimšanas dienā bija saderināšanās. 2015. gada 18. novembrī mani bildināja Raitis Makars. Kāpēc tieši šajā datumā? Jo viņš zināja, ka mana būtība ir visā latviski nacionālajā – no bērnības dejoju tautas dejas, patīk latvju zīmes, un ticu to spēkam. Starp citu, manā saderināšanās gredzenā ir latvju zīmes, un pēcāk arī kāzas mums bija tautiskas (tērpi, tradīcijas, rituāli, laulības gredzeni mums arī rotāti latvju zīmēm),” stāsta Ieva Makare. Viņa strādā nacionālajā informācijas aģentūrā LETA, šobrīd oficiāli ir bērnu kopšanas atvaļinājumā, vīrs – augstsprieguma elektroinženieris.
‘Tovakar ziņu aģentūrā vēl paguvu apstrādāt fotogrāfijas, tad abi devāmies uz 11. novembra krastmalu. Raitis mani bildināja tieši salūta laikā, tas bija tik skaists un neaizmirstams brīdis! Salūts par godu Latvijai un mums! Interesanti, ka Raitis pa kluso bija sarunājis manu kolēģi fotogrāfi Eviju, lai pēc mana jāvārda negaidīti mūs nofotografētu. Tas man bija vēl viens pārsteigums, jo kolēģi līdzās nebiju pamanījusi. Protams, ka teicu: jā!
