Aizsardzība – viena no valsts galda kājām. Saruna ar Raimondu Graubi 18
Pēc notikumiem Krimas pussalā teju ikviens mūsu lasītājs sev ir uzdevis jautājumus: “Vai kas tāds varētu atkārtoties Latvijā? Cik droši mēs šeit varam justies?” Diez vai kāds to spētu atbildēt ticamāk nekā pašreizējais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants RAIMONDS GRAUBE. Ar viņu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
V. Krustiņš: – Atļaušos sākt ar izvilkumu no intervijas ar Tālava Jundža kungu, kurā viņš saka: “Mēs esam atteikušies no teritoriālās aizsardzības, jo kaujas tagad nenotiek kā Otrā pasaules kara laikā. Tagad atlido desants, ieņem galvaspilsētu, valdības māju un parlamentu.” Mums kā vienkāršiem pilsoņiem civilistiem tas rada jautājumu – vai tad mēs neaizsargāsim savas valsts teritoriju?
R. Graube: – Nē, noteikti tas to nenozīmē! Modernā kara māksla attīstās ļoti strauji, un tiek lietotas arvien sarežģītākas tehnoloģijas, vienības kļuvušas ļoti mobilas un spēj īsā laikā pieveikt milzīgus attālumus. Tādēļ arī vairs nav aktuāla klasiskā aizsardzība, mūsu vienībām ierokoties pie valsts robežas un uzsākot teritoriālu aizsardzības cīņu. Mūsdienās, ņemot vērā Latvijas armijas un zemessardzes pašreizējās un prognozējamās spējas, mēs šādu aizsardzību nespētu realizēt. Mūsu uzvaras mēraukla ir laiks – spēt noturēt aizsardzību tik ilgi, lai paspētu ierasties palīgā mūsu partneri, pirmkārt no NATO, bet arī no citām partnervalstīm un organizācijām. Nevajadzētu sevi maldināt ar ilūzijām, ka spējam izveidot tādus militāros spēkus, ka spētu vieni paši ilgstoši noturēt valsts aizsardzību. Taču vēl bīstamāki ir apgalvojumi – ja reiz nevaram vieni sevi aizsargāt, tad nav jēgas vispār veidot militāros spēkus. Mūsu uzvara ir laiks!
Ģ. Zvirbulis: – Tad precizēsim – cik ilgs laiks NATO un citu mūsu partneru bruņotajiem spēkiem būtu nepieciešams, lai ierastos palīgā?
– Liels skaits šo jautājumu satur NATO klasificēto informāciju. Taču varu teikt tik daudz, ka NATO ir izveidotas ātrās reaģēšanas vienības – militāri formējumi, kas atrodas pastāvīgā kaujas dežūrā. Arī Latvijas vienības ik pa brīdim atrodas šajās dežūrās. Pašlaik – nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienība un mīnu kuģis. Ir noteikti laiki, kuros šai vienībai būtu jāspēj ierasties pie mums. Sauszemes elementā mēs runājam par apmēram piecām dienām, bet, protams, ir vienības, kuras var ierasties dažu minūšu vai stundu laikā atkarībā no savas atrašanās vietas. Turklāt tiek domāts par iespēju attīstīt NATO bāzes arī šeit uz vietas, jo tie būtu preventīvi pasākumi, kuri garantētu, ka pēkšņi uzbrukumi nav iespējami. Arī šeit dežurējošās kaujas lidmašīnas ir nopietns preventīvs garants, ar ko ikvienam iespējamajam pretiniekam ir jārēķinās.
V. Krustiņš: – Pieņemsim, ka pretinieks Rīgā patiešām ir nometis savus desanta spēkus. Kāda rīcība tiek sagaidīta no civilajiem iedzīvotājiem? Pacietīgi gaidīt, kad ieradīsies ārvalstu palīgspēki? Vai tautas pretošanās vispār izsvītrota no militārās leksikas? Un kā ar zemessardzes lomu aizsardzībā?
