Graustus pārdot, nojaukt vai atjaunot? Intervija ar VNĪ valdes priekšsēdētāju Renāru Griškeviču 2
Valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) valdes priekšsēdētājam Renāram Griškevičam jautāja “LA” žurnālists Zigfrīds Dzedulis.
Saka, vadītājam jaunā vietā vajagot vismaz pusgadu, lai apzinātu savu turpmākā darba lauku. Vai aizvadītajos divos mēnešos, kopš strādājat šajā amatā, esat to jau apguvis?
R. Griškevičs: Stratēģiskās prioritātes uzņēmumam ir izkristalizējušās. Esam noteikuši četras būtiskākās – darbs ar klientiem, esošie un jaunie projekti budžetā un termiņā, efektivizācija un centralizācija nekustamo īpašumu saimniecībā, mūsu pārvaldīto nekustamo īpašumu portfeļa sakārtošana.
Beidzamais iedalāms trijās grupās: nekustamie īpašumi, kuri ir un paliks valsts īpašumā; nekustamie īpašumi, kurus, ieguldot naudu, pielāgosim valsts pārvaldes vai biroju vajadzībām; nekustamie īpašumi, kuri nav nepieciešami valsts pārvaldei un ir paredzēti pārdošanai.
Jūtos patīkami pārsteigts par to, ka aizvadīto pusotru gadu uzņēmums strādājis ļoti sekmīgi, radot mūsdienīgu valsts pārvaldes modeli, kas ir labās prakses piemērs arī citās valsts pārvaldes iestādēs. Patīkami pārsteidza arī uzņēmuma darbinieku – būvinženieru, juristu, īpašumu pārvaldnieku, projektu vadītāju un citu – motivācija un kompetence. Piedāvājot pakalpojumus, vienlaikus esam spējuši ietaupīt valsts naudu.
Vai darbs valsts uzņēmumā atšķiras no privātā sektora, kurā esat strādājis?
Salīdzinot VNĪ ar lielu starptautisku uzņēmumu, piemēram, vienu no vadošajiem būvmateriālu ražotājiem pasaulē “CEMEX”, kurā savulaik es strādāju un kuru Latvijā pirms gada nopirka vācu investors “SCHWENK”, procesi ir diezgan līdzīgi.
Būtiskākā atšķirība, ko izjūtu pašlaik, – valsts pārvaldē birokrātiskais slogs noteikti ir lielāks nekā privātuzņēmumā. Tas rāmis, kurā valsts uzņēmums darbojas, ir stingri noteikts. Vairāk atskaišu, vairāk tiesību aktu, kuru ietvaros jādarbojas, patērējot arī vairāk laika un resursu, ko būtu iespējams atvēlēt uzņēmuma attīstībai.
2019. gada pirmajā ceturksnī VNĪ strādāja ar sarukušu apgrozījumu un zaudējumiem. Kā ir pašlaik?
Aizvadīto gadu beidzām ar 16,8 miljonu eiro ieņēmumiem pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem. Tas ir par 1,7 miljoniem vairāk, nekā plānots. Uzņēmuma apgrozījums pērn bija 40,25 miljoni eiro, kas ir aptuveni par miljonu vairāk nekā 2018. gadā. Esam samazinājuši izdevumus vairākās pozīcijās, gadu pabeidzot ar 5,9 miljonu eiro peļņu.
Ar ko nopelnījāt?
Pērn izdevās veiksmīgi pārdot vairākus nerentablus, vidi degradējošus īpašumus – to skaitu samazinājām par 95 objektiem. Pašlaik Latvijā ir 106 mūsu valdījumā nodotas ēkas, kurām piešķirts grausta statuss. Pirms gada to bija 170. Pārdodot šos īpašumus, VNĪ pērn ieņēma 4,1 miljonu eiro, kas ir par 0,7 miljoniem vairāk nekā 2018. gadā. Tas ļauj ieguldīt vairāk naudas citos īpašumus, kuriem vajadzīgi uzlabojumi. Vēl 106 vidi degradējošos īpašumus plānojam sakārtot vai virzīt uz pārdošanu šogad.
Plāns ir vienkāršs: pārdot, nojaukt vai atjaunot un pielāgot valsts pārvaldei.
