“Grāvējs” no Austrumiem 11
Viņnedēļ Kara pensionāru biedrības telpās bija pulcējušies interesenti, lai noskatītos Maksima Revas filmu “Slēptā Baltijas vēsture” – čerkstošu plati par “nacisma izpausmēm” Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
M. Reva savulaik bija organizācijas “Nakts sardze” vadītājs Igaunijā un 2007. gadā tika uzskatīts par musinātāju uz “Bronzas nakts” nemieriem Tallinā, kas bija vērsti pret sarkanarmiešu pieminekļa pārvietošanu, bet vēlāk pārauga grautiņos. Vēlāk M. Reva aizbrauca no Igaunijas un tagad dzīvo Sanktpēterburgā. Filmas izrādīšana notika Rīgā kādas Smilšu ielas ēkas jumta stāvā, un noskaņa atgādināja laiku, kad tumšās videozālēs cilvēki skatījās “grāvējus” no Rietumiem. Lai gan iepriekš pasākums bija reklamēts krievvalodīgajā presē, bija ieradušies vien ap 30 cilvēku. Viņu vidū – krievu valodas referenduma iniciators Aleksandrs Gapoņenko, par “antifašistu” sevi dēvējošais Josifs Korens, “SC” biedrs Mitrofans Slobodjans.
Filmas sākumā stāstīts par to, ka Baltijas valstīs bijuši “diktatoriski režīmi”, kuros liels uzsvars likts uz vadoņa godināšanu. Tālāk seko tīksmināšanās par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas “iestāšanos” brālīgajā Padomju Savienībā, taču šā laikmeta sākumu pārtrauc nacistiskās Vācijas iebrukums. Latviju un Igauniju filmas autors kaunina par 20. divīzijas pulkveža Alfonsa Rebanes godpilno pārapbedīšanu Igaunijā un 19. divīzijas pulkveža Voldemāra Veisa mirstīgo atlieku apbedīšanu Latvijas varoņu svētnīcā – Rīgas Brāļu kapos. Filma kā negatīvu parāda ikgadējo leģionāru saietu Igaunijā un 16. marta Leģionāru piemiņas dienu Rīgā. Baltijas valstu elites tiek vainotas nacisma atdzimšanā.
Pēc filmas izraisījās diskusija par tajā pieminēto jēdzienu “denacifikācija”. “Uzskatu, ka filma kopumā parāda, kas notika ar mūsu republikām. Man radās jautājums, kāpēc laikā no 1945. gada līdz 1947. gadam šeit nenotika denacifikācija? Ukrainā un Krievijā par kolaboracionismu piesprieda 15 gadu ieslodzījumu vai arī nāvessodu, taču šeit lielākā daļa saņēma divu gadu ieslodzījumu,” apgalvoja A. Gapoņenko. Viņš uzskata, ka šādas filmas ir jāpopularizē jaunatnes vidū, jo tā vēsturi vairs nezinot. “Esmu savulaik Vācijā nostrādājis deviņus gadus, taču tādu fašismu, kāds ir šeit, tur nevarēja manīt. Pie mums, Latvijā, tas tiek atklāti propagandēts,” paziņoja kāds vīrietis no zāles. Filmas autors M. Reva dalījās “sāpēs” par situāciju Igaunijā: “Mūsu valstī ir 17% krievu, taču nav neviena krievu ministra valdībā vai departamenta vadītāja. Narvā dzīvo 95 procenti krievu, taču, piedodiet man, pilsētas mērs ir igaunis. Mums nav iespējas ietekmēt procesus.”
“Šādas filmas uzskatāmas par “maigās varas” paņēmienu, un tās auditorija ir vietējie krievvalodīgie,” pauž politologs Kārlis Daukšts, piebilstot, ka gan M. Reva, gan tādi aktīvisti kā Aleksandrs Djukovs mēģina ieaudzināt vēsturiskos mītus. “Izpratne par Baltijas vēsturi tiek veidota, attēlojot vietējos cilvēkus kā nacistu kolaboracionistus, un, balstoties uz šiem pieņēmumiem, mēģina parādīt, ka pašreizējā vara ir nacionālistiska. Lai gan likt vienādības zīmi starp nacismu un pozitīvu nacionālismu ir nevietā,” saka K. Daukšts.
Tomēr nelielais apmeklētāju skaits liecina, ka plašu atsaucību šie mēģinājumi šoreiz nav guvuši un M. Revas propagandas darbs nav izraisījis interesi.