– Sākšu ar to, ka tīri hipotētiski grūti iedomāties, ka Rīgā pēkšņi varētu nomest desantu. Mūsu rīcībā ir ne tikai mūsu izlūku informācija, bet visa NATO izlūkošanas informācija. Jebkuram pretiniekam būtu nepieciešams laiks, lai sagatavotos šādam uzbrukumam, un tas neizbēgami tiktu pamanīts.
Pašreizējā Krimas situācija ir kā laime nelaimē, jo likusi debatēm par valsts aizsardzību un drošību ieņemt pareizu virzienu. Taču brīžiem man ir tāda sajūta, ka valda uzskats – iedosim tos divus procentus no IKP un ar to mehāniski tiks izlabotas visas iepriekšējās kļūdas resursu piešķiršanā aizsardzībai. Sak – sapirks ieročus un viss būs kārtībā! Tā tas nav! Pats svarīgākais – vai tautai ir vēlme aizsargāt savu valsti un izpratne par to, kāda cena jāmaksā par neatkarību un brīvību. Zemessardze savā ziņā ir lakmusa papīrs tam, cik liela ir šī vēlme un izpratne. Es baidos no tās dienas, kad nebūs neviena brīvprātīgā, jo tas nozīmēs, ka ar valsti kaut kas nav kārtībā. Ja neviens nevēlas aizsargāt valsti, tad tai nav nekādas vērtības. Mana profesionālā atbildība un aizsardzības jomas atbildība kopumā ir par to, kā izmantot šo pilsoni, kad viņš ir izteicis vēlmi piedalīties valsts aizsardzībā. Vai mums pietiek līdzekļu, lai viņu apbruņotu un apmācītu. Šajā brīdī parādās jautājums par tiem diviem procentiem, bet tas ir tikai sekundārs. Galvenais ir cilvēku vēlme. Labi, ka tā ir būtiski palielinājusies. Piemēram, zemessardzes mājaslapas apmeklējums pieaudzis piecas reizes. Tas liecina, ka jauni cilvēki aktīvi interesējas par iespēju līdzdarboties aizsardzībā. Reālo pieteikumu skaits par uzņemšanu zemessargos pieaudzis par 36% pretstatā ierastajai praksei, ka gada sākums šajā ziņā ir kluss laiks.
– Es nešaubos par jūsu militārajiem nodomiem. Bet kā ir ar aizmuguri? To mēs droši vien uzzināsim maijā, kad redzēsim, par ko pilsoņi vēlēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās – par Ždanoku vai par ko citu. Pirms pāris gadiem divvalodības referendumā mēs jau redzējām, ka 270 000 cilvēku nobalsoja par valsts valodas tiesību piešķiršanu krievu valodai. Arī Krima nebūtu paņemta, ja tur jau nebūtu cilvēku, kas sagaidīja šo karaspēku.
– Es kā bruņoto spēku komandieris neanalizēšu šos jautājumus no aizsardzības viedokļa. Tie vairāk ir valsts iekšējās drošības jautājumi, par ko atbildīga Iekšlietu ministrija. Mēs, protams, ar to sadarbojamies, un man ir pieejama pietiekama informācija.
Taču, tā kā jūs pieminat Krimas notikumus, tad uzskatu par nepieciešamu paskaidrot jūsu lasītājiem, ka Latvijā Krimas scenārijs nav iespējams! Šajā pussalā atšķirībā no Latvijas jau atradās Krievijas karaspēks, kas radīja bāzi tā sauktajām pašaizsardzības vienībām. Būtībā tās bija regulārā karaspēka vienības, kurām bija noņemtas nost uzšuves. Tas bija acīmredzami pat Krievijas telekanālos.
Ģ. Zvirbulis: – Labi, Krievijas armijas bāzu mums te nav, bet pamodelēsim situāciju! Vai nepastāv draudi, ka “pašaizsardzības vienības” šeit ierodas gluži vienkārši – civilā apģērbā, ar tūristu vīzām, diplomātu pasēm un uzturēšanās atļaujām. Iebrauc ne vien no Krievijas, bet arī caur citām ES valstīm. Bruņojums paralēli tiek ievests pa dažādiem kontrabandas ceļiem. Varbūt kādā rītā mēs pamodīsimies, kad Rīgas ielās jau maršēs bruņoti spēki, kaut arī robežai neviens nebūs ar spēku lauzies pāri?