VNĪ dažādās attīstības stadijās šobrīd ir 118 attīstības projekti. Pagājušajā gadā esam īstenojuši septiņus būtiskus projektus 33 miljonu eiro apmērā. Starp tiem lielākais bija Baltijas mērogā unikāla, augstākajām drošības un muzeja vērtību uzglabāšanas prasībām atbilstoša muzeju vērtību krātuve 33 000 kvadrātmetru kopplatībā Pārdaugavā, Pulka ielā 8, kurā četri muzeji uzglabās, dokumentēs, restaurēs vairāk nekā miljons eksponātu.
Šogad pabeigsim aptuveni 20 projektus, to skaitā Latvijas Okupācijas muzeja pārbūvi, bijušās Rīgas Galvenās policijas ēkas pārbūvi Aspazijas bulvārī 7 un citus.
Kur ņemat naudu pieminēto un citu īpašumu sakārtošanai?
Avoti ir dažādi. Vispirms tās, protams, ir summas, ko uzņēmums saņem par ēku un telpu nomu. Dažiem projektiem tās ir dotācijas no valsts budžeta, tāpat Eiropas Savienības fondu piesaistīts finansējums. Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai finanšu atbalstu saņemam no Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas UNESCO.
Bet kāpēc Rīgas centrā tomēr ir redzami valstij piederoši nami, kuri gadiem ilgi stāv pamesti un pārvērtušies par graustiem? Piemēram, bijušais Rīgas Jūrskolas nams Kronvalda bulvārī 6. Kāpēc gadiem ilgi pustukšs stāv nams Brīvības ielā 61 – bijusī Stūra māja?
Sabiedrībā iesakņojies maldīgs uzskats, ka VNĪ pārvalda pilnīgi visus valstij piederošos īpašumus. Tā gluži nav. VNĪ valdījumā ir 420 nekustamie īpašumi, kuru sastāvā ietilpst aptuveni 1500 dažādas ēkas un būves.
Tiesa, gandrīz puse (45%) VNĪ valdījumā nodoto īpašumu ir Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Iespējams, tāpēc cilvēki tos pamana biežāk. Bet visu VNĪ īpašumu īpatsvars ir vien aptuveni 23% no visiem valstij piederošajiem īpašumiem, neskaitot citu ministriju un kapitālsabiedrību īpašumus.
Te piebildīšu, ka īpašumu portfelis ir ļoti mainīgs. Ik gadu VNĪ valdījumā nonāk arī bezsaimnieka manta vai ēkas, kuras agrāk bijušas ministriju vai citu valsts pārvaldes iestāžu valdījumā, lielākoties sliktā stāvoklī.
Tādējādi esam spiesti vērtēt, ko iesākt ar 30 līdz 40 ik gadu pārņemtajiem graustiem. Piemēram, 2006. gadā no Kultūras ministrijas pārņēmām Vāgnera namu Riharda Vāgnera ielā 4. Diemžēl kopš tā laika pielietojums un finansējums tam nav atrasts. Lai nepasliktinātu vēsturiski nozīmīgā nama stāvokli, tas ilgu laiku bijis iekonservēts. Viena no iespējām – nodot šo ēku Vāgnera biedrībai, kura uzņemtos namu atjaunot, – par ēkas turpmāko likteni jālemj Saeimā.
2019. un 2020. gadam VNĪ vienīgais akcionārs – Finanšu ministrija – papildus piešķīrusi 12,2 miljonus eiro vidi degradējošo ēku sakārtošanai. No redzamākajiem īpašumiem, kurus mēs sakārtosim šogad, vispirms jāmin Arsenāla ēka Vecrīgā, Torņa ielā 1, kurai fasādes daļu, logu restaurāciju un jumtu savedīsim kārtībā līdz nākamā gada pavasarim.
Sliktā stāvoklī pašlaik ir ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 1a pie Vanšu tilta un Pils ielā 2 iepretī Valsts prezidenta pilij. Ēkai Brīvības ielā 55, kur izvietota Ekonomikas ministrija, pašlaik tiek atjaunota fasāde un jumta segums. Šo un citu ēku atjaunošanai, protams, ir nepieciešami prāvi ieguldījumi, pārējām ēkām vērtējam uzlabojumu iespēju, balstoties uz pieejamo budžetu.