V. Krustiņš: – Es tikai papildināšu šo jautājumu ar vērā ņemamu faktu, ka pēc Krievijas armijas izvešanas šeit palika vismaz 20 000 spēcīgu vīru. Tostarp padomju armijas virsnieki, kas bija pensionējušies, bet nebija nekādi večuki. Pat ja tagad viņi ir gados, tad viņiem ir pēcteči, kuru skaits un noskaņojums liek būt uzmanīgiem.
– Notikumi Krimā tiešām bija ļoti neklasisks karaspēka izmantošanas veids. Nevienā kara reglamentā nekas tāds nav aprakstīts. Svešs karaspēks atradās citas valsts teritorijā, bet tajā pašā laikā it kā nebija svešs karspēks. Tādēļ es neizslēdzu, ka jūsu aprakstītā sagatavotu karavīru ienākšana, maskējoties par civilajiem, varētu tikt izmantota. Taču tajā pašā laikā šāda iespēja ir ļoti hipotētiska. Esmu pārliecināts, ka Drošības policija, robežsardze un citi iekšlietu dienesti rūpīgi analizē visu informāciju. Un noteikti pamanītu, ja pēkšņi tūkstoši viena vecuma un vienas pilsonības vīrieši mēģinātu iebraukt mūsu valstī.
– Es gan Drošības policijas jaudai ticētu ierobežotā veidā un gribētu atgriezties pie iepriekšējā jautājuma – vai iebrukuma gadījumā tiek plānota arī tautas pretošanās, piemēram, organizējot partizānu cīņu?
– Partizānu cīņas metode ir visaugstākā tautas gribas izpausme, kas prasa visaugstāko morālo noturību un vēlmi aizstāvēt savu valsti. Partizānu cīņas ir tautas izmisuma cīņas, kurās rezultāts tiek sasniegts ļoti reti, ja vien viņi nesaņem palīdzību no ārpuses. Tās pamatā var būt tikai cilvēku griba, jo valsts institūcijas un valsts vara un armijas centralizētā komandsistēma uz to brīdi, visticamāk, ir pilnībā sagrauta. Mans kā bruņoto spēku komandiera uzdevums ir tikai nodrošināt, lai šie cilvēki būtu bruņoti un apmācīti. Bet vēlme aizstāvēt valsti ir atkarīga no patriotisma, kas ieaudzināts skolā, ģimenē vai socializācijas procesā.
Starp citu, mani satrauc, ka rudenī, veidojot nākamā gada budžetu, politiķi pensionāriem, skolotājiem, ārstiem vai vēl kādam varētu teikt – piedodiet, mēs jums nevarējām piešķirt naudu pensijai vai algām tādēļ, ka to vajadzēja Graubem un bruņotajiem spēkiem. Bet tos divus procentus taču nevajag man vai bruņotajiem spēkiem, vai NATO! Tā nauda ir ieguldījums mūsu visu drošībā! Sabiedrībai ir jāsaprot, ka aizsardzība ir viens no pīlāriem, kas balsta valsti. Tāpat kā galdu balsta četras kājas, tā valsti balsta politiskā stabilitāte, ekonomiskā stabilitāte, sociālā drošība un aizsardzība. Ja kāda no šīm kājām tiek noīsināta, galds gāžas apkārt. Zemessargs šodien gatavs brīvprātīgi ziedot savu brīvo laiku un ģimenes dzīvi, lai stiprinātu valsts aizsardzību. Rīt varbūt viņš šā mērķa dēļ pat upurēs dzīvību. Tā, manuprāt, ir augstākā pilsonības izpratnes forma! Bet, ja valsts nevar kaut cienījamu formastērpu un bruņojumu viņam piešķirt, tad tas nenoliedzami ietekmē citu cilvēku vēlmi sekot šim piemēram. Ja karavīrs nav motivēts, bruņots un apmācīts, tad nekāda partizānu cīņa nesanāk.