Par ēku Kronvalda bulvārī 6 interesējas Latvijas Jūrniecības akadēmija. Pašlaik vērtējam, vai augstskolai būtu pa spēkam atjaunot šo ēku. Pagaidām neesam atlikuši malā arī šīs ēkas attīstības plānu apvienojumā ar bijušo kompartijas citadeli Elizabetes ielā 2, kuru varētu pārbūvēt par modernu biroju centru.
Namā Brīvības ielā 61, kur saimniekoja čeka, ievērojam Okupācijas muzeja vajadzības. Muzeja ekspozīcija pašlaik aizņem pirmā un pagrabstāva telpas 700 kvadrātmetru platībā. Ēkas pārējā daļa joprojām netiek izmantota, kaut arī ilgtermiņa nomniekus tai esam meklējuši vairākkārt. Cita starpā esam piedāvājuši izmantot šīs telpas valsts pārvaldes iestādēm. Bet piedāvājumiem nebija atsaucības. Ēkas vērtība pašlaik ir 4,25 miljoni eiro.
Varbūt tās nav tāpēc, ka šai ēkai ir nelaba aura?
Iespējams. Visticamāk, ēka būs jāpārdod, saglabājot Okupācijas muzeja ekspozīciju pirmā un pagrabstāva telpās. Jāņem vērā, ka Okupācijas muzejs ir trešais vispopulārākais, kuram ir daudz apmeklētāju.
Savulaik VNĪ ilgi nopūlējās, lai pārdotu namu Krišjāņa Barona ielā 14, kurā no 1956. līdz 2014. gadam bija izvietota Latvijas Nacionālā bibliotēka. Bet neviens negribēja pirkt, tāpēc ka daļu ēkas aizņēma privatizēti dzīvokļi. Vai pircēju izdosies atrast, ja Brīvības ielas 61. nama pirmajā un pagrabstāvā paliktu Okupācijas muzeja ekspozīcija, kas pircējam ir apgrūtinājums?
Šajos apstākļos diezin vai šajā ēkā kāds gribētu iekārtot, piemēram, pieczvaigžņu viesnīcu. Bet pieļauju, ka telpas varētu pielāgot zemāka līmeņa naktsmītnēm vai studentu kopmītnēm. Kopš pagājušā gada VNĪ ir iespējas arī rīkot izsoles ar lejupejošu soli. Jāņem vērā, ka daudzu VNĪ valdījumā nodoto ēku nolietojums sasniedz 70% un valstij ilgtermiņā tās uzturēt nebūtu izdevīgi.
Ja daudzas VNĪ valdījumā nodotās un valsts pārvaldes iestāžu izmantotās ēkas ir tik stipri nolietotas, ko plānojat iesākt turpmāk? Ieguldīsiet atjaunošanā vai būvēsiet jaunas?
Es uzskatu, ka gudri jāizmanto abas iespējas. Diezin vai būtu pieļaujams, ka ēkas ar ļoti lielu nolietojumu pārvēršas par tādām, kuras vairs nav izmantojamas. Un kādā brīdī esam spiesti lemt par to nojaukšanu.
Piemēram, kopā ar Iekšlietu ministriju plānojam pievērsties degradēto ēku kompleksa atjaunošanai Gaujas ielā 15. Pēc mūsu domām, tās ir iespējams pielāgot ministrijas un tai pakļauto iestāžu vajadzībām. Šogad būs pabeigta bijušās Rīgas Galvenās policijas ēkas pārbūve Aspazijas bulvārī 7. Paredzēts, ka pēc ēkas atjaunošanas 2021. gada sākumā tur darbu varēs sākt desmit prokuratūras iestādes, kuras agrāk atradās piecās dažādās adresēs.
Sabiedrībā gan izskan viedoklis, ka valstij nebūtu jātērē nodokļu maksātāju nauda, ierēdņu vajadzībām būvējot jaunas un dārgas ēkas. Es tam nepiekrītu. Ļoti bieži uzbūvēt jaunu ēku ir lētāk, nekā atjaunot un pielāgot konkrētas pārvaldes iestādes vajadzībām veco. Uzbūvējot jaunu ēku, iegūstam mazākas, valsts pārvaldei racionāli izmantojamas platības, samazinās izdevumi par siltumu un citiem komunālajiem pakalpojumiem, uzlabojas sadarbība un darba vide uzņēmumā.
Pašlaik gan VNĪ neplāno būvēt jaunas ēkas valsts pārvaldes vajadzībām. Bet mums ir ieceres, kuras īstenojot valsts pārvaldei tiktu piedāvāta centralizācija un racionālāka telpu izmantošana. Šai kontekstā atgriežos pie nama Elizabetes ielā 2 galvaspilsētas centrā, kuru iespējams atjaunot un uzlabot, veikt energoefektivitātes pasākumus, pielāgojot valsts pārvaldes iestāžu vajadzībām. Pašlaik ēka ir rezervēta Ekonomikas ministrijai un tai pakļautajām iestādēm.
Kas pašlaik notiek Lāčplēša ielā 25 – Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā? Kā saprotams, kašķis ar “Re&Re” ir izbeigts.
Ar “Re&Re” pērn panākts mierizlīgums, visas saistības esam abpusēji nokārtojuši.
Pašlaik esam izsludinājuši jaunu iepirkumu Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukcijai ar pavisam citām prasībām projektētājam un būvniekam. Cita starpā viena no prasībām – netiek paredzēti tādi šīs rekonstrukcijas risinājumi, kurus būvnieks pats nespēj īstenot. Otra prasība – pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā piecus gadus būvniekam jānodrošina inženiertīklu apsaimniekošana. Iepērkam arī teātra vajadzībām nepieciešamās tehnoloģijas.
Plānots, ka teātris Lāčplēša ielas namā varētu atgriezties 2022. gada vasarā. Iepirkumā pieteikušies četri pretendenti – “LNK Industries”, “Ostas Celtnieks”, “3A” un “Construction Skonto būve”. Kurš no būvuzņēmumiem tiks izraudzīts, tas kļūs zināms jau šomēnes.
Vai VNĪ no nomniekiem saņemtās naudas pašlaik pietiek ēku uzturēšanai? Vai arī prasāt naudu no valsts budžeta?
Nomas un apsaimniekošanas ieņēmumi sasniedz vairāk nekā 35 miljonus eiro gadā. Savukārt izdevumi – vairāk nekā 20 miljoni eiro. Tādējādi īpašumu apsaimniekošanai nepieciešamos izdevumus nosedzam un ar uzviju.
Līdzās nomas līgumiem mums ir arī 88 ēku un telpu lietotāju apsaimniekošanas līgumi. VNĪ mērķis ir noslēgt nomas līgumus ar visiem ēku un telpu lietotājiem tā, lai uzņēmumi varētu pievērsties tikai savu tiešo pienākumu veikšanai.
Kas nomā VNĪ telpas – tikai valsts pārvaldes iestādes vai ir arī privātie komersanti?
No mūsu nomniekiem 85% ir valsts pārvaldes iestādes, bet 15% ir privātie komersanti. Privāto ir mazāk tāpēc, ka kapitālsabiedrības uzdevums ir nodrošināt telpas valsts pārvaldei. Ar privātajiem pašlaik mums ir noslēgti aptuveni 800 līgumi par 140 ēku vai to daļu nomu. Starp pazīstamākajiem nomniekiem ir, piemēram, “Laima”, “Mārtiņa beķereja”, “Monterosso”, “Roka kafejnīca”, “Fielmann”, tāpat viesnīcas, restorāni un citi.
Vai neiznāk ačgārni, ka, kādai valsts pārvaldes iestādei nomājot telpas no VNĪ, valsts pārliek naudu no vienas kabatas otrā?
Nē, tā gluži nav. Manuprāt, centralizācija valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanā un apsaimniekošanā ir vienīgais racionālais risinājums. Ja kaut kas tiek dots par brīvu, tad šīs uzraudzības nav. Tad nav redzams, cik pakalpojums izmaksā. Rodas maldīga ilūzija, ka tas nemaksā neko. Algot pārvaldniekus, būvuzraugus, juristus un citus speciālistus atsevišķi katrā valsts pārvaldes iestādē būtu pārlieku dārgi. Gudrāk un izdevīgāk koncentrēt vienuviet. Tā dara Igaunijā, un arī Lietuva virzās uz pārvaldības centralizāciju.
